GPS, Iedvesmai | Monday, foto-www.bigstockphoto.com

Piektdienas jautājumi# 15. Kur paliek laiks?

Kāpēc laiks palēlinās, kad esam baiļu, trauksmes pārņemti? Kāpēc bērnībā vasaras likās tik garas, bet pusmūžā tās ir tik īsas? Kāpēc laiks sāk steigties, kad sākam novecot? Un kāpēc to vispār nejūtam, kad esam atvaļinājumā?

Es zinu mirkļus dienas garumā un dienas mirkļa īsumā. – Imants Ziedonis

Mēs reiz bijām tik pārliecināti, ka laiks ir tā viena no nedaudzajām objektīvajām lietām uz pasaules, uz kurām var paļauties. Taču izrādās, ka laiks ir tikai mūsu smadzeņu pieredzētā un pašorganizētā sajūta par to, kas ir laiks.

Jo vairāk laika vajadzīgs, lai smadzenes apstrādātu kādu jaunu informāciju, jo laiks virzās lēnāk. Jo pazīstamāka kļūst pasaule (un jo vecāki mēs kļūstam), jo mazāk informācijas smadzenes apstrādā, jo ātrāk, šķiet, laiks iet. Salīdzini dienu, kad tā ir piepildīta ar jaunas informācijas apgūšanu, ar nākamo dienu, kad smadzenēm tikpat kā nav ko darīt. Pirmā diena pēc sajūtām liksies garāka. Laiks izstiepjas, kad smadzenes strādā ar pilnu jaudu, savukārt tas saraujas, kad dzīvojam ar attieksmi “o, es jau zināju, ka tā ir!”.

Kad tu satiecies ar mīļoto, stunda šķiet kā sekunde. Kad tu sēdi uz karstām oglēm, sekundes velkās kā stundas. Tā, lūk, ir relativitāte. – Alberts Einšteins

Kāpēc ir sajūta, ka ar gadiem laiks skrien ātrāk

Jo kļūstam gudrāki un jo pasaule pazīstamāka, jo laiks mums lido ātrāk. Tas notiek tāpēc, ka ar gadiem mūsu smadzenes arvien vairāk saskaras ar informāciju, kas jau reiz ir apstrādāta. Pazīstamā informācija caur smadzeņu lokiem tiek ātrāk cauri, radot sajūtu, ka laiks kustās paātrinājumā.

Jo vecāki mēs kļūstam, jo vairāk pārņem sajūta, ka iepriekšējā desmitgade ir paskrējusi nemanot, jo vairāk mums liekas, ka notikumi atkārtojas, vai ka mēs to jau esam piedzīvojuši biežāk, nekā tas patiesībā ir bijis (pārbaudi, atbildot uz jautājumu – kad notika pēdējais lielākais cunami?). Un mums liekas, ka notikumi, kas notika pirms desmit gadiem, it kā ir notikuši daudz senāk (pārbaudes jautājums – kad nomira princese Diāna). To sauc par uz pagātni vērsto teleskopa principu – jo senāks notikums, jo vēl tālāk pagātnē tas atvirzās.

Mums smadzenēs darbojas arī zinātnieku tā dēvētais iekšējais hronometrs, kas nozīmē, ka smadzenes skaita laiku pa savam un tā atskaites sistēma ir ļoti elastīga. Un tas ir subjektīvais laiks, kas ņem vērā mūsu emocijas, gaidas, iedziļināšanos uzdevumā, uzdevuma prasības, un pat gaisa temperatūru. Arī tas, kāda sajūta ir iesaistīta lielākā mērā kādā konkrētā notikumā, rada atšķirību izjūtai par laika ritējumu, piemēram, skaņas iesaiste rada ilgāku laika sajūtu, kā vizuālās sajūtas iesaiste.

Ko darīt

Labā ziņa no visa šī stāsta ir tā, ka, barojot smadzenes ar arvien jaunu informāciju, mēs varam iegūt sajūtu, ka dzīves ātrums samazinās. Kā varam palēlināt dzīves ritējumu?

Tātad, pirmkārt, nepārstājam mācīties, apgūt jaunus hobijus. Otrkārt, apmeklējam jaunas vietas. Pat tikai jaunas smaržas, garšas, cilvēki, krāsas, tekstūras liek mūsu smadzenēm vairāk pacensties. Nav obligāti jādodas dārgos ceļojumos, tu vari pamainīt veidu, kā tu strādā – strādāt no mājām, vai internetkafejnīcā, pusdienot dažādās vietās, apmeklēt dažādus sporta klubus. Treškārt, meklējam iespēju iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Cilvēki ir sarežģīti, un mūsu smadzenēm tas nozīmē papildu slodzi saprast viņus, atcerēties viņu vārdus un viņu stāstus. Ceturtkārt, izmēģinām arvien jaunas aktivitātes. Nebaidies no kaut kā, kas sniedz pilnīgi jaunas sajūtas – maini darbu, izmēģini serfošanu, kaitošanu….Tas liek smadzenēm koncentrēties un saasina sajūtas. Piektkārt, esam spontānas, pārsteidzam savas smadzenes. Pārsteigumi darbojas līdzīgi kā aktivitātes.

Arī tā sākas lēnā dzīve!

Aktuāli | Samsung Electronics Baltics

Tehnoloģijas sniedz iespēju palēnināt Alcheimera slimības attīstību

Samsung Electronics un Tunisijas Alcheimera asociācija kopā radījuši mobilo lietotni „Backup Memory”, kas bez maksas pieejama arī Latvijā. Tā darbojas kā atmiņas stimulators, kas palīdz uzlabot agrīnās stadijas Alcheimera pacientu saziņu ar tuviniekiem.

Programma tās lietotājiem ļauj apzināt tuvāko apkārtni un identificēt tuvumā esošos draugus un ģimenes locekļus, telefonā uzreiz atgādinot par radniecības saitēm ar katru personu. Spilgtākās fotogrāfijas un video liek atminēties arī kopīgi piedzīvotos brīžus.

Lai sekmīgi izmantotu lietotnes iespējas, telefonā jāaktivizē Bluetooth savienojums. Tas automātiski savieno telefonu ar citu 10 m radiusā esošo ierīci, kurā arī lejupielādēta „Backup Memory” aplikācija. Kad programmas ir savienojušās, Alcheimera pacienta viedierīcē parādās informācija par tuvumā esošo personu.

Kā pastāstīja Samsung Electronics Tunisijas pārstāvniecības projektu vadītājs Azers Jafoura (Azer Jaafoura), ideja par šādu projektu radās pirms gada. „Ar tehnoloģiju iespējām mēs vēlējāmies uzlabot Alcheimera pacientu, viņu ģimenes, draugu un pavadoņu ikdienu, tomēr sākumā trūka pārliecības, kā to izdarīt. Tāpēc uzsākām sadarbību ar Tunisijas Alcheimera asociāciju,” stāsta A.Jafoura un piebilst, ka, kaut arī Alcheimera slimību medicīniski uzskata par ļoti grūti ārstējamu, jaunākie pētījumi liecina, ka slimības progresēšanu var palēnināt ar garīgās stimulācijas paņēmieniem, atgādinot par pagātnes notikumiem.

Tunisijas Alcheimera asociācija novērojusi labus rezultātus to pacientu vidū, kuri paši un kuru tuvinieki šo mobilo programmu ir lietojuši. Caur izziņas procesu sekmēšanu pacienti palēnina Alcheimera ietekmi un atceras vairāk informācijas. Nākotnē lietotni plānots pilnveidot, pievienojot iespēju ar GPS signāla palīdzību sekot līdzi tuvinieku atrašanās vietai.

Alcheimera slimība ir progresējoša nervu sistēmas saslimšana, kas ietekmē nervu šūnas, pasliktinot atmiņu, runu, loģisko domāšanu, kā arī ietekmē sociālās un intelektuālās iemaņas. Šobrīd Latvijā ir ap 30 000 Alcheimera pacientu, turklāt, ņemot vērā sabiedrības vidējā vecuma palielināšanos, to skaits turpmākajos gados var būtiski pieaugt.

„Backup Memory” bezmaksas aplikācija pieejama angļu un franču valodā un to iespējams lejupielādēt „Google Play”.

Bērni, Iedvesmai, Izaugsme | foto - www.bigstockphoto.com

Vai jauniešiem vasarā būtu jāstrādā?

Pirmie divi vasaras mēneši ir piemērots brīdis, lai atskatītos kā vecāki un bērni tos pavadījuši. Vai jauniešiem paralēli atpūtai ir bijusi iespēja arī strādāt? Ja ne, tad varbūt vēl augustā ir iespējams gūt jaunu darba pieredzi vai vismaz kopīgi nospraust mērķus nākamajam gadam. Statoil Fuel & Retail Biznesa atbalsta departamenta direktore Zanda Šmate dalās ar padomiem vecākiem, kas vēlas iedrošināt jauniešus spert pirmos soļus karjeras veidošanā.

 

Darba tikums ir jāmāca

Cik daudzi no Jums ir aizdomājušies, ka tieši skolēnu brīvlaiks ir īstais brīdis, lai ar bērnu pārrunātu viņa nākotnes plānus un spertu pirmos soļus to sasniegšanai? Nav svarīgi, vai Jūsu atvase mācās piektajā klasē vai tikko beigusi vidusskolu, – pamati, kas tiks ielikti tagad, būs izšķiroši, kad bērns meklēs pirmo darbavietu. Mūsu pieredze darbā ar jauniešiem ir dažāda. Vēl nesen kāds jaunais kolēģis savu neierašanos darbā skaidroja ar to, ka viņam strādāt vienkārši ir apnicis un viņš nemaz nedomāja kādu par to pabrīdināt. Pārsteidzošākais, ka šādas situācijas atkārtojas, un ne jau darba devēja rājiens vai aizrādījums spēs to mainīt. Atbildība un cieņa pret darbu ir jāmāca no bērnības. Tāpēc ļoti nozīmīga ir vecāku palīdzība, piemēram, motivējot bērnus pievienoties kādai nevalstiskajai organizācijai vai pievērsties vaļaspriekam, kur svarīgs ilgtermiņa ieguldījums un pienākuma apziņa. Tā var būt atbildības uzņemšanās par jaunākajiem brāļiem un māsām, vai arī mājdzīvnieku. Lai arī šīs īpašības šķiet pašsaprotamas, aizvien vairāk dzirdam par 21. gadsimta prasmēm, kuras jāattīsta, piemēram, kritiskā un radošā domāšana, sociālās prasmes, kas ietver lēmumu pieņemšanu, prasmi meklēt kompromisus, plānot laiku un uzņemties atbildību, kā arī zināšanas par tehnoloģijām un to pielietojumu. To skolā nemāca, bet, darbadevējam tas ir vajadzīgs, tāpēc jebkura pieredze, tostarp, darbs vasarā palīdzēs šīs iemaņas izkopt.

Daudzpusīgs darbs palīdz sevi izzināt

Ko Jūsu bērns atbild, kad jautājat par nākotnes profesiju? Ja bērnudārzniekiem atbildes ir skaidras – ugunsdzēsējs, kosmonauts vai šoferis, tad jauniešu biežākā atbilde ir: „Es vēl nezinu, kas gribu būt un ko darīšu.” Tāpēc būtiski palīdzēt izvēlēties darbu, kas sniedz plašas zināšanas par dažādām nozarēm un ļauj saprast, kas padodas vislabāk. Arī darbs degvielas uzpildes stacijā, lai gan no malas var šķist vienveidīgs, ietver dažādas jomas, sākot ar klientu apkalpošanu, mārketingu un komandas vadību, beidzot ar grāmatvedību un pārtikas drošību. Tā ir iespēja pārliecināties, vai labāk patīk darbs ar papīriem, piemēram, organizējot preču pasūtīšanu un piegādi, vai mārketings, kas ietver produktu izvietošanu un darbu ar klientiem. Visi Statoil DUS darbinieki zina, kā rīkoties, ja acīs iekļuvis benzīns un kā sniegt pirmo palīdzību. Šīs iemaņas būs svarīgas visa mūža garumā, neatkarīgi no tā, vai jaunietis strādās pie mums vai citā uzņēmumā. Tāpat ne mazāk svarīgas ir arī karjeras izaugsmes iespējas, kuras piedāvā uzņēmums – mūsu gadījumā tā ir iespēja turpināt attīstību DUS un kļūt par vadītāju, strādāt Statoil birojā vai Biznesa centrā.

Par darba līgumu skolā nemāca

Vecākiem tāpat kā bērniem ir savs priekšstats par to, ko nozīmē darba attiecības. Mums apkārt ir daudz gadījumu, kad iedzīvotāji ziņo par aplokšņu algām, pārstrādātām darba stundām, netaisnīgu samaksu un citiem pārkāpumiem, tāpēc īpaši svarīgi, ja pirmajā darbavietā šie jautājumi ir sakārtoti. Šī tēma ir aktuāla arī valsts mērogā, un atbildīgās institūcijas rūpējas, lai jaunieši un viņu vecāki būtu informēti gan par savām tiesībām, gan pienākumiem. Arī mēs vienmēr uzsveram, cik svarīgi ir izlasīt darba līgumu, pārrunāt jautājumus par darba algas veidošanos, nodrošināt sociālās garantijas un izglītot par darba drošību, jo tieši uz šo zināšanu un pieredzes pamata turpmāk tiks balstīta izpratne par darba attiecībām. Statoil pieredzi novērtējusi arī sabiedrība, jo esam kļuvuši par 2014. gada top darba devēju tirdzniecības sektorā.

Ja arī Jūs zināt kādu, kas varētu būt daļa no Statoil komandas, aicinām ielūkoties šeit: ej.uz/apdzenparejos

Kafijas pauze | Monday, www.bigstockphoto.com

Kisindžers – joprojām aktuāls

Henrijs Kisindžers ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta politiķiem, izcils ģeopolitikas analītiķis, veidojis apskaužamu akadēmisko karjeru Hārvarda universitātē kā profesors. Bijis ASV visaugstākajai varai tuvu stāvošs cilvēks no prezidenta Eizenhauera līdz pat Buša jaunākā valdīšanas laikiem. Visi, izņemot Kenediju (kurš teica, ka Kisindžers ir traks un jātur pēc iespējas tālāk no Baltā nama), viņu pieaicināja ārpolitikas konsultācijām, bet savu augstāko amata virsotni viņš sasniedza Niksona administrācijā kā valsts sekretārs (1973 -1977).

Kisindžers ir pretrunīga personība. No Vācijas 1938. gadā izbēdzis ebrejs, 1973. gada Nobela Miera prēmijas laureāts. Viņu dēvējuši par agresīvu (stāvējis klāt vairāku karu uzsākšanai un to stratēģijām), cinisku makiavellistu (lai atceramies viņa slaveno teicienu, ka politikā draugu nav, ir tikai intereses) un pat nežēlīgu (viņam piedēvē ne to labāko ēru cilvētiesību jomā Amerikas ārpolitikā). Tomēr ir vērts atcerēties Henrija Kisindžera nozīmi pasaules politikā, jo tieši šodien viņš svin savu …. 92. dzimšanas dienu! Un viņā joprojām ieklausās mirkļos, kad pasaule kļūst ievainojama. Šodien viņa uzmanības lokā ir Krievijas un Ukrainas krīze.

 

Ieklausies, ko viņš saka!

Saprast Krieviju…

Krievija ir valsts, kura vēsturē lielākoties sevi ir definējusi ar imperiālistisko aktivitāti. Tā nav kā Ķīna, kura vienmēr ir ticējusi, ka tās kultūra ir tik unikāla, ka kalpo citām valstīm par piemēru. Krievija ir izpaudusies visos iespējamos virzienos, un šobrīd izskatās, ka tā ir pozīcijā, kādā vēl nekad nav bijusi. Tai ir 3000 jūdžu robeža ar Ķīnu, kas ir tās stratēģiskais murgs, kas izriet no realitātes ar 30 miljoniem krievu no vienas puses un miljardu ķīniešu no otras. Krievijai ir 2000 jūdžu robeža ar musulmaņu valstīm, kas arī ir tās ideoloģiskais murgs. Un tai ir ievērojama robeža ar Eiropu, kas ir tās vēsturiskais murgs, kā sekas Krievijas 300 gadu imperiālisma izpausmēm. Tā šodienas pasaulē ir valsts ar vienu no nelabvēlīgākajām demogrāfijas bilancēm. Putins ir radījis vidusšķiru, kas spēs sevi aizstāvēt. Es nodomāju, ka mēs vai jekurš cits var pārliecinoši ietekmēt Krieviju. Nesenās demonstrācijas Krievijā apstiprina to, ka tikai viņi paši varēs sevi ietekmēt.

Kopš Pētera Lielā laikiem Krievija ir nemitīgi izpletusies, tomēr pēc Padomju Savienības sabrukuma Krievija ir atmesta atpakaļ par 300 gadiem, kad vēl tikai sāka veidot savu impēriju.

Mums jāsaprot šīs valsts kultūra, lai saprastu, kā runāt ar to, kā sadarboties ar to. Krievija ir valsts ar pilnīgi atšķirīgu vēsturi. Mūsu valsts veidojās, pateicoties cilvēkiem ar personīgu iniciatīvu, savukārt ļoti daudzas Krievijas pilsētas tika radītas tikai tāpēc, ka cars pateica – “šī tagad būs pilsēta”. Krieviju radīja cilvēki, kurus sadzina vagonos un aizgādāja uz vietu, kur viņiem tika pateikts – “šeit būs jūsu pilsēta”. Attiecības starp valsti un indivīdu Krievijā ir absolūti atšķirīgas no tām, kādas ir Amerikā. Tāpēc mums no savas puses būtu jāizvairās izturēties pret ar Krieviju, izmantojot Amerikā radītās normas. Mums jābūt pacietīgiem. Apzinoties Krievijas vēsturi, mums jārēķinās, ka Putins ir nopietns stratēģis. Izpratne par Amerikas vēsturi un vērtībām nav viņa stiprā puse. Tāpat kā izpratne par Krievijas vēsturi un tās psiholoģiju nav bijusi mūsu politiķu stiprā puse.

Par Putinu…

Rietumiem Putina demonizācija nav politika, tas ir tikai alibi, lai piesegtu, ka viņiem vispār nav nekādas politikas šajā sakarā.

Par kariem…

Politikas lielākais pārbaudījums – kā beigt karu, nevis, kā to uzsākt. Savā mūžā esmu pieredzējis, kā sākas četri kari – ar lielu entuziasmu un lielu tautas atbalstu. Un vienīgais, ko mēs nezinājām, kā pēc iespējas ātrāk to beigt. Īstais jautājums – kā beigt karu, lai tas nekādā veidā neuzkarsētu situāciju vēl vairāk, neievainotu kāda pašcieņu.

Par politiku…

Varas spēlēs inteliģence nepavisam nav svarīga, bieži vien tā  ir pat drīzāk nederīga.

Alternatīvu trūkums brīnišķīgi attīra prātu.

Par līderību…

Svētīti tie cilvēki, kuru līderi var paskatīties acīs liktenim bez raustīšanās, bet tai pat laikā nespēlēt Dieva lomu

Jebkurš tavs panākums ir tikai ieejas biļete vēl sarežģītākā problēmā.

Līdera galvenais uzdevums ir aizvest savus cilvēkus no vietas, kur viņi atrodas, uz vietu, kur viņi nekad nav bijuši.

Ja jūs nezināt, kur gribat nonākt, katrs ceļš jūs aizvedīs uz nekurieni.

Pieņem jebko par sevi pašu – es domāju – it visu. Tu esi tu pats, un tas ir gan sākums, gan gals – nekādu atvainošanos un nekādu nožēlu.

Par stratēģijām

Alternatīvu trūkums brīnišķīgi attīta prātu.

Par karjeru

Neesi pārāk ambiciozs. Vienkārši katru gadu izdari to darbu, ko uzskati par vissvarīgāko lietu un karjera pati par tevi parūpēsies.

Par Ameriku…

Būt par Amerikas ienaidnieku var būt bīstami, bet būt par draugu – liktenīgi.

Mēs ne vienmēr varam garantēt drošu nākotni saviem draugiem. Mums ir daudz labākas izredzes nodrošināt mūsu pašu nākotni, ja atceramies, kuri ir mūsu draugi.

Par nākotni…

Es domāju, ka internets radīs pavisam citu cilvēku, nekā esam pieredzējuši, jo tas, kā jaunie cilvēki šodien mācās, ir pasīvā mācīšanās – tev nav jāpiedalās procesā. Un atklāti runājot – esmu norūpējies par tādām institūcijām kā Google, kuram ir milzīgs informācijas monopols. Tas zina visu par jūsu izvēlēm un to, kam dodat priekšroku, turklāt uz vienu jautājumu mēs katrs dabūjam citādu atbildi. Es domāju, ka tas ir bīstami, un mums būs krietni jānopūlas, lai atjaunotu objektīvās patiesības konceptu, kas nav kāda vēlmju vai priekšstatu forsēts.

Izaugsme, Psiholoģija, Vadīt | Monday www.bigstockphoto.com

Haizivs darbavietā. Ko nu?

Izaugsmes trenere – koučs Elita Kazaine māca atpazīt haizivis darbā un norāda iespējas, kā ar viņām sadzīvot.

Vai viduskolā esi piedzīvojusi izslēgšanu no aprindām? Kad no tevis pēkšņi novēršas, par tevi sačukstas, pat cenšas apzināti kaitēt. Nonākot pieaugušo pasaulē, tu domā – tas ir beidzies, šīs sīkās meiteņu cīņas, izslēgšanas un ikdienas pazemošanas. Bet aizejot uz savu pirmo, otro vai nez kuru darbu, tu atkal redzi to pašu un netici, kā tā var būt – pieaugusi un it kā saprātīga sieviete uzvedas kā „kuce”. Vēlas sabotēt tavu darbu vai sapulcē padarīt tevi par muļķi, vērpt intrigas, vai arī – ja viņa ir tava priekšniece, – liek darīt darbus, ko neviens cits negrib uzņemties (un kas reizēm tev šķiet bezjēdzīgi). Uzmanību – tavā priekšā ir tā sauktā biznesa haizivs!

Kas parasti notiek ar tevi, saskaroties ar haizivs tipa sievieti?

Netici. Pirmā stadija. Sākumā tu netici, ka tas notiek ar tevi. Šaubies, vai nolasi situāciju pareizi, iespējams, vaino sevi, ka esi pārprasta, sāc šaubīties par savu profesionalitāti, galu galā sāc pīties mazvērtības kompleksos un zaudē ne tikai pašapziņu, bet arī pašcieņu. Tu mēģini saprast, kas notiek, kur esi pieļāvusi kļūdu.

Centies vairāk. Tu saspringsti, kļūsti vēl centīgāka, precīzāka komunikācijā. Un, ja nekas nemainās, tev kļūst kauns, ka tas notiek ar tevi un ka tu vienkārši netiec galā ar situāciju. Varbūt esi pārāk norūpējusies, lai tikai nezaudētu darbu, tāpēc ne ar vienu par to nerunā, jo pārējām kolēģēm izskatās, ka tādu problēmu nav. Tu ieraujies sevī, šausti sevi, ka esi pārāk jūtīga. Tu kļūsti vēl jaukāka pret to, kas tevi izaicina. Bet viss kļūst aizvien sliktāk. Tu jūti, ka ciet neveiksmi, ka tava karjera slīd uz leju, ar tevi ir cauri un pagalam.

Padodies. Uz darbu tu ej ar bailēm, tev spiež saules pinuma rajonā vai ir pastāvīgs kamols kaklā, tu svīsti un sarksti, zaudē jebkuru prieku par darbu, vairs netiec galā ar darbu. Arī mājās nemitīgi domā, kā ar to visu tikt galā.

Kļūsti ciniķe. Tu jūties viena, nodota un ievainota. Tu velc sevi uz darbu, meklē jaunu darbu vai citas iespējas, tomēr nepārstāj domāt, ka pati esi vainīga pie situācijas. Iespējams, tu kļūsti ļauna pret kādu, kas vājāks par tevi, un atspēlējies viņam par savām ciešanām. Bieži no šīs spēlītes cieš arī tavi tuvinieki – vecāki, vīrs, pat bērni!

Kā atpazīt haizivi darbā

Psiholoģe Meredita Fulere (Meredith Fuller), kura vairāk nekā 30 gadus pētījusi karjeras pārmaiņas sieviešu dzīvē, lieliskas atziņas par haizivim apkopojusi grāmatā  Working with Bitches: Identify the Eight Types of Office Mean Girls and Rise Above Workplace Nastiness.

Viņa konstatējusi vairākus haizivs tipus, turklāt katrs tips izpaužas atkarībā no ieņemamā amata. Atpazīsti savējo haizivi?

 

Ignorētāja – izliekas, ka tevis nav, cenšas nodot tev nepareizu informāciju, neuzskata par uzmanības vērtu.

Nedrošā haizivs – aizdomīga, piekasīga, apsēsta ar kontroli, vienmēr ar tevi neapmierināta, nekad nav pateikusi atzinīgu vārdu par tavu darbu. Vienīgā kompetentā, uz kuru šeit visi varot paļauties. Zini, ka nekad tu nebūsi gana laba. Un viņa ir visaukstākā no visām haizivīm.

Kliedzēja sagaida, ka visi pametīs iesāktos darbus un steigsies risināt viņas problēmas, jo tās ir unikālas. Bieži kašķīgs garastāvoklis, darbiniekus viņa dēvē nejaukās iesaukās, neveiksmē vienmēr vaino kādu citu. Diezgan neorganziēta, viņas galds mēdz būt nekārtīgs.

Lišķe tev izteiks pamatotus un nepamatotus komplimentus, vēlēsies panākt uzticēšanos, būvēs alianses, izmantos tevi savās spēlēs.

Mele melo viegli un nepiespiesti, un, pieķerta melos, izdomā citus.

Narcisa tipa haizivs sevi stāda augstāk par visiem, apkārtējos uztverot kā nenozīmīgu fonu.

  

Kā rīkoties

Haizivs darbā sargā savu teritoriju. Ja viņa uzsāk karu, tātad jūtas apdraudēta, un, visticamāk, tu pati ar savu uzvedību vai rīcību esi izsaukusi šo aizsargreakciju. Iespējams, esi signalizējusi, ka kaut kādā mērā apdraudi viņas pozīciju – likusi manīt, ka tev ir laba saskaņa ar jūsu priekšnieku, vai ka tev ir lielāka profesionālā pieredze. Varbūt esi likusi manīt, ka tavs mērķis ir izvirzīties pa karjeras kāpnēm.

Neļauj sevi izolēt. Ja konstatē, ka haizivs rīcība ir mobings, runā ar vadītāju. Vāc reālus faktus un pierādījumus par viņas uzvedību un atklāti informē vadītāju, ka tas bojā uzņēmuma sniegumu un atmosfēru darba kolektīvā.

Aizsargā savu privātumu. Izslēdz savu datoru, telefonu, neatstāj savas lietas pieejamā vietā. Dokumentāli fiksē sarunas, apstiprini visas norunas e-pastos, sūtot tos visiem projektā iesaistītajiem kolēģiem, un tikšanās laikā panāktās vienošanās izsūti visiem sapulces dalībniekiem.

Esi mierīga. Šādā situācijā pastāv risks kādā brīdī eksplodēt – un tas tavai spīdzinātajai dos argumentus, ka esi emocionāli nestabila, histēriska. Tavs spēks ir tavs vēsais prāts, loģiska rīcība un pareizi izvēlēta stratēģija.

Runā ar haizivi. Prātīgākais ir nevis cīnīties un mēģināt pārveidot atmosfēru kolektīvā, bet vispirms pieņemt, ka tev ir darīšana ar kādu kurš tevi „nemīl”. Viens variants – nostājies aci pret aci. Jā, tas prasīs spēku, bet – haizivs ciena līdzvērtīgu pretinieku! Godīgi pajautā, kas notiek, un saki, ka tev tas nav pieņemams. Pajautā, kāds būtu labākais risinājums jums abām. Jā, tā ir spēle ar uguni, bet haizivij var būt divas reakcijas – vai nu sāks cienīt tevi par tavu drosmi (un situācija mainīsies), vai izturēsies vēl neciešamāk. Otrajā variantā apdomā, vai ir vērts atrasties šajā vietā un starp šiem cilvēkiem. 

Atkāpies. Ja tu esi nākusi strādāt, realizēt savu profesionālo potenciālu, bet redzi, ka apkārt notiekošais nav saskaņā ar tavām vērtībām, ir divi varianti. Ja vari ko mainīt, tad dari to. Ja nevari – atkāpies ar cieņu un godu, jo arī tad tu būsi guvusi uzvaru. Tavs ieguvums būs tava pieredze, un tu noteikti zināsi, kā NE-gribi dzīvot.

Elita Kazaine

Elita Kazaine

Bizness, Izaugsme, Noderīgi | Monday, foto-www.bigstockphoto.com

Jo labāk, jo sliktāk? Organizāciju paradoksi.

Tiklīdz mēs kļūstam apmierināti ar viena veida redzējumu uz situāciju, lietu vai ideju, arvien atrodās kāds, kas mums norāda, ka uz to pašu lietu var būt tieši pretējs skatījums. Paradoksi sagrauj mūsu priekšsatus par vienīgo pareizo redzējumu. Un tikai, atrodot un atpazīstot paradoksus, mēs spējam mainīt domāšanas virzienu, paskatīties uz lietām no cita skatupunkta. Zinot, cik ļoti tev patīk paradoksi, Monday ieskatījās Deiva Greja (Dave Grey) topošajā grāmatā Liminal Thinking, kur viņš apkopo organizāciju paradoksus.

Kad tu lūdz palīdzību, tu dabū papildus darbus

Augošai organizācijai vienmēr vajadzīgi papildspēki – darbinieki parasti netiek galā ar pieaugošo darba apjomu. Darbinieki vadībai lūdz pieņemt darbā papildus cilvēkus. Taču šie nupat pieņemtie darbinieki, lai arī atbilstoši kvalificēti, nespēj veikt darbus bez apmācībām un ievadīšanas tieši šīs organizācijas procesos, jaunajos pienākumos. Un kas to parasti dara? Tie paši darbinieki, kas jau bija pārslogoti ar esošiem darbiem! Tātad viņiem klāt vēl nāk jauni darbi. Tādā veidā, vēloties viņiem palīdzēt, organizācijas vēl vairāk viņus nodarbina.

Šis paradokss noved pie nākamā paradoksa –

kad lietas sāk notikt arvien labāk, situācija sāk kļūt arvien sliktāka

Turpinot stāstu par iepriekšējo situāciju, varam pajautāt – ko parasti dara vadītāji, lai uzturētu nogurušo darbinieku motivāciju un panāktu jauno iesaisti? Viņi rīko kopīgas pusdienu gatavošanas, uzsauc picas, cenšas uzturēt optimistisku gaisotni un attieksmi, ka pie mums viss ir labi. Bet tas ir tikai apmāns – jo kolektīvā jau gruzd veco darbinieku neapmierinātība, kas tūlīt tūlīt aplipinās arī jaunos darbiniekus. Tas ir kā stāstā par cilvēku, kurš zāģēja kokus – viņš bija tik aizņemts ar zāģēšanu, ka aizmirsa uzasināt zāģi, līdz notika nelaime.

Apbalvojums noved pie lielāka darbu apjoma darbiem un galu galā pie amata, kuram vēl neesi gatava

Tu lieliski veic savus pienākumus, tevi pamana un iepriecina, uzticot tev arvien nozīmīgākus projektus. Jo jaukāka un pretimnākošāka esi, jo aizvien vairāk pienākumu un darbu tev uztic. Tevi virza augstāk un augstāk, uz arvien kārdinošākiem amatiem un izaicinošākiem pienākumiem. Un tā tas turpināsies, līdz nokļūsi pozīcijā, kurā vairs nebūsi spējīga izpildīties pietiekami spoži. Tur tu beidzot apstāsies un arī ietrēgsi (ja vēl paveiksies). Sausais atlikums – mēs visi, kas tiecamies pēc uzslavām, vienmēr reiz sasniedzam savu nekompetences līmeni. Ko tas mums nozīmē? Stresu, trauksmi, ka kāds to (mūsu nezināšanu) pamanīs, slēpšanos un izlikšanos. Savukārt, ja būsi viduvēja savā izpildījumā, tevi liks mierā. Paradokss, bet – jo nejaukāka būsi, jo mierīgāka dzīve tev būs uzņēmumā.

Jo vairāk dari, jo mazāk izdari

Jo vairāk darbu tu uzņemies, jo vairāk noslogota esi, jo mazāk laika tev atliek katram darbam atsevišķi. Turklāt – jo atšķirīgāki darbi, jo vairāk laika un enerģijas nepieciešams, lai pārslēgtos no viena darba uz nākamo, atstājot mazāk laika pašam darba procesam. Jo lielāks projekts, jo vairāk cilvēku iesaistīts, jo sarežģītāks tas ir, jo vairāk laika vajadzīgs, lai to visu koordinētu. Tas nozīmē vairāk mītiņu, vairāk saskaņošanas un – atkal mazāk laika atliek projekta izpildei. Sekas – projekta finišs kavējās, jāiesaista papildspēki, kas atkal prasa laiku viņu ievadīšanai projektā. Apburtais loks! Paradoksāli, bet iznāk – jo mazāk dari, jo vairāk izdarīsi.

Rīki un procesi, kas radīti produktivitātei, to galu galā samazina

Viedtālruņi, advancētas aplikācijas – čeklistes, laika plānošanas, klientu monitorēšanas rīki – tas viss mums sola palielināt darbaspējas. Bet, jo vairāk pieaug šo laika taupīšanas un produktivitātes rīku skaits, jo vairāk laika mums vajadzīgs, lai to visu apgūtu, ieviestu, atjauninātu, pārslēgtos no viena uz otru. Tas noved nevis pie produktivitātes, bet gan tās krituma.

Mēģinājums palielināt kontroli samazina iespēju kontrolēt

Daudzas situācijas dzīvē ir pierādījušas – jo vairāk tu centies kontrolēt situāciju, jo mazāk tu spēj to pārvaldīt. Industriālā laikmeta plaukumā darba devēji pārlieku centās kontrolēt rūpnīcu strādniekus, kas noveda pie tā, ka strādnieki izveidoja arodbiedrības. Cilvēkiem nepatīk tikt kontrolētiem un manipulētiem, kontroles uzspiešana izraisa pretošanos, turklāt ne vienmēr pretošanos var pamanīt, jo ne vienmēr tā ir skaļa un aktīva, tā var būt klusa, sabotējoša un indīga. Nemanāma, bet nogalinoša.

Vēlme par jebkuru cenu noturēties pie sava biznesa izmet jūs no tā ārā

Biznesa jēga un motivācija ir pēc iespējas ilgāk palikt tirgū un nopelnīt ar katru gadu vairāk. Taču biznesa turpināšanās ir atkarīga no nemitīgas jaunrades jeb inovācijām. Un inovācijas – tas nozīmē arī spēju paskatīties no malas uz savu biznesu un pat iziet no tā ārā. Tas, protams, ir pretrunā ar jebkura organisma pašsaglabāšanās instinktu. Lielisks piemērs, kas rāda organizācijas nespēju izkāpt no savām kurpēm, ir Kodak. 1975. gadā Kodak izgudroja fotokameru, kura lietoja fotofilmas. Tas bija uzņēmuma zelta ādere divdesmit gadus. Kompānijas iekšējie noteikumi, procesi un kultūra bija pilnībā orientēti uz kvalitātes izkopšanu šajā produktā. Taču tie arī bija sevi tik aizsargājoši, ka Kodak sagrāva tieši nespēja palūkoties, kas notiek ārpus uzņēmuma.

Jo svarīgāks lēmums jāpieņem, jo mazāk kompetents lēmuma pieņēmējs.

Visbūtiskākās problēmas, izaicinājumi parasti rodas pašā organizācijas hierahijas apakšā. Un, jo svarīgāks lēmums organizācijā jāpieņem, jo augstāk tas tiek virzīts organizācijas vadībā. Un jo augstāk tas kāpj, jo tālāk atvirzās no reālās situācijas un problēmas, kura tad arī ir jārisina. Tas nozīmē, ka lēmums, virzoties arvien augstāk pa hierarhijas kāpnēm, sastop arvien mazāk un mazāk kompetentu cilvēku. Rezultātā lēmuma pieņemējs bieži vien pieļauj kļūdas, jo nepārzina sākotnējo situāciju.

Daudzu problēmu risinājums ir problēmas pretmets

Pieņemsim, ka tava organizācija ir mazliet iestrēgusi un tu vaicā saviem darbiniekiem, kur ir problēma. Un saņem atbildi – kompānija ir pārāk neelastīga. Līderi ir pārāk autoritāri. Darbs ir pārāk strukturēts. Cilvēki ir sadalīti departmentos, kuri nespēj sadarboties. Ko tu dari? Tu gribi uzņēmumu padarīt elastīgāku, līderus – uz sadarbību vērstus, cilvēkiem dot vairāk brīvības un satuvināt darbiniekus, lai departamenti sāktu sadarboties. Tu veic šīs izmaiņas. Un kas notiek? Paradoksāli, taču rodas tieši pretējas problēmas – darbinieki sāk sūdzēties, ka līderi ir neizlēmīgi, ir neiespējami strādāt bez skaidras sistēmas, cilvēki par daudz izsaka viedokļus un par maz strādā.

Jo vairāk tu zini, jo mazāk tu ieraugi

 

Biznesā nemitīgi jāvērtē un jāpieņem lēmumi. Pieredze un zināšanas, protams, ir labs padomdevējs. Taču tieši zināšanas var aizslēgt mūsu prātu, padarot mūs augstprātīgus un tāpēc aklus. Tāpēc, jo pašpārliecinātāka jūties, jo vērīgākai tev būtu jābūt. Jo tieši pārspīlēta pašapziņa pieļauj vislielākās kļūdas. Vienmēr, kad nonāc situācijā, kura tev šķiet pazīstama, vērts atcerēties teicienu: “Ģenerāļi vienmēr karo iepriekšējā karā”. Proti, visas mācības ir gūtas pagātnē. Tāpēc, jo dīvaināks un svešādāks tev kaut kas šķiet, jo lielāka iespēja, ka tieši tā būs kāda jauna lieta, ko būtu vērts mācīties. Katra jauna lieta visdrīzāk būs pretrunā ar tām, kuras tu labi pazīsti. Blockbuster ir pamācošs piemērs, kā savu prasmju un zināšanu pārvērtēšana kopā ar biznesa vides konteksta nenovērtēšanu noved kompāniju pie neizbēgamām sekām. 2000. gadā Blockbuster bija plaukstoša un stabila videonomas kompānija ASV. Pie tās vērsās jauns un cerīgs start up uzņēmums, piedāvājot izpirkt daļas, lai kopīgi veidotu online jeb toreiz tikai e-pastā pasūtināmo video nomas projektu. Piedāvājums nāca no Netflix, kura darījuma vēlamā cena toreiz bija 50 miljonu ASV dolāru. Kā atceras Netflix vadītājs, Blockbuster šefs toreiz par viņu smējies, acīs skatīdamies. Kadā situācijā atrodas abi uzņēmumi šodien? Netflix ir ne vien vadoša online nomas kompānija pasaulē, bet arī savu (turklāt ar Holivudu veiksmīgi konkurējošu) filmu producents, kura vērtība akciju tirgos ir 50 miljardi dolāru. Blockbuster pirmajos gados gan mēģināja kopēt Netflix ideju, taču bankrotēja un tika likvidēts 2010. gadā.

Kafijas pauze | Monday, foto-www.bigstockphoto.com

Kā radoši sakārtot pasauli

Kāds zinātnieks, kuru nodarbināja pasaules problēmas, bija apņēmies atrast veidu, kā tās mazināt.

Viņš dienām ilgi strādāja laboratorijā, meklēdams atbildes uz savām šaubām.

Kādu dienu viņa svētnīcā ienāca septiņgadīgais dēls, apņēmies palīdzēt tēvam darbā. Zinātnieku šī iejaukšanās padarīja nervozu, un viņš lūdza, lai zēns iet spēlēties kaut kur citur. Taču redzēdams, ka nevares aizraidīt dēlu prom, tēvs prātoja, ar ko varētu viņu nodarbināt, lai novērstu uzmanību. Te viņš ieraudzīja žurnālu, kura atšķirtajā lapā bija pasaules karte. Viņš izplēsa lapu, ar šķērēm sagrieza karti vairākos gabalos un kopā ar līmlenti pasniedza dēlam, sacīdams: – tā kā tev patīk mīklas, es tev iedošu izjauktu pasauli, kura tev jāsaved kārtībā vienam pašam bez citu palīdzības.

Tēvs domāja, ka šis darbiņš zēnam paņems vairākas dienas, bet tā nenotika. Pēc dažām stundām zēns paziņoja: – Tēt, es pabeidzu, man izdevās salikt pasauli!

Sākumā tēvs neticēja, viņam likās, ka ir neiespējami, ka dēls būtu varējis tik ātri salikt karti, kuru nekad nebija iepriekš redzējis. Taču uzlūkojot veikumu, viņam bija jāatzīst, ka viss ir salikts pareizi – visi gabaliņi bija īstajās vietās.

– Dēliņ, tu taču nezināji, kā izskatās pasaules karte, kā tev izdevās tik ātri salikt?

– Tēt, es tiešām to nezināju, bet kamēr tu griezi to karti, es ievēroju, ka tai otrā pusē ir cilvēka attēls. Tāpēc es apgriezu visus gabaliņus otrādi un sāku salikt cilvēku – es taču zinu, kāds izskatās cilvēks. Un kad man bija izdevies sakārtot cilvēku, es apgriezu lapu apkārt un ieraudzīju, ka man izdevies sakārtot pasauli!

GPS, Iedvesmai | Monday, foto-www.bigstockphoto.com

Piektdienas jautājumi# 14. Cik ilgi būtu jāmēģina, pirms padoties?

Tev ir lieliska ideja. Tu tai tici. Tu esi tajā iemīlējusies, bet gatava mainīties līdz ar to (taču ne mirt ar to kopā). Tu tikai nezini, cik reizes tev būtu jāmēģina, pirms no savas idejas jāatvadās un jāmet miers. Intuitīvi tu domā, ka jābūt kādam maģiskajam mēģinājumu skaitam, ko veikuši citi cilvēki, pirms pašsaglabšānās instinkts teicis – nu gan pietiek! Jautājums ir, cik ilgi vajadzētu mēģināt, pirms mēģinājumi kļūst bezjēdzīgi? Apkopojām pacietīgo un veiksmīgo cilvēku pieredzi. Tu noteikti būsi pārsteigta – mēģinājumu skaits ir lielāks, nekā varam iedomāties!

5126 mēģinājumi, pirms putekļu sūcēja izgudrotājs Džeims Daisons (James Dyson) nonāca pie īstā varianta. Eksperimenti aizņēma 15 gadus un visus viņa iekrājumus. Toties jaunākā inovācija – matu fēns, kas neizmanto ne tvaiku, ne siltu gaisu, – atnāca jau trīs gadu laikā.

Un kā tevi iedvesmo Tomasa Edisona 10 tūkstoši mēģinājumu, lai radītu elektrisko spuldzi?

300 mēģinājumi un klauvējieni pie investoru durvīm, pirms interneta radio Pandora.com (radio, kurš lauj tev piemeklēt savu iemīļotākā žanra mūziku) dibinātājs tika pie investīcijām, lai 1999. gadā realizētu savu ideju.

400 reizes Ričards Brensons dibināja kompānijas, līdz beidzot tika pie Virgin Galactico, kas pārspēja visu iepriekš cerēto.

1009 restorānu noraidīja Harlanda Deivida Sandersa ātro uzkodu vistas recepti. KFC to mēģināja un tika “zirgā” (viena no veiksmīgākajām un pirmajām hamburgeru ēstuvēm ASV, kuru nopirka Sanderss).

1500 reizes tika atraidīta Silvestra Stalones ideja (scenārijs un viņa kā aktiera potences tajā) par filmu Rocky.

3 reizes Stīvens Spīlbergs tika noraidīts un neuzņemts Dienvidkalifornijas universitātes Filmu skolā. 2002. gadā viņš to veiksmīgi absolvēja

30 noraidījumu Stīvena Kinga pirmajai grāmatai Kerija (Carrie). Viņš padevās un izmeta manuskriptu. Tad sieva to izvilka no miskates un uzņēmas iniciatīvu izdot. Grāmata tika publicēta 1976. gadā un momentāni kļuva par bestselleru (2013. gadā pēc tās uzņemts trilleris).

12 izdevēji noraidīja Džoannas Roulingas pirmo Harija Potera grāmatas manuskriptu. To apņēmās publicēt kāda necila izdevniecība, kas šodien ir viena no lielākajām pasaulē.

Vairāk kā 900 gleznu, un tikai viena pārdota īsi pirms nāves. Tāda ir holandiešu gleznotāja Vinsenta van Goga mēģinājumu bilance.

Statistika ir skarba – tā vēstī, ka tikai 1% no tiem, kas uzdrīkstas kaut reizi mēģināt, tas arī izdodas. Vai tie ir pacietīgie vai talantīgie?

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!