GPS, Iedvesmai | Monday www.bigstockphoto.com

Padejosim?

Šodien atzīmējot starptautisko dejas dienas, mācamies pazīt un iemīlēt sevi caur deju un kustību terapiju.

Kad bija beidzamā reize, kad tu dejoji? Un kā tu juties – nedroši, saspringusi, atbrīvojusies, aizmirsusies? Tu saki – es nedejoju? Žēl… Jo – vai tu zināji, ka dejošana mazina nemieru, stimulē atmiņu un smadzeņu darbību, uzlabo garastāvokli un ceļ pašapziņu? Un pats galvenais – palīdz atrast sevi.

sandraSandra Krisberga ilgus gadus strādājusi vadošos mārketinga amatos Latvijā un Zviedrijā, šobrīd strādā savā konsultāciju uzņēmumā Illume. Sandra ieguvusi bakalaura grādu Sabiedriskajās attiecībās, divus maģistra grādus – Veselības aprūpē (RSU) un Organizācijas snieguma vadībā vienā no vadošajām biznesa skolām Eiropā (Cranfield University, UK). Sandra atzīst, ka deja viņai bieži ir palīdzējusi atrast sevī atbildes uz dzīves būtiskajiem jautājumiem. Monday viņa pastāstīja, kas ir deju kustību terapija un kā tās esence var palīdzēt ikkatrai no mums labāk apzināties sevi.

Monday intervijā par sava profesionālā ceļa meklējumiem Sandra stāsta … sākumā tu mētājies. Ej piecos dažādos virzienos, sadalies gabaliņos un detaļās, meklē. Pie daudzajām lietām mani noturēja arī apziņa, ka nauda beidzās – vienlaikus mēģināju sakasīt naudu un saprast, ko es gribu. Man ļoti noderēja mana dejošanas pieredze. Ja dejošanā tev daudz jāgriežas, lai nenokristu, ir jābūt punktam, uz kuru fokusējies. Tagad jau man ir skaidrs, ka ar dzīvi ir tāpat –  jāfokusējas un tad kaut kas jāatskalda nost.

Prāts nav visvarens

“Es domāju – tātad es esmu” – tā reiz teica filozofs Renē Dekarts un tāds ir mūsu racionālā gadsimta izdzīvošanas kredo, tā, mūsuprāt, ir ieejas biļete uz komfortablu un veiksmīgu dzīvi. Mēs tiekam iedrošinātas sekot citu sastādītām un pat pārbaudītām formulām, kas sola aizvest mūs uz Laimīgo zemi. Iegūstot labāko izglītību un pieprasītāko darbu, apprecot pareizo vīrieti… Vārdu sakot – atbilstot visiem sabiedrības stereotipiem. Un tad kādā dzīves pagriezienā, kad gandrīz jau esam pietuvojušās iedomātajai ideālajai bildei, jautājam sev – kā atkal iemācīties atļaut būt sev pašai!

Mēs augstprātīgi domājam, ka prāts ir visuvarens, ka prāts kontrolē ķermeni! Patiesībā mūsu prāts mīt mūsu ķermenī – ķermenis liek mums vispirms just, un tikai tad mēs domājam un rīkojamies. Iedomājies mīlestību! Iedomājies pirmo iespaidu! Un tikai pēc sajūtām atnāk mūsu skaidrais prāts un pasaka, kā būs būt! Īstenībā ķermenis ir mūsu smadzeņu paplašinājums, viss mūsu ķermenī ir savienots ar nerviem. Cilvēks ir integrēts, viss mūsos ir vienots un saistīts – ķermenis, emocijas un prāts. Šī vienotība tad arī ir mūsu apzinātība. Kā to trenēt? Vispārzināma ir meditācija un tai līdzīgas garīgās prakses. Bet ir vēl viens lielisks, iedvesmojošs un efektīvs veids – dejojot!

 

Ne visu var izrunāt

Kādēļ vispār nepieciešama dvēseles terapija? Dziļi pārdzīvojumi nobloķē mūsu psihē aizsargmehānismus, lai palīdzētu mums konkrētajā brīdī izturēt, un mūsu gudrā psihe to nobēdzina zemapziņas apcirkņos, ļaujot mums dzīvot un strādāt tālāk. Šķiet, esam to aizmirsuši, līdz kādā brīdī viss rūpīgi apglabātais kā aizturēta upe pārrauj slūžas un gāžas par mums. Sākas fiziskas slimības! Un tikai tad cilvēks meklē palīdzību terapijā. Parasti psihoterapija saistās ar runāšanu un stāstīšanu. Bet ne vienmēr visu var izrunāt! Vārdi kalpo tikai kā vidutājs, mēs varam runāt, runāt, bet iespējams, tā arī netiekam līdz dziļumam, problēmas saknei.

Bieži vien vārdi ir tikai vēl viena mūsu psihes aizsargreakcija. Un tieši tad var palīdzēt mākslu terapijas, kas ļauj līdz tai sāpīgajai saknei nokļūt ātrāk, vieglāk un nesāpīgāk. Un kādā brīdī notiek brīnumus – viss it kā saslēdzas, un tu saki – yeh, es sapratu… Tas ir tas punkts, uz kuru tiecas visas terapijas. Tikai jāatceras, kā jebkuras terapijas pamatā tomēr ir sadarbība ar terapeitu, kuras mērķis ir palīdzēt slimajiem – vai tie būtu mentāli slimi, vai cilvēki ar kustību traucējumiem, vai iestrēguši šoka vai depresijas stāvoklī! Dejas terapijas būtība ir atbrīvot mūs no pārdzīvojumiem, savienojot prāta un ķermeņa sadarbību – verbālo un neverbālo, emocionālo un racionālo. Ar neverbālas komunikācijas un kustību palīdzību ne tikai atraisīt zemapziņā gulošos briesmonīšus, bet arī mūsu brīvību izpausties, iztēli un radošumu. Tāpēc dejas terapijas elementus var izmantot arī, lai satiktu sevi!

Trenēt sajūtas un ļaušanos

Latvijā deju un kustību terapija pagaidām biežāk tiek izmantota veselības aprūpē cilvēkiem gan ar fiziskās, gan garīgās veselības traucējumiem, taču to var izmantot arī kā resursu attīstīšanas veidu veseliem cilvēkiem.

Ķermeņa un cita veida apzinātības attīstīšana prasa laiku un metodisku pieeju. Deju kustību terapija ir ļoti tālu no stāsta par dejošanu, grāciju vai seksualitāti. Te nav arī nozīmes tam, ka kādreiz esi gājusi deju pulciņos, tāpēc tev varētu būt kādas priekšrocības. Patiesībā tas drīzāk varētu būt tavs ierobežojums, jo deju pulciņos mūs vada noteiktās kustībās, mūs kontrolē citi – deju skolotāji. Deju terapijā darbojas moto – let to be moved jeb ļaujies kustībai! Tas ir stāsts par ķermeņa apzinātību, kas ir pirmais solis uz prāta apzinātību. Tieši ķermenis pirmais spēj rezonēt ar tavu patieso es, tieši ķermenis zina, kas tevi uzlādē, kas liek justies enerģiski, kas – izsūc spēkus. Kas liek tavam kuņģim uztraukumā sarauties un kas likt taureņiem lidot, vai arī – kas galvai sāpēt? Pievērs uzmanību – tie ir tikai signāli, ko sūta tavs ķermenis. Nākamais solis  – izproti un dari lietas un satiec cilvēkus, kas padara tevi dzīvāku, paceļ tevi augstāk. Izvairies no tā, kas tevi gremdē! Ja gribi justies labi, iemācies sarunāties ar savu ķermeni. Un deja tevi var novest tur daudz ātrāk!

Pamēģini pati!

Cik bieži tu esi pamēģinājusi sekot tam, kā tava pēda pieskaras zemei? Izslēdz rosīgo prātu, aizver acis un kailām pēdām paejies par grīdu. Izjūti katru poru pēdā, iedomājies sevi esam tur, lejā, pēdas vietā…  Klausies sevī un mēģini noķer pirmo impulsu, kas aizsāk kustību – brīvu un prāta nekontrolētu.

Iegaumē dažus noteikumus!

Nekādas mūziku! Kusties klusumā. Mūzika tev traucēs saklausīt sevi. It sevišķi ja esi kādreiz nodarbojusies ar dejošanu, tad mūzika tev neapzināti liks izpildīt iemācītas kustības.

Ļaujies kustībai, kas nāk no tavām dzīlēm! Tev jāļaujas kustināties no iekšas, it kā ķermenis pats tevi vadītu.

Aizver acis! Aizvērtas acis palīdz nojaukt mūsu psihes uzceltos rāmjus. Dejot ar acīm ciet gan neiesaka darīt medicīniskajā dejas terapijā, jo mentālajiem slimniekiem tas rāmis ir tik nesaturīgs, ka var aiznest jumtu vispār.

Runā. Kustoties stāsti to, kas tajā brīdī uz sirds. Sev vai kādam, kuram uzticies!

Dejo, un tu tapsi par sevi!

Sāc ar to, ka izlasi slavenu dejotāju citātus un noskaties Maikla Džeksona dejotprieku…

Iedvesmai, Trendi | foto -

Pašbraucošie Auto! Infografika – ko par tiem domā citās valstīs!

Iedomāsimies, ka esi perfekts autovadītājs – nekad nekļūsti miegains, ne brīdi nenovērs acis no ceļa, turklāt spēj redzēt visu apkārt notiekošo 360 grādu leņķī. Izklausās brīnumaini un diezgan neiespējami, vai ne? Taču tā jau pavisam drīz var kļūt par realitāti, kuru piedāvās pašbraucošie automobiļi.

Ideja par to, ka mēs kādreiz pārvietosimies pašbraucošās automašīnās, radās jau 20. gadsimta 30. gados. Taču mūsdienās esam nonākuši šādu automobiļu esamībai tuvāk kā jebkad.

Iedvesmojoties no Darpa Grand Challenge sacensībām, 2009. gadā informāciju tehnoloģiju kompānija “Google” nolēma radīt pašbraucošo automašīnu, kura spētu pārvietoties pa pilsētām, kalnu ceļiem, dienas un arī nakts laikā. 2015. gadā šis pasaulslavenais uzņēmums nolēma izmēģināt pašbraucošo auto, kļūstot par vadošo ražotāju šajā nozarē. Lai arī pagaidām šie spēkrati vēl tiek pielāgoti un uzlaboti, “Google” norāda, ka jau 2020. gadā tie varētu parādīties automobiļu tirgū.

Pašbraucošais auto darbojas, pateicoties iebūvētiem radara sensoriem, ultraskaņas sensoram, video kamerai un GPS sistēmai, taču vissvarīgākā sastāvdaļa šajos brīnumainajos transporta līdzekļos ir lāzersensors, kurš atrodas uz mašīnas jumta, un spēj radīt 360 grādu attēlu, ietverot visu apkārtni. Šis sensors ir uzticamāks nekā GPS, kurš nespēj noteikt priekšā esošus objektus, kā arī uzzīmēt karti vietai, kurā šobrīd atrodies. Kamera, kura atrodas priekšējā stikla augšdaļā, atpazīst ceļa zīmes, luksoforu gaismas, kā arī citus elementus apkārtējā vidē. Sensori uztver oranžās zīmes, kā arī konusus, un laicīgi ziņo mašīnas sistēmai par joslu izmaiņām. Objektu noteikšanā darbojas arī četri radari – trīs no tiem atrodas mašīnas priekšpusē, bet viens aizmugurē. Ultraskaņas sensors atrodas mašīnas aizmugurējā daļā, un tas darbojas, pieslēdzoties GPS sistēmai, lai noteiktu precīzu auto atrašanās vietu kartē.

Lai arī apkārtnes foto uzņēmumu tveršana un datu ievākšana mašīnas kontrolē šķiet brīnumaini, nekas no tā nevarētu būt iespējams bez kvalitatīvas programmatūras.

Lai gan šo automobiļu esamība sniegtu dažādas priekšrocības, mūsdienu sabiedrībai pie šīs idejas vēl nepieciešams pierast. Ko par pašbraucošajiem auto domā pasaules lielāko valstu iedzīvotāji? Vai viņi būtu ar mieru tos izmēģināt?

Raksts sagatavots ar https://www.manapolise.lv/ palīdzību.

Kafijas pauze | Monday, foto: metro.co.uk

Ada Lavleisa – pirmā programmētāja

Šodien, svinot starptautisko „Meitenes IKT nozarē” dienu (Girls in ICT Day), meitenēm, kas strādā vai domā par darbu programmēšanas nozarē, jādzer šamapnietis par Adu Lavleisu (Ada Lovelace)Ada Lavleisa (10.12.1815. – 27.11.1852.) ir pirmā vēsturē zināmā matemātiskā programmētāja, viņa ir arī vienīgais izcilā angļu dzejnieka Lorda Bairona bērns. Viņa arī tiek dēvēta par pirmo pazīstamāko intelektuālo dumpinieci (foxy geek) britu vēsturē. Adā bija apvienots skaistums, spožs intelekts un pārsteidzošs prāts. Viņu apbrīnoja un dēvēja gan par pēdējo zilzeķi (ultimate Bluestocking), gan par visapdāvinātāko Viktorijas laikmeta sievieti.

 

Ada Lavleisa neizskatās pēc tipiska programmētāja, tomēr viņa bija pirmā sieviete šajā profesijā

 

Ada bija slimīgs bērns, astoņu gadu vecumā viņa mocijās ar neciešamām galvas sāpēm, kas reizēm pasliktināja redzi, četrpadsmit gadu vecumā viņa saslima ar masaliņām un gadu bija paralizēta. Viņas māte – Anna Isabela Milbanke, jau no meitenes agrās bērnības bija apsēsta ar domu par viņas izglītošanu matematikā. Jo tikai tādā veidā, mātesprāt, no bērna būtu iespējams iznīdēt vājprāta aizmetņus, kas it kā bija iemiesojušies meitenes tēvā Lordā Baironā un varētu tikt pārmantoti. Septiņpadsmit gadu vecumā Adas spožās matemātiķes dotības sāka uzplaukt. Līdztekus mācībām, viņa arī regulāri apmeklēja galmu, piedalījas augstāko aprindu saviesīgajā dzīvē, viņa mīlēja dejot, koķetēt, ļaudis viņu dēvēja par izlutinātu un kaprīzu. Tomēr interese par matemātiku dominēja pār visu citu, arī pār laulības dzīvi. 21 gada vecumā viņa apprecājās ar augstdzimušu baronu Viljamu Kingu un ieguva titulu “Viņas godība grāfiene Lavleisa”. Laulībā viņiem piedzima trīs bērni.

Ada bieži tikās un sarakstījas ar britu matemātiķi, filozofu un inženieri Čārlzu Bebidžu (Charles Babbage), kurš pirmais izstrādāja programmējama datora koncepciju. Viņš apbrīnoja Adas intelektu un rakstīšanas talantu un dēvēja viņu par “Ciparu burvi”. Ada iztulkoja un pielāgoja izcilā itāliešu matemātiķa Luidži Menabrea (Luigi Menabrea) mācības Bebidža izgudrotajai pirmajai kompjūteriekārtai. Viņas piezīmes pie Bebidža darba Analītiskais dzinējs (Analitical Engine) tiek uzskatītas par ļoti vērtīgu ieguldījumu programmēšanas vēsturē, savukārt pats darbs tiek uzskatīts par visagrākā 20. gadsimta kompjūtera modeli. Adas vārdā ir nosaukta Amerikas Savienoto valstu Aizsardzības departamenta programmēšanas valoda. Turklāt Lavleisas tēls ir iemūžināts uz Microsoft produktu autentiskajām hologrammas uzlīmēm. Kopš 1998. gada Britu Programmētāju Biedrība ir izveidojusi Adas Lavleisas vārdā nosauktu apbalvojumu, kā arī kopš 2008. gada ik gadu piešķir Adas Lavleisas stipendijas izcilām meitenēm programmētājām. Ada nomira no vēža trīsdesmit septiņu gadu vecumā.

Vai šis stāsts neiedvesmo arī tevi sākt interesēties par programmēšanu?

Aktuāli, Jaunumi | foto - www.bigstockphoto.com

Katrs ceturtais darbinieks apsver iespēju mainīt pašreizējo darbu

Šobrīd darba tirgū vērojama situācija, ka darbinieku gatavība un atvērtība darba maiņai ir salīdzinoši augsta. To atklāj pētījumu kompānijas TNS veiktais pētījums par darba tirgus tendencēm.

Ceturtā daļa (24%) darbinieku šogad apsver iespēju mainīt savu pašreizējo darbu, bet desmitā daļa (13%) darbinieku nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā. Iespējams, ka arī starp šiem darbiniekiem atrodas “svārstīgie” – tie, kuri skaļi nesaka, bet patiesībā apsver darba maiņas iespēju. Savukārt divas trešdaļas (63%) darbinieku pašlaik vēl nav gatavi jaunu izaicinājumu pieņemšanai.

“Riska grupas” jeb darbinieki, kuri salīdzinoši biežāk apsver iespēju mainīt darbu, ir gados jaunāki darbinieki (18 – 29 gadu vecumā), kā arī darbinieki, kuri uzņēmumā nostrādājuši neilgu laiku (1 – 5 gadus), un rīdzinieki.

Raksturīgi, ka darba maiņa salīdzinoši biežāk nav aktuāla valsts vai pašvaldību sektorā strādājošiem (par spīti valdošajam mītam, ka privātais sektors pārvilina sabiedriskā sektora “gaišākos” prātus). Darba maiņu retāk apsver arī ilggadējie darbinieki (uzņēmumā nostrādājuši 11 un vairāk gadus), kā arī darbinieki ar augstu vidējo personīgo un ģimenes ienākumu līmeni uz vienu ģimenes locekli mēnesī (700 EUR un vairāk). Jāatzīmē, ka, salīdzinot ar 2014.gadu, ievērojami ir samazinājies to darbinieku īpatsvars, kuri ir teikuši, ka grib turēties pie esošā darba un noteikti neapsver darba maiņas iespēju.

Pieaug iespējas atrast labāk apmaksātu darbu savā jomā

Kopumā 37% darbinieku uzskata, ka, ņemot vērā viņu pašreizējo amatu un darbības jomu, viņiem ir pieaugušas iespējas atrast labāk apmaksātu darbu savā jomā. Savukārt nedaudz mazāk kā puse (47%) ir snieguši noliedzošu atbildi. Jāatzīmē, ka gandrīz katram piektajam (16%) darbiniekam nav bijis konkrēts viedoklis šajā jautājumā.

Pārliecinātāki par iespējām atrast labāk apmaksātu darbu savā jomā ir gados jaunāki darbinieki (18 – 29 gadu vecumā), darbinieki, kuri uzņēmumā nostrādājuši neilgu laiku (1 – 5 gadus), kā arī rīdzinieki. Šie iedzīvotāju grupu pārstāvji ir arī tie, kuri salīdzinoši biežāk apsver darba maiņas iespēju.

Savukārt kritiskāk noskaņoti par iespējām atrast labāk apmaksātu darbu ir gados vecāki darbinieki (40 – 55 gadu vecumā), Latgalē strādājošie, kā arī ilggadējie darbinieki, kas uzņēmumā nostrādājuši 11 un vairāk gadus.

Par aptauju

Pētījumu kompānijas TNS 2016.gada janvārī veica pētījumu ar mērķi noskaidrot darba ņēmēju viedokli par aktuāliem ar darbu un darba tirgu saistītiem jautājumiem. Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju regulārā Omnibusa ietvaros interneta aptaujas veidā visā Latvijā tika aptaujāti 706 darba ņēmēji (izlase ir reprezentatīva Latvijas darba ņēmēju ģenerālajam kopumam).

Iedvesmai, Stils | Monday, foto no personīgā arhīva

Maijas Prozorovičas stila piezīmes

Sākam jaunu rubriku „Stila mācības un piezīmes“, kurā aicināsim lietišķus un radošus cilvēkus pastāstīt, kā atrast savu īpašo stilu, ar kuru pārsteigt un iedvesmot citus. Kā pirmo esam aicinājuši dalīties savās stila piezīmēs Maiju Prozoroviču, sabiedrisko attiecību aģentūras Ogilvy PR Latvia vadītāju.

“Iesaku un novēlu ikvienai justies apmierinātai un justies komfortabli ar savu attēlu spogulī pirms iziešanas no mājas. Ja tev pašai patiks, ko tu redzi, tas ietekmēs, kā citi tevi redz. Un pavisam noteikti – tavas sajūtas mainīs tavu uzvedību”.

 

Vai ar stilu piedzimst vai to var izkopt?

Protams, stilu var kopt un tas jākopj. Manā gadījumā laikam kaut kas ir nācis “ģenētiskā mantojumā” no vecākiem. Mans tēvs un vectēvs bija mākslinieki. Tēvu jaunībā pat apsaukāja par modes ākstu (tā padomju laikos sauca cilvēkus, kas ģērbās atšķirīgi). Mana stila sākums noteikti saistāms ar vecmāmiņu. Viņa bija šuvēja, un viņu savukārt sauca par glauno šuvēju, jo viņa izdomāja modeļus savām klientēm. Es jau kā maza meitene dabūju dažādus radošus tērpu risinājumus no klientu audumu pārpalikumiem. Skolā mazākajās klasēs es jutu diskomfortu – kāpēc man ir citāds tērpos kā vairumam, un gribēju būt kā visi – neatšķirties.

Pusaudžu gados – tad gan man patika būt atšķirīgai. Man bija platākās kļošenes un spilgtākās tērpu aplikācijas! Jau tad es apzināti mēģināju sekot tam, kā ģērbjos. Lasīju, šķirstīju žurnālus, ievēroju un noskatīju uz ielas krāsu salikumus, elementus, pievērsu uzmanību tērpiem filmās un cilvēkiem, kurus satiku. Tas viss uzkrājās un, kad gribējās ko jaunu, es restaurēju iespaidus. Un, lai sajustu, kas ir mans, es daudz ko izmēģināju – ņēmu vienu apģērbu pēc otru, pielaikoju dažādus aksesuārus….

Vai var sevi lauzt

Man ir bijis lietišķais periods karjerā, un tad es atklāju, ka arī žaketītes ir dažādas. Ielāgoju, ka galvenais ir kliedzoši nepārkāpt etiķetes un protokola noteikumus, un tai pat laikā izskatīties estētiski. Taču toreiz sapratu, ka nespētu pielāgoties videi, kur stila prasības ir pārāk stingras.

IMG_1810

Kā tērps ietekmē panākumus

Tērps un tas, kā tu to nes, vienmēr nospēlē savu lomu panākumos konkrētā situācijā. Tas ir arī jautājums par sievietes sajūtu – ja mēs esam apģērbušās tā, ka pašas sev patīkam spogulī, tad arī ar mums notiek brīnišķīgas lietas – tu jūties apmierināta ar sevi, saņem komplimentus vai vismaz nolasi, ka patīc sarunu biedram, un tas vēl vairāk palielina tavu pārliecību par sevi. Un tavas sajūtas maina tavu uzvedību. Ja uz sarunu partneri ir patīkami skatīties, saruna izvēršas citā gaisotnē. Ir taču daudz patīkamāk sarunāties un atrast kompromisus ar tādu cilvēku, kas tev patīk.

Kā veidot gardrobi

Mana mācība – jo mazāk ir mīļāko krāsu, jo vieglāk ir veidot savu gardrobes komplektu. Manā gardrobē melnā krāsa ir 90%, baltā – gandrīz 10%, un tas man ļoti atvieglo citu elementu, aksesuāru izvēli un pievienošanu. Ja man gribas ko košāku un krāsaināku, es vienmēr varu atrast kādu jaciņu, apmetni, cepuri vai kurpes, kas rada akcentu.

Ja man tagad būtu jāveido gardrobe no nulles, es tam pieietu stratēģiski – un ievērotu divus noteiktumus. Noteikti ieplānotu ilgtermiņa lielās investīcijas, tā sauktos – must. Un otrs – nesarežģītu gardrobi ar dažādību. Esmu pārliecinājusies – vienkāršībā ir spēks! Sāktu ar labu melnu kostīmu (uzvalku), ļoooti kvalitatīvu baltu kreklu (es tā arī neesmu atradusi savu ideālo balto kreklu, arvien tas katru gadu jāpērk jauns!). Neiztiktu bez kvalitatīviem, pat sievišķīgiem svārkiem (man tie ir jau gadiem kalpojušie melnie balonsvārki), un, protams, kā nu bez mazās, melnās (pelēka arī der) kleitiņas. Arī pilnīgi klasiskas un kvalitatīvas džinsas ir must pirkums.

Pārējais jau kombinēšanas sajūta – sporta apavi pie biznesa apģērba, kažokādas vestīte un uzliekamas apkakles, cepures nevis aukstumam, bet “garšas piedevai”, boyfriend saplēstās džinsas. Tas viss mani arī iepriecina!

Kur iepirkties

Es iepērkos gan Zara, gan MaxMara veikalos. Kurpes gan man patīk pirkt mazajos boutique veikaliņos. Sekoju līdzi, kad mūsu modes mākslinieki kaut ko izpārdot. Esmu piesekojusies viņiem Facebook un, kad viņi izsludina izpārdošanas akcijas, esmu tūlīt klāt – jo tad cenas ir ļoti labas!

Ko nevajadzētu

Ja tu pati nevari noteikt, vai kaut kas tev piestāv vai nē, neaizraujies ar ekstrēmām formām, krāsām, faktūrām un kombinācijām.

Vairies no lamatām – šīs sezonas top krāsām un lietām. Tās ir uz īsu laiku, tāpēc nevelti tām tām lielas investīcijas.

Nepērc lētas žaketes. Tās jāizvēlas īpaši rūpīgi. Jo kā tev žakete “sēž”, nosaka attieksmi pret tevi. Ja tu esi visu laiku esi mazliet saņurcīts, cilvēki sāk par tevi tā arī domāt.

Cerot, ka noderēja, vēlu labas sajūtas labos tērpos!

Iedvesmai, Veselība | Monday, foto-www.bigstockphoto.com

Daudz labu ziņu skrējējiem

Sagaidot pavasari, meklējam ērtus apavus un atrodam laiku skriešanai. Kaut sākumā lēnai, vārgai un pat sāpīgai. Un, lai neļautos attaisnot savu ne-skriešanu ar citu atrunām, ka visi nav radīti skriešanai (nu, labi daži nav, un ne visi – radīti maratonam!), iedrošinājumam un iedvesmai atradām spēcīgus zinātnes pamatotus argumentus par labu skriešanai…

Man ir draugs , kas naktīs skrien

Vienalga, cikos viņš pārrodas mājās no darba, pat vienalga, kāds laiks ir ārā, viņš dodas skriet. Viņš zina kādu vērtīgu noslēpumu – skriešana nekad tevi nepievils. Ja esi stratēģiski iestrēdzis starp diviem lēmumiem – ej izskrienies. Ja esi radoši nobloķējies – ej izskrienies. Ja esi dusmīgs, aizvainots, skumjš vai izmisumā – ej izskrienies. Gribi atjaunoties – ej izskrienies. Un tu iegūsi atbildes un atbrīvošanos pēc 40 minūšu skrējiena. Un, kad esmu nejauka vai pazaudējusies, viņš man vienmēr saka: “tev derētu izskrieties!”.

Skriešana dod iespēju …

Pēdējo trīs desmitgadu pētījumu rezultāti neirozinātnē ir apstiprinājuši stipru saikni starp skriešanu un apziņas skaidrību.

Vēl ne tik sen atpakaļ zinātnes gaišākie prāti bija pasludinājuši, ka līdz pieaugšanai mūsu smadzenēs izveidojas noteikts skaits neironu, un tad tie pārstāj veidoties. Tā teikt, smadzenes novecojas un ar laiku izsīkst! Taču tas izrādījies maldinoši! Nu, mums ir jaunas, labas ziņas – noteiktā smadzeņu apvidū neironi var veidoties visas dzīves laikā. Vieta, kur smadzenēs rodas šie jaunie neironi, ir tā ir smadzeņu daļa, kas atbild par mācīšanos, īstermiņa atmiņu, emocijām un veģetatīvo nervu sistēmu. Interesanti, ka tā ir tā pati smadzeņu daļa, kas “atbild” par depresiju. Zinātnieki ir secinājuši, ka depresīviem cilvēkiem jauno neironu rašanās ir lēnāka kā mentāli veseliem, tāpēc vairums antidepresantu “ strādā” tieši uz šo smadzeņu daļu, lai stimulētu smadzeņu aktivitāti. Taču ir tikai viena aktivitāte, kas dara brīnumus un spēj nodrošināt jaunu smadzeņu neironu rašanos bez medicīnas. Un tā ir aerobā aktivitāte, tai skaitā skriešana.

Kā tas darbojas? Intensīvi nodarbojoties ar sportu (obligāti jānosvīst) apmēram 30 – 40 minūtes, mēs dodam iespēju dzimt jaunām smadzeņus šūnām. Taču, ja gribu būt gudrs ar skriešanu diemžēl nepietiek! Lai šie jaundzimušie neironi izdzīvotu un pieņemtos spēkā, nepieciešama pavisam cita aktvitāte, un tā ir mācīšanas, piepūle apgūstot jaunas lietas. Bet tas jau ir cits stāsts.

Skriešana padara visu skaidrāku.

Turpinot par skriešanu. Tiem cilvēkiem, kam skriešana (jeb cita aerobā) aktvitāte ir izveidojusies jau par ilglaicīgu rituālu, pēc skriešanas ir novērota vēl viena laba lieta. Viņu smadzeņu pieres daļā (līdzībās runājot – tā ir kā mūsu smadzeņu valde un izpildvara) pēc 30 – 40 minūtēm intensīva aerobā treniņa (nosacījums – lai sviedri tek!) pastiprināti pieplūst asins. Šis fizioloģiskais process saistīts ar tādam mentālam spējām kā spēju skaidri domāt, plānot, koncentrēties, uzstādīt mērķus un labāk parvaldīt savu laiku (laika menedžments).

Skriešana palīdz emocionāli atjaunoties.

Šī paša smadzeņu daļa atbild par emociju regulēšanu. Harvardas universitātes psiholoģijas profesore Emilija Bersnšteina, pati būdama aizrautīga skrējēja, nolēma papētīt, kāpēc pēc skriešanas prāts nomierinās, trauksmes pazūd, garastāvoklis uzlabojas. Viņa cita starpā atklāja, ka cilvēki, kas nodarbojas ar aerobām aktivitātēm, vieglāk un ātrāk pārdzīvo emocionālas traumas.

Un ir vēl kāds lielisks, mentāls labums no skriešanas. Kamēr tu skrien, tu esi šeit un tagad, tu ieplūsti apzinātībā. Ja tev pēc skriešanas jautās, ko labu esi padomājis skrienot, paradoksāli (jo pēc skriešanas tev taču viss kļūst skaidrs), tu nevarēsi atbildēt, ko tieši. Kādā pētījumā, apsekojot profesionālos skrējējus, pētnieki konstatēja, ka skrējēji koncentrējas uz skriešanas tehniku, ātrumu vai sāpēm, ko izjūt skrienot.

Savukārt, amatierskrējēji, skriešanas laikā, vairāk ļauj prātam klejot no vienas domas pie otras. Rakstnieks un entiziastisks skrējējs Haruki Murakami savā brīnišķīgajā grāmatā visiem skrējējiem What I Talk About When I Talk About Running atklāj jēgpilnas un iedvesmojošas domas par skriešanu un satikšanos ar sevi. Piemēram, “būt aktīvam ik dienu nozīmē iespēju sadzirdēt savu iekšējo balsi”, vai

“Domas, kas ienāk prātā skrienot, ir kā mākoņi debesīs. Mākoņiem ir dažāds izmērs. Mākoņi vienkārši ir debesu viesi, kas atnāk un izgaist, kamēr debesis paliek arvien tās pašas”,

vai vēl: “Viss, ko es skrienot daru, esmu savā komfortablajā, majīgajā tukšumā, nostaļģiskajā klusumā… es tikai skrienu, skrienu tukšumā”; “Mana skriešanas pieredzes kvalitāte nav balstīta ne uz laiku, ne uz reitingiem, bet gan uz iespēju atmodināt apziņu par manu iekšējo plūsmu”

Iedvesmai, Veselība | foto- www.bigstockphoto.com

Man, lūdzu, iedvesmojošos līderus merenās devās!

Vēl pavisam nesen mēs domājām, ka darbs tā dēvēto pārmaiņu līderu vadībā – viņi, iedvesmojoši, harizmātiski un motivējoši – ir pozitīvi saistīts ar darbinieku labsajūtu, labāku miega kvalitāti, mazāk depresijas pazīmju izpausmēm, mazāk darba kavējumiem, lielāku azartu un entuziasmu. Taču mēs arī labi zinām, ka darbs var mūs padarīt stresainus, un pat iedzīt depresijā. Nu, lūk, tikko publiskotie pētījuma rezultāti liecina, ka motivējošie pārmaiņu līderi varētu būt “vainīgi” pie darbinieku veselības pasliktināšanās ilgtermiņā,  …. jo viņi aicina darbiniekus strādāt pāri saviem spēkiem, izpildīties tikai izcili un sasniegt mērķus ātrāk, vairāk…. . Pētījumā atklāts, ka darbinieki, kas strādā šo līderu vadībā, biežāk slimo, pie tam viņi slimības ”pārlaiž” darbā un rezultātā iegūst ilglaicīgas slimības.

“Ir ļoti iespējams, ka nemitīgas izcilu rezultātu gaidas apdraud gan par sevi pārliecinātus un veselus, gan fiziski veselības ziņā vājākus un emocionāli vieglāk ietekmējamus darbiniekus. Motivējošais un iedvesmojošais līderības stils gan bīstamāks ir vieglāk ietekmējamiem darbiniekiem, jo spiež pašuzupurēties komandas labuma vai idejas un lieliska mērķa vārdā, iedrošinot viņus ignorēt slimību simptomus un pat privāto dzīvi. Iedrošināti strādāt smagi, darbinieki nevelta pietiekamu laiku atveseļošanās periodam, tā aplipinot ar slimību arī citus darbiniekus. Tas veicina pārcentīgo darbinieku veselības traucējumus ilgtermiņā.” – teikts pētnieku paziņojumā presei.

Viņi gan atzīst, ka īstermiņā pārmaiņu līderības pozitīvi var ietekmēt darbinieku labizjūtu, it sevišķi to darbinieku, kas prot pateikt ”nē”.

Uzņēmumos nereti ir ieviesti arī tādi izpildes indikatori (key performance indicators) kā darbinieku kavējumu dienas, un efektīvi līderi bieži vien savu interešu vārdu cenšas veicināt šī indikatora uzlabojumus, neievērojot darbinieku slimību simptomus. Tāpēc pārmaiņu līderiem un uz rezultātiem vērstām organizācijām pētnieki iesaka parūpēties, lai šis indikators nestrādātu ar bumeranga efektu. Viņi tāpat iesaka vadītāju apmācību programmās iekļaut ar veselību saistītus tematus, kā arī rūpes par darbinieku veselību uzņēmumu (vai komandu) pasludināt savā vīzijā un mērķos.

Izaugsme, Noderīgi | Marta Jaksona FICIL projektu direktore, foto-www.bigstockphoto.com

Kā rīkoties, ja maksātnespējīgs darba devējs neizmaksā algu?

Lai gan likums paredz, ka darbinieku atalgojums un ar to saistītie nodokļi ir svarīgākais jeb pirmās kārtas maksājums, saskaroties ar maksātnespēju, uzņēmumi mēdz taupīt uz darbinieku rēķina un algas neizmaksā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Kaspars Rācenājs skaidro, kas jāņem vērā darbiniekam, lai tiesvedības ceļā atgūtu neizmaksāto atalgojumu.

Kaspars Rācenājs

Kaspars Rācenājs

“Neizmaksātā atalgojuma atgūšanas process ir visnotaļ sarežģīts. Vispirms darbiniekam jāiesniedz prasība tiesā. Ja darba devējs labvēlīgo spriedumu nepilda, jāvēršas pie zvērināta tiesu izpildītāja, kas no darba devēja atgūst neizmaksāto algu. Situācijā, kad uzņēmums ir pasludināts par maksātnespējīgu, darbiniekam ar kreditora pieteikumu un tiesas spriedumu jādodas pie maksātnespējas administratora, kas parūpēsies, lai darbinieku garantiju fonds izmaksā atalgojumu likumā noteiktajā apmērā,” skaidro eksperts.

Kā norāda Kaspars Rācenājs, neizmaksātās algas atgūšanas process ir sarežģītāks, ja uzņēmums nav pieteicis maksātnespēju. Tad, nespējot atgūt neizmaksāto atalgojumu ar zvērināta tiesu izpildītāja palīdzību, darbiniekam pašam jāpiesaka darba devēja maksātnespēja un jāsamaksā valsts nodeva, kā arī depozīts 1095 eiro apmērā. Viņš arī piebilst, ka no šīs iemaksas tiesa darbinieku var atbrīvot tikai tad, ja darbinieks pierāda, ka šo summu samaksāt nevar.

Galvenie iemesli, kāpēc maksātnespējīgu uzņēmumu darbinieki nav spējuši atgūt neizmaksāto algu tiesvedības ceļā, ir novēlota rīcība, kā arī pierādījumu trūkums. Lai izvairītos no situācijām, kad prasība tiesā pret darba devēju tiek noraidīta, eksperts iesaka jau laikus veikt vairākus piesardzības pasākumus. Tie ne tikai ļaus savlaicīgi pamanīt, ka uzņēmums ir nonācis finansiālās grūtībās, bet arī nepieciešamības gadījumā palīdzēs tiesas ceļā atgūt nesamaksāto atalgojumu.

Darba algas samaksas kārtība 

Pirms parakstīt darba līgumu, Kaspars Rācenājs iesaka rūpīgi iepazīties ar tā saturu, īpašu uzmanību pievēršot darba algas samaksas kārtībai. Darba likumā ir noteikts, ka darbiniekam atalgojums ir jāizmaksā divas reizes mēnesī, tādēļ, ja līgumā ir minēts, ka darba alga tiks izmaksāta vienu reizi mēnesī, darbiniekam ir tiesības nepiekrist šādai samaksas kārtībai.

“Situācijā, kad alga tiek izmaksāta divas reizes mēnesī, jau uzsākot darba attiecības, tiek divreiz samazināts potenciāli neizmaksātās algas jeb zaudējumu apmērs. Turklāt, nesaņemot algu divas reizes mēnesī, darbinieks daudz ātrāk var pamanīt uzņēmuma maksātnespēju,” skaidro Kaspars Rācenājs.

Tāpat jāpievērš uzmanība līgumā noteiktajam darba laikam un darba samaksas apmēram. Ja līgumā darba algas apmērs vispār nav noteikts, darba devējs ir tiesīgs izmaksāt darbiniekam izmaksāt tikai minimālo darba algu. Tāpat jāpārbauda, vai līgumā nav noteikts nepilns darba laiks, jo, strādājot vairāk nekā noteikts līgumā, darbiniekam vajadzēs to pierādīt.

Pierādījumi par algas neizmaksāšanu

 Lai darbinieks varētu atgūt darba devēja neizmaksāto algu, nepieciešami faktiski pierādījumi, ka alga konkrētajā laika periodā ir nopelnīta, bet nav tikusi izmaksāta. Darba tiesisko attiecību eksperts iesaka pierādījumus apkopot jau laikus:

“Saskaņā ar Darba likumu darba devējam katru mēnesi darbiniekam ir jāizsniedz algas lapiņa, kurā norādīts aprēķinātās algas un nodokļu apmērs, kā arī darba stundu skaits. Ja darba devējs ir izsniedzis šīs darba lapiņas, bet nav samaksājis atalgojumu, darbiniekam vismaz ir rakstveida pierādījums par summu, kuru viņam ir parādā darba devējs. Ja strīda gadījumā darbiniekam nāksies vērsties tiesā, būs daudz vieglāk pierādīt, ka prasības ir pamatotas”. Tāpat vērtīgi ir sekot līdzi darba devēja aprēķinātajiem un samaksātajiem nodokļiem par darbinieku portālā “Latvija.lv”, jo arī šie dati nepieciešamības gadījumā var kalpot kā pierādījums tiesā. Darba likums paredz, ka darbinieks var izmantot jebkurus pierādījumus, lai pierādītu darba attiecību saturu.

Savlaicīga rīcība

Algas neizmaksāšana ir viena no redzamākajām uzņēmuma maksātnespējas pazīmēm. Ja darbinieka atalgojuma samaksa vairākkārt kavējas un divas darba algas nav tikušas izmaksātas, darbiniekam ir pamatots iemesls nevilcinoties rīkoties, lai atgūtu savu nopelnīto atalgojumu. Savlaicīga rīcība, kā arī apkopotie pierādījumi ir garants, ka vismaz daļa no neizmaksātā atalgojuma tiks atgūta.

“Bieži darbinieki paļaujas uz negodprātīgu darba devēju solījumiem un ilgstoši gaida to dienu, kad atalgojums tiks samaksāts. Diemžēl lielākoties šīs cerības nepiepildās, un laiks, kas pavadīts gaidot, ir veltīgi izšķiests. Jāatceras, ka gadījumā, ja tiesas ceļā nevar no uzņēmuma piedzīt nopelnīto atalgojumu, valsts darbinieku garantiju fonds izmaksā nopelnīto atalgojumu tikai daļēji – par 3 mēnešiem 12 mēnešu periodā pirms uzņēmuma maksātnespējas procesa ierosināšanas un minimālās algas apmērā. Tādēļ nav ieteicams vilcināties un ilgstoši gaidīt,” skaidro eksperts.

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!