Izaugsme, Promo, Psiholoģija | Monday, www.bigstockphoto.com

Jūties “iestrēgusi” savā karjerā?

Ik rītu tu ierodies birojā laikus. Nekad nekavē projektu nodošanas termiņus un, palikusi piektdienas vakarā pēdējā, apzinīgi izmet no ledusskapja nedēļas pārtikas pārpalikumus. Tomēr tad, kad uzņēmumā notiek amatu pārbīdes, parādās algas palielinājuma iespējas vai bonusu dalīšana, tu atkal un atkal netiec pamanīta… Ko tu dari nepareizi? Monday mēģina to noskaidrot kopā ar personālatlases uzņēmuma Talentor vadītāju Katrīnu Ošleju

Katrīna Ošleja, foto no personīgā arhīva

Varbūt šajā dzīves posmā karjera tev nav interesanta?

Iespējams, tu visu dari pareizi. Dziļākajā būtībā tev nemaz nekārojas pēc augstāka amata. Sievietes visbiežāk no karjeras uzrāviena atturas pašas, par galveno un vienīgo prioritāti izvirzot ģimeni un bērnus. Protams, biežākais un raksturīgākais iemesls karjeras piebremzēšanai ir bērniņa ienākšana ģimenē. Taču esmu novērojusi, ka jo sevišķi ap četrdesmit gadiem sievietes izvēlas vairāk laika pavadīt mājās. Tā, iespējams, ir tā dēvētā vidusposma krīze, kad rūpīgāk izvērtējam, kam gribam veltīt savu uzmanību un laiku – ģimenei vai darbam. Un bieži vien atbilde ir – es negribu sevi pilnībā veltīt darbam, jo mans bērns tūlīt izaugs un aizies savā dzīvē, bet karjera taču var pagaidīt. Esmu satikusi sievietes, kas, šajā vecumā pat atlaistas no darba, beigās ir pateicīgas par to. Jo tas devis iespēju pabūt ar ģimeni un pārdomāt, ko īsti gribu tālāk darīt.

Tomēr, ja uzskati, ka vari apvienot visu, ka arī karjera ir nozīmīga tava dzīves sastāvdaļa un tu vēlies panākumus – ieskaties piecās situācijās (jeb piecu darbinieču portretos), kas, visticamāk, liecina – man karjera ir iestrēgusi.

Viņa, kura šaubās, vai ir gana laba

Mūsu karjeras līkne jebkurā vecumā vispirms ir atkarīga no personības. Piemēram, 20 gadu vecumā cilvēks nejūtas pietiekami pieredzējis, ir nedrošs, šaubās, vai tiks galā ar atbildību. Bet tikpat labi tādas šaubas var būt arī 50 gados. Šajā vecumā gan biežāk māc šaubas par spēju mainīties, pielāgoties un apgūt jaunas prasmes. Taču – gan jaunībā, gan briedumā tā ir nedrošība par savām spējām. Un, ļoti ticams, pilnīgi nepamatota, jo biežāk šaubās tieši labākie darbinieki – viņi ir paškritiskāki.

Ko darīt? Pamanīt ne tikai savas nepilnības, bet arī savas stiprās puses un jau gūtos panākumus. Te der jebkuri sasniegumi un fakti, kas liecina – esmu gana laba. Jā, kaut kur man neveicas, bet ir jomas, kur sokas tīri labi un varbūt pat izcili. Veselīgs pašvērtējums – tas nozīmē saredzēt ne tikai savus trūkumus, bet arī priekšrocības.

Viņa, kura nevirza sevi

Sievietēm ir raksturīgi rūpīgi, pacietīgi un garas stundas strādāt, to neafišējot, nestāstot par sasniegumiem un pat par virstundām. Mēs dzīvojam pārliecībā, ka tas nav labi – pašām sevi lielīt un virzīt. Mēdzam maldīgi uzskatīt, ka vadītājiem būtu jāredz, cik laba un vērtīga darbiniece esmu. Un bieži vien viņi arī redz un nospriež – o, jā, viņa tātad ir īstajā vietā, cik labi, ka viņai nav ambīciju. Vai arī – vadītājs tomēr nolemj, ka sieviete tiešām nemaz negrib citu amatu, jo viņa taču neko neprasa… Tātad – par savām vēlmēm un sasniegumiem ir jārunā pašai.

Ko darīt? Lielākā kļūda – stāstīt vadītājam, ka esi strādājusi daudzos smagos projektos (turklāt virsstundas) un tāpēc tev kaut kas pienākas. Par saviem sasniegumiem jārunā rezultātu valodā, tiem jābūt faktos balstītiem un izmērāmiem. Jauni klienti, lietderīgas idejas, labāka reputācija, ietaupījumi, augošs apgrozījums. Otrs padoms – tikai nepārspīlē un necenties izrādīties pēc katra maza, kaut arī vērtīga darba.

Viņa, kura neprasa novērtējumu

Daudzās organizācijās notiek ikgadējas darbinieka novērtēšanas pārrunas. Diemžēl bieži tās ir neproduktīvas, pārvēršas par formāliem notikumiem un tikai rada papildu stresu. Turklāt parasti tiek apspriests nesenākais vai gada lielākais projekts, ļoti bieži aizmirstot par tevi pašu. Tas, ja biežāk prasīsi sava darba novērtējumu, piespiedīs vadību pamanīt tevi kā aktīvu darbinieku. Diemžēl mēs to nedarām – vai nu baidoties saņemt negatīvu novērtējumu, vai nu pieņemot, ka ir labi tā, kā ir! Kas būtībā arī ir slēptas bailes dzirdēt kritiku.

Ko darīt? Iemācīsies pieņemt kritiku un mācīties no tās – tas nozīmē uzlabot sevi profesionāli. Ja gribi būt veiksmīgāka, mācies prasīt un analizēt, kas strādā un kas – ne. Treniņam sāc ar šādu pavisam vispārīgu jautājumu: “Lūdzu, nosauciet vienu lietu, kas man ļautu kļūt labākai profesionālei (kolēģei) nākamajā projektā, gadā”. Dod vadībai kādu laiku padomāt. Ja gribi iegūt par sevi atgriezenisko saiti, uzdod trīs jautājumus: Ko jaunu man vajadzētu sākt darīt? Ko man pārtraukt darīt? Ko man turpināt darīt?

Viņa, kura neuzņemas jaunus izaicinājumus

 

Vēl viens portrets: sieviete, kura riskē iestrēgt. Viņa izdara savu darbu izcili, nostrādā, varbūt pat ar virstundām, sev pazīstamo rutīnas darbu, taču necenšas saspringt, apgūstot jaunas lietas vai attīstot kompetences. Līdz kādam brīdim visiem ir labi. Tomēr arvien vairāk ir kompāniju, kuru iekšējā kultūra prasa pastāvīgu aktivitāti. Un ja tev piedāvā izaicinājumu – noteikti pieņem, jo tā ir zīme, ka tevī redz vēlmi un iespēju virzīties uz priekšu.

Ko darīt? Izkāp no savas komforta zonas, aktīvi izsaki vēlmi uzņemties jaunus pienākumus, projektus. Vienlaikus – ar mēru un stratēģiski! Novērtē un izvēlies tās jaunās funkcijas vai pienākumus, kurus vari papildus uzņemties un kuri tevi novedīs pie nakamā karjeras vai profesionalitātes pakapiena. Vienmēr paturi prātā līdzsvaru un sargies no iespējas izdegt, tāpēc vienlaikus ar jaunajiem pienākumiem iepriekšējos sāc vairāk deleģēt kolēģiem, it īpaši jaunatnācējiem.

Viņa, kurai ir labi tāpat

Diezgan bieža ir situācija, kad apstājamies, jo esam sev atbildējušas – es patiešām negribu to nākamo palēcienu vai vēl lielāku atbildību. Man ir labi šeit un tagad. Tā mēdz domāt sievietes pēc 45 gadiem, iespējams, viņas jūtas iekšēji izdegušas, izsmeltas, mazliet nobijušās. Pat augstākajam līmenim pietuvinātas vadītājas. Protams, visiem nevajag augstākos amatus un prieku var sagādāt arī ikdienas darbs, tomēr noteiktā vecumā palikt neredzamai, neuzņemties jaunus pienākumus un jaunas lomas, var izrādīties slazds. Tev kādā dienā var pateikt “paldies un uz redzēšanos”. Diemžēl realā darba situacija darba tirgū ir skarba – pēc zināma vecuma visaugstākie amati visbiežāk vairs nav pieejami. Daudzi tad izvēlas veidot savus uzņēmumus.

Ko darīt? Nesamierinies, nenolaidies, dīki negaidi pensiju! Šajā situācijā svarīgi saskatīt savu vīziju, definēt sev, ko es gribu pēc pieciem gadiem – ne tikai karjerā, darbā, bet vispār dzīvē. Un bieži nonākam pie atbildes – jā es negribu to karjeras vertikāli, bet gribu, lai man darbā ir interesanti, lai es būtu profesionāli derīga un interesanta kolēģiem. Tā var būt arī sevis pilnveidošana, piemēram, ja es strādāju grāmatvedībā, es gribu apgūt klāt arī finanšu analīzi. Ja tev ir vīzija, sapnis – tas iedvesmo, un tā jau ir enerģija, pēc kura visi neapzināti tiecas.

Un nobeigumā – kad sākt uztraukties par to, vai esi iestrēgusi

Tas visdrīzāk būs atkarīgs no nozares un no specialitātes, kurā strādā. Nerakstīts likums skan, ka normālas karjeras pārmaiņas ir jāveic ik pēc 3 līdz 6 gadiem. Desmit gadi vienā vietā varētu nozīmēt, ka esi iestrēgusi. Arī pārāk bieža amatu maiņa neizskatās labi. Karjeras plānotāji un personālspeciālisti domā tā – jā, viņa ik pēc pāris gadiem maina amatus, organizācijas, un, lai gan formāli izskatās, ka viņa kāpj augstāk, tomēr – vai viņa reāli ir spējusi tajos divos gados kaut ko nozīmīgu izdarīt vai ieviest pārmaiņas organizācijā?

 

 

 

Atstāj komentāru

Tavs e-pasts nebūs pieejams publiski.

Aizpildi kontaktinformāciju šeit:

You may use these HTML tags and attributes <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!