GPS, Iedvesmai | Monday, foto-www.bigstockphoto.com

Rāmi, rāmi ielīgot!

Rāmi, rāmi, rāmi, rāmi,

Rāmi, rāmi, pamazām.

Pamazām es dzīvoju,

Pamazām Dievs palīdz. 
Pamazām bite nesa

Pa vienam ziediņam.

Pamazām es dzīvoju,

Pamazām Dievs palīdz.

Pamazām es grozīju

Lielus, mazus kumeliņš’.

Pamazām es dzīvoju,

Pamazām Dievs palīdz. 
Pamazām es iesāku

Pelēkā naudiņā.

Kuru darbu padarīju,

To ielaidu rudenī.

Kuru dienu nodzīvoju,
To ielaidu mūžiņā.

Rāmi eimu, rāmi teku,

Rāmi laidu valodiņ’.

Dod, Dieviņi, ielīgot

Rāmajās tautiņās.

GPS, Iedvesmai | Monday, foto-www.bigstockphoto.com

Vai tuvojas jauns laikmets?

Saulgrieži ir pāreja. No vienas sezonas uz otru, no vieniem darbiem uz citiem, no vienas enerģētikas uz citu… Varbūt arī no vienas vienas realitātes uz citu… un no viena laikmeta uz citu? Saulgriežos Monday kopā ar astrologu Ediju Spāri pieskaras kaut kam pārlaicīgam un netveramam – jauna laikmeta nojausmām un enerģijām…

Edijs Spāre

Edijs Spāre

No ego uz sadarbību

Pārkāpšana pāri 2000. gada slieksnim neredzami, taču būtiski mainījusi mūsu pasauli. No vieninieka, ar kuru sākās gadskaitļi veselas tūkstošgades garumā, esam nokļuvuši divnieka varā. Vieninieks un divnieks pēc savas simboliskās nozīmes ir pilnīgi atšķirīgi skaitļi. Un to jūtam jau tagad, lai gan divnieka gadskaitļu sliekni esam pārkāpuši pavisam nesen.

1 – tas ir ego simbols. Mēs vēl esam dzimuši ego laimetā, kurā viss tika akcentēts ego sasniegumu sakarā. Es esmu svarīgs pats sev, svarīgi mani sasniegumi, kā es sevi realizēju. Savukārt 2 – tās jau ir attiecības. Tā ir sadarbība, mijiedarbība, divas enerģijas, divi pretēji poli, kas realizējas tikai viens ar otru. Piemēram, garīgajās praksēs līdz šim smaga tēma bija seksuālās enerģijas izmantošana, tas ir tāpēc, ka tās izmantošana ir iespējama tikai mijiedarbībā.

Sajūtu laikmets

Mēdz teikt, ka šis ir sievietes laikmets – daļēji tas ir arī tāpēc, ka šis ir sajūtu laikmets, bet sievietes sajūtu jomā noteikti jūtas dabiskāk un ir spēcīgākas. Lai cilvēki spētu sadarboties, sajūtu sfēra ir ļoti svarīga, un tā ir aizvien vairāk jāattīsta.

Laikmeta enerģētika mainās, un sievietes droši vien tai pielāgosies ātrāk, jo sieviete ir elastīgāka savā domāšanā, viņa vispār ātrāk pielāgojas jauniem apstākļiem. Lai gan, ja pavērojam, mēs visi kļūstam jūtīgāki – arī vīrieši. Arī viņi aizvien vairāk interesējas par mākslu, par garīgajām praksēm. Protams, vīriešiem tas nenākas viegli, jo ilgus gadsimtus viņi ir audzināti ar domu, ka just – tas nav vīrišķīgi, ka puikas neraud, tāpēc daļa vīriešu jūtu pasaulē ir apmaldījušies un norobežojušies. Savukārt daļa ir krituši otrā galējībā – nevis atzinuši un izkopuši savu jūtīgumu, bet kļuvuši vāji un infantili, ļaujot visu atbildību uzņemties sievietēm. Tad nav brīnums, ka sievietes kļūst spēcīgākas un nespēj atrast partneri starp šādiem vīriešiem. Vēl pavisam jauna laikmeta iezīme ir vīrieša loma ģimenē – viņš nekad nav tik daudz iesaistījies bērnu audzināšanā, kā tas ir tagad. Arī tas attīsta vīrieša jutīgumu un emocionalitāti.

Divu enerģiju spēks

Jaunais laikmets pieprasa spēju veidot attiecības un sadarboties, diemžēl ilgais laiks, kas pavadīts ego zīmē, šīs iemaņas nav veicinājis. Šajā nozīmē ego laika ietekme vēl ir spēcīga – mums joprojām gribas dzīvot tā, kā gribas un ir ērti. Un vienam dzīvot ir ērtāk – nav jārēķinās ar otra interesēm, nav jāgatavo kopīgas vakariņas, bērni arī ierobežo dzīves komfortu, un daudziem laiku labāk gribas veltīt ceļojumiem un hobijiem. Ego laikmeta ēna ir arī neprasme veidot attiecības starp vīriešiem un sievietēm. Tomēr to nāksies mācīties, jo pārī varēs sasniegt labākus rezultātus – kaut vai tāpēc, ka vīrišķā un sievišķā enerģija kopā ir lielāks spēks. Protams, var teikt, ka katrā cilvēkā ir gan vīrišķā, gan sievišķā enerģija, un tā ir taisnība, taču tikai kopā ar otru cilvēku mēs atveram sevi jaunām sajūtām. Patiesībā mēs sevi pa īstam varam iepazīt tikai sadarbībā ar otru cilvēku, un iepazīt gan savas ēnas puses, gan arī spēka un radošuma punktus.

Visi esam viens

Mums jāmācās sākt sajust otru. Ne velti aizvien populārāki kļūst dziednieciskās pieskārienu masāžas veidi, piemēram, tauriņmasāža – tā ļauj atslābināties un just vairāk. Mūsu galvenais uzdevums nav skriet un sasniegt – mūsu uzdevums ir sajust, kas notiek ar mani un tevi. Ļoti iespējams, ka jau drīzā nākotnē mums vairs nevajadzēs sarunāties, mēs spēsim saprast otru, pieskaroties vai paskatoties acīs. Mēs jutīsim otru caur vizuālo un pieskārieniem. Tas gan vienlaikus nozīmē, ka būs daudz grūtāk izlikties un kaut ko slēpt no citiem. Tas ļaus dzīvot atvērtāk un brīvāk, taču arī prasīs lielāku godīgumu.

Visas lielās garīgās tradīcijas uzsver, ka mēs esam ļoti saistīti viens ar otru. Mēs visi esam viens. Ļoti sensitīvi cilvēki jau šobrīd jūt, ja kaut kur pasaules otrā malā notiek kāda liela zemestrīce vai citāda dabas katastrofa, taču nākotnē to jutīs daudz vairāk cilvēku. Varbūt tieši tas mums iemācīs būt daudz iejūtīgākiem un saudzīgākiem pret otru – ja redzēsim, ka, nodarot otram pāri, mēs faktiski ievainojam sevi.

Zeme, kas dzied

Latvija ir viena no zemēm, kur cilvēkiem jau tagad ir augstāks jūtīgums un liels garīguma potenciāls. Ne velti šeit dižais garīguma meklētājs Nikolajs Rērihs savulaik dibināja savu biedrību, ne velti te ir tik spēcīgs dažādu garīgo un reliģisko strāvojumu krustpunkts. Ne velti dažkārt jokojot apgalvo, ka mums ir tik daudz mākslinieku un dzērāju – arī tam ir savs skaidrojums: mākslinieki ir jūtīgi cilvēki, bet dzērāji ir tie, kas nav mācējuši sevi realizēt mākslā vai garīgumā. Esam zeme, kas dzied, un ja pratīsim uzturēt dzīvu un likt lielā savu radošo spēku, tad daudz ko sasniegsim.

Iedvesmai, Pauze | Latvijas piens, foto - Kaspars Filips Dobrovolskis

Kāpēc Jāņos jāēd siers!

Gadu no gada Līgo svētku galdu papildina ķimeņu siers, ko pieņemts uzskatīt par īsti latvisku produktu. Jautājums, kādēļ tieši tam izsenis ir tik īpaša vieta uz Jāņu galda, nodarbinājis ne vienu vien cilvēku. Kā radusies tradīcija ēst sieru Jāņos?

Izrādās – pētnieki atraduši pamatojumu, kā izveidojusies šī gardā un pasaules kontekstā neparastā tradīcija ēst sieru vasaras saulgriežos. Viens no svarīgākajiem iemesliem – tā ir daļa no mūsu identitātes.

”Jāņu siers pieder pie latviešu tautas tradīciju senākā slāņa. Siera gatavošanu un ēšanu apvij rituāli, kas cēlušies dziļā pagātnē. Šo rituālu pamatā bija lopkopības svarīgā nozīme seno latviešu saimniecībā. To noteica Latvijas dabas apstākļi, piejūras mitrais klimats, bagātīgas pļavas un ganības upju ielejās un ezeru ielokos. (..) mūsdienās Jāņu siers ieguvis jaunu kvalitāti, tas kļuvis par nacionālās identitātes vērtību, spilgtu un populāru latviešu kultūras reprezentācijas simbolu saskarsmē ar citām tautām.” raksta L. Dumpe grāmatā “Jāņu siers”. (L. Dumpe. Jāņu siers. Rīga, 2004, 19.lpp)

Kādēļ vēl siers ir tik īpašs?

Siers ir veselīgs. Mūsu platuma grādos saules ir mazāk (nekā, piemēram, Spānijā, Itālijā vai Grieķijā), tādēļ piena produktiem jau izsenis ir bijusi loma labas veselības uzturēšanā. Siers satur kalciju un tik svarīgo vitamīnu D, kas palīdz stiprināt imūnsistēmu. Vairākas no tajā esošajām aminoskābēm (triptofānu, lizīnu un leicīnu) ir neaizvietojamas, un cilvēka organisms tās nesintezē. Siers ir veids, kā tās dabīgi uzņemt. Uztura speciālisti norāda – kopā ar augļiem vai dārzeņiem tas veido lielisku olbaltumvielu, vitamīnu un šķiedrvielu kombināciju.

Vietējs produkts. Jāņu tradīcijas pārsteidz ārzemju viesus. Siers ar ķimenēm ir īpaši Latvijai raksturīgs produkts. Nav noslēpums – katras zemes iedzīvotājiem vislabāk atbilst un veselīgāki ir tie produkti, kas audzēti vai ražoti konkrētajā reģionā.

Siers ir garšīgs! Sieram piemīt “umami” garša. Tā ir piektā oficiāli atzītā pamatgarša pēc saldas, skābas, sāļas un rūgtas garšas. To atklāja Ikeda Kikunae (1864-1936), Tokijas Impēriskās universitātes ķīmijas profesors. Tulkojumā no japāņu valodas “umai” ir “garšīgs” un “mi” – “garša, kam ir ilgstoša pēcgarša”. Arī ķimenes ir vietēja, Latvijas dabā, savvaļā plaši sastopama garšviela, kas ir daļa no iepriekšējo gadsimtu gaitā izveidojušās tradicionālās garšas izjūtas. Lai gan ķimeņu daudzums sierā, piemēram, Trikata “Jāņu priekā”, ir tikai 1.2% ķimeņu, to garša ir izteikti jūtama.

Tradīciju turpinājums. No piena un biezpiena darītais siers sevī glabā ārkārtīgi senas uztura tradīcijas. ”Latviešu zemnieki taisīja sieru no biezpiena – t.s. skābpiena sieru, kurš tiek uzskatīts par senāko siera veidu Eiropā.” (L. Dumpe. Latviešu tradicionālais uzturs. // Latvija un latvieši. Rīga, 2013, 320.lpp)

Simbolisks, īpašs ēdiens. Sieru var jau ēst arī citā laikā, tomēr senatnē (līdz pat 19.gs. vidum) govis diendienā deva salīdzinoši maz piena. Un tikai vasaras viducī, kad bija visleknākās pļavas un visvairāk barības, govīm bija tik daudz piena, lai pietiktu sieram. Apaļš vai daudzstūrains, dzeltens vai blāvi dzeltens siera ritulis simbolizē sauli un ar to saistītos ritus.

Ciemakukulis. Siers kā vērtīgs (gan uzturvērtības, gan tā gatavošanā patērētā laika un darba ziņā) produkts laika gaitā ieguvis ciemakukuļa jeb dāvanas nozīmi. Tieši tādēļ ķimeņu siers – pašu taisīts vai Latvijā ražots – var būt ideāla dāvana saimniekam vai namamātei Līgo svētkos.

“Ticējums vēsta – ja Jāņos ēd sieru, tad arī govīm vairāk piena. Apaļais saulgriežu siers ir viena no senākajām tradīcijām, kas liecina, cik mūsu cilvēkiem svarīga bijusi zeme, lopkopības un piena tradīcijas,” saka Trikata sierzinis Renārs Tumens. “To, ka sieram ir simboliska nozīme Latvijas virtuvē, apliecina arī mūsu ikgadējā pieredze, gatavojot sezonālo produktu “Jāņu prieku” – sieru ar ķimenēm. Jūnijā tas nopietni konkurē ar citiem sieriem, norādot ka cilvēki vēl joprojām tur vērtē saulgriežu galda tradīcijas. Mums ir īpaši svētki, tradīcijas un rituāli – varam lepoties!”

“Atkārtojot ilgstoši pārmantotas, ritualizētas darbības mēs turpinām uzturēt saikni ar iepriekšējo paaudžu izveidoto vērtību sistēmu,” papildina etnoloģe, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Anete Karlsone.

Idejas, kā pasniegt sieru mūsdienīgās uzkodās, meklē http://www.trikatasiers.lv/lv/interesanti-un-noderigi/raksti-par-sieru/janu-prieks-jeb-padsmit-svaigas-idejas-ligo-galdam

Raksta tapšanā konsultējusi etnoloģe, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Anete Karlsone, kā arī izmantoti uztura pētnieces Lindas Dumpes izteikumi.

Dine&Wine, Trendi | Monday, www.bigstockphoto.com

Dzeramnauda – dot vai nedot?

Laba maltīte ārzemēs pieder pie ceļošanas baudām. Daudzās Eiropas valstīs par dzeramnaudām īpaši nepiedomājam, jo varam izlemt – atstāt vai neatstāt! Tomēr izskatās, ka tie laiki, kad brīvā izvēle – dod vai nedod dzeramnaudu – tuvojas beigām. Jo jaunais trends – nemaksāt dzeramnaudas, – liek krodziniekiem dzeramnaudu ja ne gluži izspiest, tad vismaz skaidri pieprasīt. Pētām, vai pēc desmit gadiem būsim vispār aizmirsuši tādu vārdu kā dzeramnauda?

 

Pie mums Latvijā

Latvijā esam labi mācīti atstāt 10% virs rēķina summas skaidrā naudā. Dzeramnaudas došana ir tāda kā nerakstīta sociālas uzvedības norma visā kulturālajā pasaulē. Un, ja apkalpo labi, parasti neskopojamies. Daudzi dzeramnaudas atstāj aiz žēluma – sak, viņiem taču nekā nemaksā (daļa taisnība te ir – daudzos vidēja līmeņa restorānos un kafejnīcās viesmīļu alga nav lielāka par minimālo). Jā, mēs samaksājam viesmīļiem daļu algas, un, ja attiecīgajā darbavietā nejēdz gatavot ēst, alga izpaliek. Citi, dodot dzeramnaudas, grib sajusties svarīgi un vareni, savukārt vēl kāds ar to grib nopirkt labu attieksmi un cieņas izrādīšanu vietās, kur viņi bieži atgriežas. Par dzeramnaudu katram ir viedoklis. Ik reizi, kad kādā pulciņā uzliesmo diskusija – dot vai nedot dzeramnaudu, viesmīļi tiek salīdzināti citiem pakalpojumu nozarēs strādājošajiem. Piemēram, vai frizieriem un taksistiem mēs arī dodam vairāk par nosaukto summu? Ar ko viesmīļi ir tik īpaši vai apdalīti, ka viņiem, kalpojot darba devējam, sava alga tomēr jānopelna pie klienta?

 

Amerika

Amerikā ar dzeramnaudu ir diezgan demokrātiski – tev pasniedz rēķinu un apakšā ir izvēles iespējas tavai labvēlībai: par 10 %, 15%, vai 20% apēķināta dzeramnaudas summu. Tev vien atliek atzīmēt, kuru variantu tu uzskati par pelnītu. Turklāt to var atvilkt no tavas maksājumu kartes arī pēc norēķināšanās –  ja nu tu gadījumā pārdomā. Šāds piegājiens dzeramnaudai nozīmē, ka iestādes vadītājs to var pārdalīt arī backstage darbiniekiem – pavāriem, kas iznes visu darba smagumu. Tas ļauj maksāt labākas algas visiem, ne tikai nopelnīt šovmeņiem – viesmīļiem. Ar amerikāņu ēstuvēm un rēķiniem vispār jābūt uzmanīgam – cenai, kas norādīta ēdienkartē, vienmēr klāt jārēķina pievienotās vērtības nodoklis, kas katrā štatā ir atšķirīgs (7 – 10%). Rēķini līdzi, ja uzņemies maksātājas (ne izmaksātājas) lomu – pārējie galda biedri var atdot tikai to naudu, ko viņi nofotogrāfējuši savā atmiņā no ēdienkartes, bet pārējo – PVN un dzeramnaudu – var aizmirst.

foto: www.bbc.com

foto: www.bbc.com

 

Itālija un Grieķija

Itālijā dzeramnaudām tagad ir cits vārds – coperto, kas burtiskā tulkojumā nozīmē – galda uzklāšanas nodeva. Tā svārstās no 1 eiro līdz 2,5 eiro par katru cilvēku pie galda un ir iekļauta rēķina pirmajā ailē. (Ēdienkartēs parasti tā ir norādīta apakšā sīkā šriftā.) Bāros tā būs tikai 1 eiro. Osteria tipa ēstuvēs (mazliet zemāka klase kā ristorante) tajā ir iekļauts arī parasts maizes groziņš, labākos ristorante vari sagaidīt arī mazas, bet siltas un garšīgas brusketas. Coperto tiek rēķināts arī par pirmsskolas vecuma bērnu, pat ja viņam nepasūtīsi ēdienu. Ja trīs pieauguši cilvēki osteria pasūtīs divas palielas picas (2×5 eiro), trīs pastas ar jūras veltēm (3×7 eiro), litru baltā mājas vīnu (7 eiro) un litru ūdens (2 eiro), jārēķinās ar kopējo summu 48 eiro, kas sadalās tā – 40 eiro par ēdienu un 8 eiro caperto. Ja nesekosi līdzi rēķinam un kā devīgs latvietis rēķināsi desmito tiesu (10%) viesmīlim, itāļi var gan mazliet pabrīnīties, gan arī apvainoties. Līdzīgs dzeramnaudas uzvedības kodekss ir Grieķijā, viņi tikai neapvainojas par papildus naudām. Tūrisma ceļveži šajā zemē iesaka pārbaudīt rēķinus – vai nav ieviesusies kāda aprēķina kļūda!

 

Mazliet no vēstures

Dzeramnaudas tradīcija nāk no vecās labās Eiropas, un sākumi rodami 17. gadsimtā Anglijas tavernās, kad dzērēji paslidināja naudu bārmenim, lai ātrāk tiktu pie sava dzēriena. Vēlāk dzeramnauda kļuva par Eiropas aristokrātu uzvedības manieri, ar kuru viņi skaidri norādīja hierarhiju un bija sava veida spēka spēle – kurš te ir galvenais. Amerikā no Eiropas to ieviesa turīgie ceļotāji pēc Pilsoņu kara, tomēr 19. gadsimta beigās vienkāršie amerikāņi pret to ļoti protestēja, jo uzskatīja, ka dzeramnaudas ir pret Amerikas demokrātijas ideāliem – pārāk skaidri iezīmēja apkalpojošās šķiras atkarību no bagātajiem. 20. gadsimta sākumā ar likumdošanas palīdzību tika mēģināts aizliegt dot dzeramnaudu, uzskatot to par demokrātijas nāvīgu ienaidnieku, jo rituāls atbalsta nevis galveno demokrātijas domu par visu cilvēku vienlīdzību, bet gan aristokrātijas vēlmi norādīt apkalpotāja vietu. Lielo krīžu laikā parasti dzeramnaudas uz laiku izpalika, savukārt ar uzviju atgriezās ekonomikas uzplaukuma periodos, kad jaunbagātnieki vēlējās uzsvērt savu statusu.

 

Kas notiek pasaulē?

Rituāli ēdināšanā mainās. Šobrīd iezīmējas divas tendences – cilvēki ir sākuši vairāk gatavot un ēst mājās. Un otra –  jaunā paaudze uzskata, ka restorānos un kafejnīcās ēdiens ir pietiekami dārgs, lai viss jau būtu apmaksāts, tātad dzeramnauda nav vajadzīga.

 

To apstiprina arī lielākais ceļojumu padomdevējs internetā Tripadvisor, veicot pētījumu par dažādu valstu ceļotāju dāsnumu, atstājot dzeramnaudu. Pārsteidzoši, bet krievi nav paši naskākie uz dzeramnaudu atstāšanu (iespējams gan, ka dāsnākie!). Aktīvākie šajā ziņā ir amerikāņi. Aptaujājot vairāk nekā 25 000 cilvēku 20 valstīs, pētījums secina, ka 60 % amerikāņu vienmēr dod dzermnaudu. Nākamie devīgākie ir vācieši (attiecīgi 49%), dodot 15 – 20% virs rēķina summas. Viņiem seko brazīļi (33%), spāņi (30%) un tad krievi (28%) un briti (26%). Kāds cits 2014. gadā veikts pētījums vēsta, ka 15 % franču nekad neatstājot dzeramnaudu, un kopumā tiek atstātas mazākas dzeramnaudas nekā pirms gada. Tendence papildus nemaksāt par servisu ir strauji pieaugoša (salīdzinot ar iepriekšējo gadu Francijā dzeramnaudu nemaksājošo skaits dubultojies).

 

Izrādās, ka dzeramnaudas labprātīga atstāšana esot vecāko paaudžu tradīcija, jaunāki cilvēki uzskata, ka tā nav jādod. Franči uzskata, ka apkalpojošais personāls saņem algu (Francijā viesmīļi vidēji saņem ikmēnēša algu 1495 eiro apmērā, kas esot nedaudz vairāk par valsts noteikto minimālo algu). Ja braucat uz Franciju vai Itāliju, droši nepieskaitiet dzeramnaudu – tā jau oficiāli iekļauta rēķinos. Francijā tie ir 15 % no rēķina summas. Lai gan, ja viesmīļi cenšas un ja gribas iepriecināt, vēl 5% virs rēķina – tas būs pavisam labi!

 

Un kāda ir tava attieksme pret dzeramnaudu?

Iedvesmai, Personība | Monday, foto no personīgā arhīva Foto no personiskā arhīva - Anda Čaksa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja

Atļauties gribēt visu…

Viņa nomainīja savu darbu pret citu – mazāk apmaksātu, toties ar izaicinājumiem un misiju. Monday iepazīstina – Anda Čakša, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja. 

Kas es esmu?

Monday: Kā tu definētu šobrīd savu statusu, lomu – kas tu esi?

Anda Čaksa: Ironiskā atbilde – ceļazīme, vaduguns! Tas, ko es daru – mēģinu vadīt, iesaistīt un motivēt cilvēkus, lai sasniegtu mērķus. Atrodu kopsaucēju, kas dažādiem cilvēkiem manā komandā ļautu ātrāk nonākt pie kopīga rezultāta. Šeit mēs esam kā pilsēta pilsētā, kurā tiek uzraudzītas un vadītas visas dzīvības funkcijas, sākot no ēdināšanas, veļas, apsardzes, IT, finansēm un protams, ārstēšana un aprūpe.

 Monday: Vai jūties ietekmīga?

Anda: Vispār medicīnā varas hierarhija ir stipra, krēslam ir svars. Tev vienlaikus jābūt stipram un visu laiku jābūt arī saskarē ar zemi. Galvenais, nepārvērtēt sava krēsla svarīgumu – visu laiku atcerēties, ka pilnvaras ir dotas uz noteiktu laiku.

Monday: Tu esi atgriezusies medicīnā pēc vairākiem gadiem biznesā – lai arī saistītā ar medicīnu. Vai mediķis vispār var aiziet no medicīnas?

Anda: Tagad šajā amatā gan īsti neesmu mediķis, vairāk funkcionārs, administrators un attīstītājs vienā personā. Es tā īsti nekad neesmu bijusi prom no medicīnas. Tiesa, tikai pirmos darba gadus biju 100% ārsts, kad strādāju reanimācijā par pediatri. Tad sāku paralēli strādāt farmācijas kompānijā. Kādā brīdī bija jāizšķiras – vai nu, vai nu. Priekšroku devu farmācijai. Sapratu, ka man nepieciešamas zināšanas vadībā un iestājos veselības vadības maģistros. Pēc kāda laika nonācu vairāk ar skaistuma saistītā jomā, kompānijā Allergan – biju  Baltijas reģiona vadītāja. Pēc tās atkal atgriezos medicīnā – ieguvu psihoterapeita kvalifikāciju un sāku praktizēt paralēli biznesa vadībai.

Kalpošana

M: Tagad esi piekritusi strādāt par uz pusi mazāku algu. Kāpēc?

Anda: Ārstiem laikam tas ir tāds mūžīgais dvēseles sauciens – atdot sevi. Man tā ir drīzāk misijas apziņa, vēlme izdarīt savai valstij ko labu.

 Tā bija kā misijas apziņa – valsts mani iesauc dienestā, un es eju kalpot uz noteiktu laiku, cenšoties padarīt šo valsti labāku sev un bērniem

M.: Vai viegli bija izšķirties par misiju un zemāku algu?

Anda: Kad gāju uz valdes amata konkursu, domāju – atlases process ir ļoti interesants, arī no tā varēšu ko mācīties. Sākumā sev teicu – eju nevis uzvaras, bet procesa dēļ. Bet process mani ievilka. Pēdējā kārtā jau riktīgi uztraucos – sapratu, ka gribu un varu darīt šo darbu, ieviest pārmaiņas. Kad mani apstiprināja, sarakstīju plusus un mīnusus par jauno situāciju. Plusiņš gan bija tikai viens – vēlme to paveikt! Tomēr šo izvēli nenožēloju nevienu dienu. Protams, ģimenei bija ievērojami jāpārkārto mūsu līdzšinējais dzīves stils   – realitāte ir kļuvusi reālāka, esam nokļuvuši tikai tuvāk zemei. Bet galvenais jau ir tava attieksme.

Ambīcijas un motivācija

M: Kādas bija tavas ambīcijas šim trīs gadu termiņam?

Anda: – Pirmkārt, šajā amatā saskatīju iespēju realizēt savas idejas par to, kādai jābūt veselības aprūpei bērniem. Pirmais uzdevums – jebkuram mūsu pacientam ir garantētas vienādas iespējas saņemt operatīvu un kvalitatīvu aprūpi un ārstēšanu, nemeklējot pazīšanos vai ko līdzīgu. Un saņemt saprotošu un cieņpilnas attieksmi! Tās, protams, ir pārmaiņas domāšanā un attieksmē pret pacientu un viņa vecākiem, kas nenotiek vienā dienā. Atsauksmes, ko saņemu, liecina, ka tas sāk piepildīties. Tātad kāds mazs solis ir sperts.

Lomas

M: Tev profesionālajā dzīvē ir divas lomas – slimnīcas vadītāja un psihoterapeite.

Anda: Ar ārsta lomu es realizēju savu pacietību, izturību. Kā vadītāja es realizēju savu agresīvo, aktīvo “es”. Man patīk būt vadītajai, jo te ir cita mijiedarbība ar cilvēkiem, citi noteikumi un cits ātrums. Esmu rezultātu cilvēks, un to uz to tiecos abās lomās. Mani saviļņo gan mana pacienta mazās uzvaras, gan manas komandas panākumi. Esmu atklājusi, ka tieši lomu dažādība un iespēja pārslēgties ļauj man nejust rutīnu, nezināt, kas ir nogurums vai garlaicība. Jā, droši vien vadītājas loma ir padarījusi mani cietāku. Visgrūtāk ir nodarīt pāri labiem cilvēkiem – un man ir nācies atlaist labus cilvēkus. Tā ir vadītāja darba vientuļā sadaļa.

M: Farmācijas kompānijā tu strādāji pārdošanā. Uzskata gan, ka sievietēm lielākās bailes esot no pārdošanas…

Anda: Vai tad? Man varbūt bija unikāli produkti (Smiekli). Bet varbūt bija viegli tāpēc, ka esmu izjutusi sevi nevis kā pārdevēju, bet gan kā partneri. Es vadījos pēc diviem principiem. Argumentē! Medicīnā tas ir ļoti svarīgi, to varbūt skolā nemāca, bet praksē, izejot pašterapiju, strādājot ar pacientiem, tu iemācies ne vien izskaidrot, bet arī uzklausīt, sadzirdēt, paklusēt. Savukārt, kad es piedāvājis, neko neuzspied – ļauj, lai cilvēks pats pieņem lēmumu.

Izaicinājumi

M: Kāds ir bijis lielākais izaicinājums šajā amatā?

Anda: Tādi ir pat trīs. No slimnīcas tiek sagaidīts rūpnīcas modelis, galvenais – lai ir efektivitāte. Noturēt kvalitāti par to mazo finansējumu, izbalansēt starp bezmaksas medicīnu, mazo budžetu un pieprasījumu būt efektīviem nav viegli. Efektivitāte nav tikai labi sakārtoti procesi. Tā nozīmē arī, ka mūsu ārstiem nemitīgi ir jāpaaugstina profesionālo prasmju un zināšanu līmenis. Bez attīstības medicīnā nevar. Diemžēl tam budžeta nav. Paši mācāmies, meklējam, kā mācīt vienam otru. Otrs izaicinājums ir jautājums, ko es uzdodu pati sev – kā valstī ar tik mazu populāciju un finansējumu saglabāt mūsu ekskluzīvos pakalpojumus un prasmes? Un trešais – algas dienas, kad parakstu algu sarakstu…

Mācības

M: Kas tevi karjerā ir iedvesmojis?

Anda: Mans pirmais darba audzinātājs reanimācijā iemācīja atdoties darbam. Atdoties, ja jāglābj slims bērns – tas ir pats par sevi saprotams. To esmu paņēmusi līdzi arī citos darbos. Savukārt farmācijas kompānijā iemācījos, ka nekad nevar dabūt ideālo darbinieku.

 Vadītājam ir jāiemācās izmantot cilvēku stiprās puses un labās īpašības, un, tikai saliekot cilvēkus pareizajās kombinācijās, stiprās puses sāk strādāt

Nu nevar vienā komandā būt tikai ideju ģeneratori! Ir jābūt gan stūmējiem, gan vilcējiem. Un man patīk šis process – veidot komandu. Vēl viena dzīves gudrība – par kļūdām ir jārunā, nevis kāds tajās jāvaino. Jāsaprot, kas procesā un sistēmā nav kārtībā, kāpēc tas varēja notikt, ko mēs kā komanda un es personīgi varēju darīt citādāk un ko galīgi nevarēju.

M: Kā tu tiec galā ar gadsimta slimību – stresu?

Anda: Par visu var pastresot. Es joprojām stresoju, kad manam bērnam mūzikas skolā ir eksāmens. Ar to laikam es nepratīšu tikt galā. Bet citādi – ir jāsaprot sevi. Kad man piemetas stress? Ja kaut kas nenotiek, kā es gribu. Kad es gribu ātrāk, nekā iespējams. Tad es strādāju ar sevi, eju pašterapijā (kas man ir obligāts pasākums). Citi saka: daudz jāstrādā. Es saku – ja tā ir tava vienīgā prioritāte, okei. Man arī kādreiz likās, ka  darbs ir svarīgākais. Kad darba dzīve paņem tevi pie rokas un nes. Bet vienā brīdī sapratu – man tomēr vajag sajūtu, ka es vadu savu dzīvi, ka es varu izkāpt. Es sev teicu – kurš te ir galvenais? Norāvu roceni un apstājos. Un turpināju normālā tempā. Sev esmu atklājusi, ka to atrisina gan laba plānošana, gan prioritāšu sabalansēšana.  Un – galvenais nav darbs, galvenie ir tavi cilvēki.

M: Modernais jautājums – vai sieviete var gribēt un dabūt visu?

Anda: Un vēl vairāk! Droši vien es kādreiz arī kaut ko nesabalansēju. Laiku pa laikam bērnam aizmirstu nopirkt prasītās lietas un par to cepos. Tagad es pieeju vieglāk. Ar laiku tu iemācies paskatīties, kas ir svarīgi. Tas ir jautājums par prioritātēm un par spēju visam svarīgajam iedot savu vietu, nevainojot un nemokot sevi, ļaujot sev laiku pa laikam kļūdīties un atslēgties. Ļaujot, lai tev palīdz. Nekas nenormāls tur nav.

anda caksa

Tālāk

M: Pēc gada beidzas tavs kalpošanas dienests. Ko tālāk?

Anda: Tas nav atkarīgs no manis, to izlemj darba devējs. Man personīgi šīs ir dziļas sarunas ar sevi.  Vai man pietiek dzirksts turpināt? Vai es gribētu strādāt savā vadībā un vai gribētu būt sev draugs? Tas ir par tām krēsla bailēm. Esmu redzējusi, kā krēsls ir pieaug cilvēkam, kad ir sajūta, ka  esi neaizvietojams, neatkārtojams un pats labākais. To es negribētu piedzīvot! Tāpēc sev saku – uz laiku. Bet domāju, varbūt gala termiņš vēl nav pienācis…

Raksts publicēts 2013. gada 16.septembrī

Aktuāli, Attiecības, Iedvesmai, Jaunumi | Big Media

Ieguvumi, ko sniedz iesaistīšanās labdarībā.

Konferencē “Sieviete Biznesā 2016” viena no diskusiju tēmām būs personības un uzņēmuma izaugsme caur labdarību.

Jau Rainis ir dziļi sapratis labdarības lielo nozīmi cilvēka personības izaugsmē, sakot savus hrestomātiskos vārdus, ka gūt var ņemot un gūt var dodot, bet dodot gūtais neatņemams. Tas skaidri apliecina – došana padara laimīgāku ne tikai saņēmēju, bet vēl jo vairāk pašu devēju, un tuvina mūs pasaulei, kādā vēlētos dzīvot.

Pasākumu organizators “Big event” ir apkopojis viedokļus, ko dod iesaistīšanās labdarībā, izvaicājot biedrības “Alianse Latvija bez bāreņiem” valdes locekli Irinu Čžou, “Big Media” izpilddirektori Solvitu Kabakovu, SEB bankas prezidenti Ievu Teteri un labdarības organizācijas “LNK Charity Fund” valdes locekli Jūliju Belkinu, kura 16.jūnijā gaidāmajā konferencē “Sieviete biznesā” veicinās diskusiju par tēmu “Gūt dodot. Personības un uzņēmuma izaugsme caur labdarību”.

Labdarība iepriecina sirdi

Irinai labdarība ir dzīves aicinājums, kas izpaužas, kā citu cilvēku dvēselisko sāpju remdēšana. Viņasprāt, cilvēkam ir jādarbojas tajā jomā, par kuru sāp sirds. Irina nevar vienaldzīgi noskatīties uz bērniem, kuriem nav vecāku vai viņi ir piedzīvojuši traumas ģimenē.

“Ja es ar savu rīcību spēju uzlabot un mainīt kaut vai viena bērna dzīvi, izjūtu milzīgu gandarījumu un ir prieks darboties turpmāk. Gribu ieteikt visiem – ja jums ir iespējas un jūtat, ka vēlaties darboties kādā labdarības projektā, uzdrīkstaties, un jūs to noteikti nenožēlosiet. Gandarījumu rada tas, ka ar labdarības palīdzību tiek dots ieguldījums, lai bērni veidotos par labestīgām personībām, un tādējādi ieguvēja būtu visa sabiedrība,” stāsta Čžou, kas pagājušajā gadā saņēma balvu “Latvijas lepnums”.

Maina vērtību sistēmu

 “Labdarības jomā ir maz nejaušu cilvēku – šeit nonāk pēc sirds aicinājuma. Esmu ļoti gandarīta, ka varu kaut nedaudz palīdzēt kādam, jo atklāsme, ka ir tik daudz cilvēku, kuriem neviens nepalīdz, man bija šoks,” atziņās dalās labdarības organizācijas “LNK Charity Fund” valdes locekle Jūlija Belkina.

Julija_Belkina_LNK_Charity_Fund_publicitates_foto“Kopš es darbojos labdarībā ir ļoti mainījusies mana vērtību sistēma. Tagad man šķiet, ka es bērnībā esmu dzīvojusi tādā kā kūniņā, kad esi zem vecāku siltā spārna un nemani, ka pasaulē ir arī ļaudis, kam klājas grūti un ir nepieciešama līdzcilvēku palīdzība un atbalsts,” viņa pauž.

Pēc Belkinas vārdiem, ir jāpriecājas par visu, kas tev dzīvē ir dots, un visaugstākā vērtību latiņa jāpiešķir ģimenei.

“Es šīs atziņas bieži atgādinu arī citiem. No vienas puses, tās ir pašsaprotamas lietas, bet no otras – ļoti svarīgas,” viņa uzsver.

 

Izdala laimes hormonu

 Savukārt Kabakova atsaucas uz vienu no Hārvarda biznesa skolas pētījumiem, kurā secināts – naudas došana vai ziedošana kādam citam padara devēju laimīgāku nekā tad, ja viņš šo naudu iztērē pats sev.

 Solvita_Kabakova_publicitates_fotoKad cilvēks ziedo labdarībai, aktivizējas tie smadzeņu reģioni, kas saistīti ar prieku, sociālo saikni un uzticēšanos. Altruistiska uzvedība smadzenēs atbrīvo endorfīnus, kas rada patīkamas sajūtas. Došana vai ziedošana citiem ir saistīta ar laimes hormona oksitocīna izdalīšanos, kas izraisa siltuma un eiforijas jūtas un saikni ar citiem cilvēkiem.

“Daudzos pētījumos ir konstatēts, ka pastāv cieša saistība starp dažādām dāsnuma izpausmēm un labāku veselību. Zinātnieki norāda – viens no iemesliem tam, ka dalīšanās ar grūtībās nonākušiem cilvēkiem var uzlabot labdara fizisko veselību un dzīves ilgumu, ir tas, ka šāda veida palīdzība samazina stresu, kas ir cēlonis dažādām veselības problēmām,” pauž Kabakova.

Labais atgriežas atpakaļ

 Es ticu labdarībai, kura tiek veikta, ticot cēlam mērķim, nevis gaidot, vai kāds par to no malas sadzirdēs un izteiks atzinību, norāda SEB bankas vadītāja Ieva Tetere.

Ilze_Tetere_publicitates_foto“Pildot savus ikdienas pienākumus, man ir iespēja būt kopā ar cilvēkiem, kas ikdienā sniedz atbalstu tiem, kam tas ir ļoti nepieciešams. Tas ir tik svētīgi, ka mums Latvijā ir tādi cilvēki, kuri spēj rūpēties par citu labsajūtu un labklājību,” viņa saka.

SEB bankas vadītāju vēl vairāk mani iepriecina tas, ka viņa aizvien vairāk mana, ka labdarības projektus sāk vai vienkārši ziedo labdarībai jaunās paaudzes pārstāvji, kas kādreiz paši saņēmuši atbalstu. Šādos brīžos saproti, ka labais vairo labo, secina Tetere.

Latvijas lielākā biznesa sieviešu konference “Sieviete biznesā 2016” šogad norisināsies Baltijas līmenī. Pasākums notiks šāgada 16.jūnijā Jūrmalā, viesnīcā “Baltic Beach Hotel & Spa”.

Konferencē, kurā piedalīsies 15 izcili lektori no Latvijas, Kanādas, ASV, Krievijas, Ukrainas un Somijas, tiks apskatītas vairākas aizraujošas tēmas, tostarp biznesa komunikācija, reputācija un motivācija.

Biļetes uz konferenci “Sieviete biznesā 2016” var iegādāties “Biļešu serviss” kasēs vai interneta veikalā.

Plašāka informācija šeit 

Konferences organizators ir “Big Media”. Atbalsta “LNK Charity Fund”. Partneri “Lilit”, “Kapitāls”, “Monday”, “Četras sezonas”, “BOGNER”, “Baltic Beach Hotel & Spa”.

Kafijas pauze | Monday, foto-www.bigstockphoto.com

Grūtību jēga

Kādu dienu kokonā, no kura tūlīt, tūlīt bija jāizčilas tauriņam, pārādījās sīka plaisiņa. Zēns, kurš tai brīdī gāja garām šim brīnumam, apstājās un sāka vērot, kā tauriņš cenšas tikt ārā no sava kokona. Tauriņš izmisīgi cīnījās, bet plaisa kā nevērās, tā nevērās vaļā. Zēnam likās, ka tauriņš pamazām zaudē spēkus un entuziasmu. Zēns nolēma palīdzēt tauriņam. Viņš paņēma savu skolas papīra nazīti un pārgrieza kokona plaisu. Tauriņš nekavējoties izkūleņoja no tā ārā, bet tā ķermenis bija vājš un bezspēcīgs, viņa spārni knapi kustējās. Zēns turpināja vērot tauriņu ar gaidām, ka tūlīt, tūlīt tas izpletīs spārnus plaši un vareni, un pacelsies gaisā. Taču tas nenotika! Un visu atlikušo mūžu tauriņam, lai kaut kā pārvietotos, nācās smagi vilkt savu ķermeni un spārnus, kas tā arī neatvērās. Tauriņš vienkārši nespēja lidot. Kritiskajā brīdī zēns, labu gribot, bija nodarījis nelabojamu ļaunumu. Zēns nezināja, ka tauriņam stumšanās caur šauro spraugu bija nepieciešama, lai spēcinošs šķidrums no tauriņa auguma pārvietotos uz spārniem, kas nodrošinātu tā spēju lidot. Dabas likumi piespiež tauriņu smagi strādāt izlaušanās brīdī, lai pēcāk tas kļūtu pietiekami stiprs, lai augtu, lidotu un izdzīvotu.

Vai nav tā, ja mums ir iespēja izvairīties dzīvot bez grūtībām, mēs kļūstam vāji un vārgulīgi? Dzīve dod mums izaicinājumus, lai padarītu mūs stiprākus, un lai mēs kļūtu par tiem, kam esam lemti.

Aktuāli, Jaunumi | BAFF

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde “Pieredze, kas mainīja viņu dzīvi”

Līdz 20. jūnijam Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ikvienam interesentam bez maksas pieejama Baltijas-Amerikas Brīvības Fonda (BAFF) piecu gadu jubilejas izstāde “Pieredze, kas mainīja viņu dzīvi”, kurā apkopoti 22 iedvesmas stāsti par ASV gūto izglītības un darba pieredzi.

“Vai sapņo par darbu pasaules mēroga uzņēmumā Amerikā? Varbūt vēlies studēt prestižā ASV universitātē? Izstādes iedvesmas stāsti apliecina – ar mērķtiecību sasniegumi ir iespējami ikvienā vecumā un profesijā. Mūzika, bizness, māksla, zinātne ir vien dažas no jomām, kurās ASV gūtās zināšanas uz Baltijas valstīm atveduši 330 stipendiāti, sākot no vidusskolēniem līdz pat pētniekiem cienījamā vecumā. Ar šiem pieredzes stāstiem vēlamies iedrošināt arī citus izmantot BAFF piedāvātās iespējas,” iedvesmoties un savus spēkus izmēģināt aicina Ilze Doškina, Baltijas-Amerikas Brīvības Fonda reģionālā programmu direktore.

Izstādē “Pieredze, kas mainīja viņu dzīvi” var iepazīt 22 BAFF dalībnieku stāstus, kuru sapnis par ASV jau ir materializējies. Tie atklāj, kā šī pieredze mainīja viņu dzīvi un ļāva paplašināt horizontu gan savā profesionālajā darbībā, gan personīgajā izaugsmē. Lai arī cik ļoti atšķiras katra darbības joma, izvēlētā ASV pilsēta, ikdienas un profesionālā pieredze, tomēr visi ir droši par vienu – viņi to nekad nenožēlos. Izstādē apkopoti 10 stāsti no Latvijas, 6 – Igaunijas un 6 – Lietuvas, un tā ir izvietota Latvijas Nacionālās bibliotēkas konferenču centra vestibilā.

Baltijas-Amerikas Brīvības Fonds darbojas Baltijas valstīs kopš 2010. gada rudens. Fonda misija ir stiprināt saikni starp ASV un Igauniju, Latviju un Lietuvu, īstenojot izglītības un apmaiņas programmas, kas vērstas uz ekonomisko izaugsmi un demokrātisko procesu attīstību. BAFF piecu gadu laikā ir kļuvis par vienu no prestižākajām stipendiju programmām. To apliecina arvien sīvākā konkurence, kas sasniedz desmit pretendentus uz vienu vietu. Pieteikšanās programmām notiek divas reizes gadā, un plašāka informācija pieejama vietnē www.balticamericanfreedomfoundation.org.

Būtiskākie kritēriji, izvēloties stipendiātus, ir kandidātu motivācija un skaidra nākotnes vīzija, atbilstība fonda misijai, akadēmiskie un profesionālie sasniegumi, kā arī angļu valodas zināšanas. Visiem Baltijas-Amerikas Brīvības Fonda programmu dalībniekiem pēc programmas beigšanas vismaz uz diviem gadiem jāatgriežas Latvijā, lai iegūtās zināšanas, prasmes un pieredzi izmantotu valsts sociālās, politiskās un uzņēmējdarbības vides attīstībai. Dalība BAFF stipendiju programmās ir bez maksas, stipendiātus izvēloties konkursa kārtībā.

Izstādes elektroniskā versija ir aplūkojama šeit: http://flic.kr/s/aHskBE8hA3

okcupid biggest lies in online dating does your tinder profile delete when you delete the app

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!