Attiecības, Bērni, Iedvesmai Iemācīt bērnam laimīgu dzīvi | Ieva Kimonte, Anna Reynolds, www.bigstockphoto.com

Iemācīt bērnam laimīgu dzīvi

Visi mīloši vecāki saviem bērniem vēl laimi un labāko, ko vien spēj iedomāties. Taču nereti, cenšoties dot bērnam visu labāko, aizmirstam par sevi. Šķietami skaists ir attaisnojums „mana laime ir mani bērni, ja viņi ir laimīgi, tad arī es esmu laimīga”, tomēr šāda pārliecība nereti noved pie situācijas, kurā vecāka paša intereses nemanāmi izšķīst ģimenes interešu plašumos. Tādēļ šādas uzupurēšanās frāzes labāk atstāsim romāniem un seriāliem, un mācīsimies veidot savu dzīvi laimīgu, neaizmirstot par sevi!

.

Lai arī var šķist, ka bērna laime ir atkarīga no tā, cik daudz vecāks viņam ir spējīgs dot, praksē ir pierādīts, ka bērnam vispirms ir vajadzīgi laimīgi vecāki. Tādi, kas iedvesmo un ar savu piemēru rāda laimīgas dzīves priekšnoteikumus.  Nav grūti pamanīt, ka bērni kopē un atdarina vecāku un savu apkārtējo cilvēku uzvedību. Bērns ir novērotājs, kurš ar savu uzvedību demostrē, kā vecāki izturas pret bērnu, kā vecāki izturas viens pret otru un – galu galā, kā mamma un tētis izturas paši pret sevi. Iemācīt bērnam dzīvot laimīgu dzīvi ar savu personīgo piemēru – tas ir īsts izaicinājums. Tomēr tas ir teju vērtīgākais, ko varam dot. Skan perfekti, vai ne? Bet kā to izdarīt, ja pašu pieaugušo dzīve nerit kā pa diedziņu? Vecāku rīcība var izpauzties dažādi – lēmumu pieņemšanas, reakcijas un rīcības stratēģijas, un tieši mūsu rīcība un reakcija uz plānotiem vai pēkšņiem notikumiem ir tas, ko bērns iemācās. Tāpat attieksme, kādu paužam, sastopoties ar sarežģījumiem, nosēdīsies dziļi bērna apziņā.

 

Es mīlu sevi

Vai atceraties, kas bija dzīvē svarīgs, kad biji viena? Ko vēlējies sasniegt? Kādi bija tavi dzīves sapņi? Ko tu pati no sevis sagaidīji?

Kļūstot par vecāku, šī sadaļa visbiežāk tiek „nolikta maliņā”. Kādu laiku visu arī nav iespējams paspēt, īpaši kamēr bērns ir pavisam mazs. Tomēr, pamazām apgūstot jauno dzīves situāciju, arvien vairāk ir vērts atcerēties un pārskatīt savus individuālos sapņus un mērķus. Pavisam noteikti pamanīsi lietas, kas ir mainījušās, mēs visi augam un attīstāmies. Būtiski ir šīs pārmaiņas sevī sajust un palīdzēt jaunatklāt pašam sevi, atbildot uz dzīvē svarīgiem jautājumiem. Šie jautājumi ir saistīti ar savu dziļāko būtību, kā arī praktiskām ikdienas darbībām. Tikai iekšēji pieņemot sevī pārmaiņas – jauno es, būtiski mazināsi spriedzi, kas  palīdzēs arī saskarsmē ar citiem.

Zaudētie sapņi – ilūzija vai realitāte?

Neskatoties uz bērna ienākšanu ģimenē, nereti jaunos vecākus sāk mocīt zaudējuma izjūta par nepiepildīto. Apkārtējo mierinājumi – “tev tagad ir bērns” vai “dzīve vēl nav galā” – nepalīdz. Turklāt šī sajūta liek justies vainīgai un nepareizai. Bieži lielāko spriedzi sievietei rada iekšējie pašpārmetumi, ka tā justies nedrīkst vai vēl sāpīgāk – tas liecina, ka esmu slikta māte. Ko darīt? Nebaidīties paust savas sajūtas, bailes, zaudējuma sajūtu. Pieņemt sevī šo zaudējumu – reālu vai tikai šķietamu – un izsērot to. Pētījumos ir pierādīts, ka mūsu ķermenis līdzīgi reaģē gan uz reāli piedzīvoto, gan arī uz to, ko iztēlojamies. Daudz vērtīgāk ir apdomāt stratēģiju, kā zaudēto kompensēt un kas šajā situācijā liks justies labāk. Vai kā to paveikt savādāk.

Laiks tiešām dziedē un, bērnam pieaugot, sieviete atkal, reizēm pat labāk kā iepriekš, iemācās  realizēt sevi. Nereti tieši spēcīgie pārdzīvojumi un pārdomas, kas rodas šajā jaunatklājumu un pārmaiņu laikā, dod spēku, stabilitāti un palīdz izvērtēt prioritātes, ļaujot vieglāk pieņemt lēmumus.

 

Es mīlu tevi

Kas bija tas, kas lika iemīlēties otrā? Kāds ir partneris, ko vēlos sev līdzās? Ko es no otra sagaidu? Kādai ir jābūt man, lai man blakus būtu tāds cilvēks?

Ikdienas rutīnā, rūpēs par bērnu un darbiem ir viegli pazaudēt intīmo saikni ar mīļoto. Šādas situācijas gan gadās arī pāriem bez bērniem. Kad ģimenē ierodas (īpaši pirmais) bērns,  šie jautājumi atkal tiek novirzīti prioritāšu sarakstā tālāk. Kad vecāki ir atjēgušies no pirmo pārmaiņu šoka, ir vērts atcerēties, kā jūsu mīlestība vispār sākās? Atjaunot aktivitātes, kas abiem sniedz prieku un veido kopīgu intīmi emocionālu saikni. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Jo bērns kopē no vecākiem arī to, kā veidot un uzturēt attiecības. No tēva viņš mācās, kā izturēties pret sievietēm, no mātes, kā – pret vīriešiem. Smaidīgi, iemīlējušies un laimīgi vecāki, kas ir atvērti un patiesi risina problēmas, protot viens otru atbalstīt grūtībās. Skan jauki, taču ne vienmēr tas ir iespējams. Tomēr tas, kā mēs katrs pieņemsim lēmumus, kā rīkosimies, kad esam saguruši, stresā vai nobijušies no nezināmā, ir mūsu pašu izvēle. Nereti izgāžam savu spriedzi uz tiem, kuri tajā brīdī ir vistuvāk vai pielietojam citus, efektīvākus un cieņpilnākus paņēmienus. Arī priekšstatu par to, kas ģimenē būs izņēmums un kas – ikdienas norma, veidojam paši. Bērnam vajag mīlošus un atbalstošus vecākus, tad arī viņa priekšstati par sevi pašu (jo viņš jūtas kā daļa no saviem vecākiem), vecākiem un attiecībām vispār būs pozitīvi. Tas ir būtisks resurss viņa patstāvīgajā dzīvē, kurai mēs ģimenē viņu gatavojam.

 

Mēs visi kopā – komanda

Katrā komandā ir svarīga uzticēšanās, kā arī skaidrība par savu lomu. Vecākiem ir dažādi priekšstati par to, kas ir labs vecāks. Iztēlē radītie priekšstati, par ko vecāki vienojas pirms bērna ienākšanas ģimenē, bieži mainās, kad sastopamies ar realitāti. Tas ir normāli un pat labi. Visi ģimenes locekļi piedzīvo pārmaiņas gan sevī, gan pāra attiecībās, kā arī savos uzskatos.

Ko tad īsti nozīmē būt labam vecākam? Jo vairāk iesaistīto, jo vairāk jautājumu rodas. Viens no vecāku lielākajiem izaicinājumiem ir iekšēja miera rašana arī lielu neskaidrību un satraukuma apstākļos. Komandā kopā ar otru vecāku to sasniegt ir vieglāk, ja iemācāmies viens otru atbalstīt. Brīnišķīgs sākums ir par to vispār runāt. Runāt par savām emocijām, pieņemt tās sevī un mācīties pieņemt otru. Sajūta, ka esi labs un pieņemts, jau lielā mērā mazina spriedzi. Tikai iekšēji mierīgā gaisotnē ir iespējams pieņemt apzinātus lēmumus, kuriem ir liels potenciāls būt ar pozitīvām ilgtermiņa sekām. Līdzīgi kā jaunatklājam sevi, ikvienā situācijā palīdz izpratne, ka arī otrs vecāks dara to pašu – mācās aprast ar jauno dzīvi. Līdzīgi tas notiek arī ar bērnu. Bērni paši iemācās staigāt, bet no tā, ko viņi dzird, iemācās runāt. Itin bieži nākas atzīt, ka vecāks no sākotnēji idealizētā bērna audzinātāja pats nokļūst  lomā, kurā vairāk mācās, nekā zina gatavas pareizās atbildes. Kopīgi sadarbojoties un aptverot, ka ar bērna ienākšanu ģimenē, abiem būs jāmācās, vecāki kļūst ne vien par tuvākiem partneriem viens otram, bet arī par sabiedroto bērnam, ar kuru kopā augt, attīstīties un mācīties. Tādējādi nedrošības un baiļu pilnu atmosfēru apmainām pret jaunatklāšanas vidi, kurā valda miers, sapratne un patiesa interese par visu, kas mūs kopā sagaida tālāk. Apzināšanās, ka arī vecāki tikai mācās, un pozitīva gaisotne palīdz gatavoties katram nākamajam solim, turklāt ar katru veiksmīgu sarežģījumu risināšanas pieredzi tiek stiprināta apziņa, ka kopā, vienam otru atbalstot, mēs ne vien tiksim galā, bet esam brīnišķīgi vecāki savam bērnam.

 

 

Rakstā izmantotas idejas no „6 soļu programma laimīgai ģimenei”, www.kimonte.lv

2 Komentāri

  1. Zanda
    15/07/2014 06:38 | Saite

    Kāpēc un par ko man būtu jājūtas vainīgai un nepareizai?! Ja piedzimis bērns, sāk mocīt zaudējuma sajūta?!? Nespriežiet pēc sevis par visām!

    • Ieva Kimonte
      23/07/2014 19:07 | Saite

      Prieks, ka daudzi vecāki nezina, ko nozīmē šī vainas un zaudējuma sajūta, bērniņam ienākot ģimenē. Tomēr pēcdzemdību depresijas gadījumā var nākties saskarties ar apkārtējo neizpratni, kas tikai padziļina iekšējās negatīvās izjūtas.
      Pētījumos pierādīts, ka ar pēcdzemdību depresiju Latvijā saskaras ap 20% jauno mammu un ap 10% jauno tēvu, pēcdzemdību nomāktība (raudulīgums, izteikts emocionāls jūtīgums utml.) skar līdz pat 80% jauno vecāku.
      Apkārtējo iecietība (nevis kritika un neizpratne, noliegums) un atbalsts var palīdzēt tikt pāri grūtībām.

Atstāj komentāru

Tavs e-pasts nebūs pieejams publiski.

Aizpildi kontaktinformāciju šeit:

You may use these HTML tags and attributes <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!