Izklaide, Kino | Monday, outnow.ch

Kā pārlaist šausmu kino nakti

It kā jau mēs zinām, ka “īpašos datumos” bīstami rīkot ballītes, vēl jo vairāk dziļi mežā vai jaukā, vientulīgā mājiņā ezera krastā. Ka nekad nedrīkst pamest savus draugus šādā mājiņā, lai divatā dotos mežā pamīlēties. Ka jāpārbauda, vai mašīnai pietiks degvielas un vai viss ideālā kārtībā ar aizdedzi. Ka nevar vērt vaļā durvis svešiniekiem un sekot aizdomīgiem trokšņiem, lūrēt aizzīmogotās istabās un skatīties spoguļos. Ak, vai, cik daudz nedrīkst! Monday, sagaidot vienu no skaļākajām šausmu naktīm, apkopoja dažas mācības no šausmu filmām. Ja arī nepalīdzēs „izdzīvot”, vismaz būs jautri. Š-š-šausmīgi jautri!

 

The Omen (1976)

Mācība – Sātans var slēpties būtnē ar eņģeļa seju!

Pirmā nopietnā šausmu filma, kas tika pāri “dzelzs aizkaram”. Un viena no baisākajām atmosfēras ziņā! Izcilais Gregorijs Peks pārliecina, ka šausmas var būt īstas un tepat līdzās, kā tās aug augumā un baisumā ar katru dienu. Pastāsts par to, kā skaists bērniņš kūst par Sātanu un nežēlo nevienu, pat mīļo māmiņu un tētiņu – nē. Un kas par nāves izpildījuma fantāzijām mīt šajā galviņā!

 

 

Friday the 13th (Pirmā daļa – 1980)

Mācība – nekāp svešās mašīnās, neuzticies svešiniekiem, bet vēl labāk – laikus nodrošinies ar kādu nazīti. Vēl viena klasikas pērle, ko atceras visi, kam pāri trīsdesmit. Pietiekami sena, lai varētu labsirdīgi iesmaidīt par naivajiem specefektiem tālajā astoņdesmito sākumā. Tomēr arī pietiekami iespaidīja – katrā ziņā šausmu naktij pilnīgi pietiks ar nāves tuvuma apdvesto noskaņu, nolemtības gaidām un nervu saspringumu visā filmas garumā! Nekad nejoko par šo filmu, ja pusnaktī gadījies iebraukt tā patālāk ezerā…

 

 

1408 (2008)

Mācība – neesi ciniska skeptiķe

Šausmu klasiķa Stīvena Kinga fantāzija par bīstamām viesnīcām. Šoreiz brīdinājums – nelien, kur tevi negaida (nu, vismaz apzīmogotajās viesnīcu istabās, šoreiz Nr. 1408, kuras jau ir šausmu apdvestas), neizliecies par drosminieci, nelūri svešos logos, neatsaucies trokšņiem, neskaties spoguļos utt… Vārdu sakot, šausmu filmas labas uzvedības kodekss Eleganta saspēle starp Džonu Kjūsaku un Semjuelu Lī Džeksonu.

 

 

Psycho (1960)

Mācība – izvairies no vientuļām vietām (bet jo īpaši – nepievilcīgām viesnīcām). Jebkurā vecumā (bet jo īpaši – ja esi jauna).

Neceļo, ja naktsmītnei nevari atļauties Hiltonu vai Four Seasons. Ja tomēr ceļo -nekad nenakšņo moteļos ceļa malā, perifērijā, pie valsts robežas. Un, ja nu tu tomēr nebūsi mirusi, pirms vispār tiksi līdz savai istabai, uzmanies no neirotiskiem memmasdēliņiem, dušošanās vientuļās viesnīcās un griezīgas vijoļmūzikas. Vēl nevar zināt, kas bīstamāk. Alfrēds Hičkoks. Tīra manta.

 

 

The silence of the Lamb (1991)

Mācība – neielaidies nekādās sarunās ar Velnu. Velns ir tik vilinošs un gudrs. Vai tu, maigais jērs, varēsi turēties pretī? Tāpēc jēri spiesti klusēt. Entonija Hopkinsa un Džodijas Fosteres izcilā saspēle. Sarunas var aizvest dziļākos emocionālo šausmu džungļos nekā sižetiskais risinājums.

 

 

The Shining (1980) (Mirdzums)

Mācība – nekāp otrajā stāvā, ja vari iztikt ar pirmo.

Kā gan var nenoticēt ģeniālas trijotnes radītām šausmām – Džekam Nikolsonam, Stenlijam Kubrikam un Stīvenam Kingam. No maza zēna briesmīgajām vīzijām līdz šķietami piedienīga ģimenes tēva ārprāta finišam un pārsteidzoši maniakālām reālijām. Neticami, kā viena skaista, ziemīga Kolorādo lauku māja var pārvērsties par ārprāta un pamestības iemiesojumu pasaules malā.

 

 

The Ring (2002)

Mācība – Nekad necel telefonu, kurā neviens nerunā, bet zvana atkal un atkal. Dūmakaina rudens migla (tieši kā parafrāze par Latvijas veļu laiku). Slēgtas telpas psiholoģiskais spiediens. Sabojāta televizora nepārejošas skaņas, kas līdzīgi nacistu izmantotajām pilošajām lāses ieved tevi patiesās šausmās. Un tie telefona zvani – tie tā vilina, pat ja tu jau zini, ka tie ir nāvējoši! Ceļojums laikā, kas ved tevi arvien dziļāk šausmās. Nu, īsta psiholoģija līdz kaulam un aknām. Gribas ielūrēt pa atslēgas caurumu, gribas notiekošo apstādināt pusceļā, bet baisais vilinājums tevi velk arvien tālāk. Un atrisinājums ir vēl baigāks, nekā varēji iedomāties pašā sākumā. Īstas nāves bailes! Un izcila Naomi Votsa!

 

 

 

Finanšu meistarklase, Meistarklases | Monday, Flickr.com

No kā baidāmies – un ne tikai Helovīna naktī?

Esam lielas meitenes – mūs vairs nebaida raganas, sikspārņi un pilnmēness. Bet ir citas bailes, kas mums dažreiz neļauj naktīs gulēt– bailes neatmaksāt kredītus, bailes no vēl vienas krīzes, bailes no bezdarba vai trūcīgām vecumdienām, bailes ieskatīties kontā pēc vētrainas nedēļas nogales. Monday apkopoja atziņas no intervijām, kas palikušas aiz kadra – par mūsu finanšu bailēm un par to, kā tās apklusināt.

Bailes no neapmaksāto rēķinu kalna, kas krājās un krājas

Dzīvē ir periodi, kad rēķinu (izdevumu) un ienākumu bilance ir negatīva. Un tu pat neredzi, kā tuvākajos mēnešos ar to tikt galā. Gada beigās sakrājas visādi īpašuma nodokļi, un tieši tai pat laikā saplīst apkures katls vai veļas mašīna, elektrības rēķins ir uzskrējis augstāk, nekā plānots, un tad vēl – draugiem un radiem dzimšanas dienas iekrīt vienā mēnesī…

Ko darīt? Sašķiro maksājumus pēc riskiem un izveido plānu, kā atmaksāt. Ļoti uzmanīgai jābūt ar valsts nodokļiem, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa apmaksu. Tāpēc iesakām – ja nevari atmaksāt visu uzreiz, sazinies ar pašvaldību un vienojies par samaksas grafiku. Nebāz galvu smiltīs un neignorē šos rēķinus. Jo kādā jaukā dienā vari saņemt rēķinu no tiesu izpildītājiem, kuri jokus nepazīst – ja vēl arī tad neatmaksāsi viņiem gan nodokļu, gan viņu pakalpojumu summu laikā, tev dienas laikā apķīlās īpašumus un noslēgs bankas kontus. Un, ja strīdēsies ar viņiem – uzsāks īpašuma atsavināšanas procesu.

Lai rēķinu menedžmetu padarītu ērtāku, lieto banku piedāvāto automātisko rēķinu atmaksu un budžetēšanas rīkus. Arī rēķinu pārvaldībā darbojas prokrastinācijas mācības – neatliec kritiskos uzdevumus (maksājumus) uz pēdējo brīdi

Bailes prasīt lielāku algu

Nāk gada beigas, darbā gaidāmas darbinieku profesionālā novērtējuma pārrunas. Tev liekas, ka šajā gadā esi profesionāli augusi, paveikusi uzņēmumam vērtīgas lietas – piesaistījusi labus klientus, vadījusi nozīmīgus projektus, ieviesusi optimizācijas sistēmas. Un patiešām tev ir sajūta – tu esi vairāk vērta nekā pirms diviem gadiem, kad tevi apstiprināja šajā amatā. Bet, domājot par algas palielinājuma sarunu, uzmetas auksti sviedri, un kājas vairs nenes…

Kā to labāk izdarīt? Labākais laiks šādai sarunai ir tieši tad, kad tavi sasniegumi vēl ir karsti. Un vēl – daudzas Monday rakstu varones ir teikušas – “ja tu neprasīsi, neviens tev neko nedos!”. Pirms dodies pie vadītāja, vispirms labi izpēti savu darba aprakstu un izsver, vai jau tagad nedari vairāk, nekā paredzēts – tas var būt labs arguments, ka esi pāraugusi savu definēto kompetenču ietvaru. Ņem vērā, ka darba aprakstos ir ierakstīts tāds viltīgs formulējums kā “profesionāli augt un pilnveidoties” vai “pildīt uzdevumus, kas ir saistīti ar tiešajiem darba pienākumiem”, tāpēc argumentiem jābūt pamatotiem. Atceries, ka šajā sarunā emocijas jāatstāj aiz durvīm! Tāpēc jau iepriekš saraksti savus sasniegumus kvantificējamā konvertācijā – kuru jaunu klientu esi piesaistījusi, kāds ir naudas pienesums kompānijai šobrīd un cik daudz šis klients plāno pie jums investēt nākamgad. Ja esi vadījusi projektu, kas sagādājis kompānijai labu reputāciju un ja vēl turklāt esi ietaupījusi kompānijas resursus, uzskaiti to visu. Šajā sarunā tu būsi pati sev advokāte, kurai darba devējam jāpierāda, ka esi vērtīgs, grūti aizstājams darbinieks.

Bailes no jaunas krīzes un bezdarba

Mūs ik pa laikam atkal medijos biedē – būs jauna krīze. Darba devējs kolektīvam daudznozīmīgi mēdz norādīt – esiet laimīgi, ka jums vispār ir darbs un joprojām regulāra alga. Un liek manīt – ja negribīgi strādāsi virsstundas, nokļūsi slikto meiteņu sarakstā.

Ko darīt? Pirmkārt, akli neuzklausi šīs biedējošās prognozes. Amerikāņu ekonomists Daniels Kanemans (Daniel Kahneman) ir saņēmis Nobela prēmiju ekonomikā par secinājumu, ka sliktas (ekonomikas un finanšu) prognozes ir kā epidēmija, kas vispirms izplatās cilvēku prātos un pēc tam pārmetas uz viņu uzvedību. Slikto laiku masveida gaidas var apturēt patēriņu, kas savukārt aptur citus ekonomikas dzinējspēkus. Otrkārt, pārskati savus tēriņus – iespējams, vari sākt uzkrāt krājkontā kādu summu, lai pārdzīvotu īslaicīgas naudas grūtības nākotnē vai arī – apdrošinies pret iespējamo darba zaudēšanu. Treškārt, ja arī tavs darba devējs ir tik nejauks sīkstulis, iespējams, nav vērts pie viņa strādāt! Sāc meklēt jaunas iespējas – varbūt ir laiks atkal kaut ko jaunu iemācīties, piemēram, kompozīcijas meistarklasi fotografijās vai savas mājas lapas izveidošanas kursus. Un pieņem drosmīgu lēmumu – sākt jaunu posmu savā dzīvē!

Bailes nekad netikt ārā no kredītiem

Pat ja tu neesi iekūlusies asiņainajos ātrajos kredītos, un tev ir tikai normāli kredīti – piemēram, studiju kredīts un hipotēka, tu tik un tā mēdz modelēt situāciju, kas būs, ja būs…Un, protams, vismaz viena iztēles situācija tev liek mazliet nosirmot.

Ko darīt? Pat, ja dzīvē gadās periodi, kad nevari atmaksāt kārtējo kredīta maksājumu, vienmēr var runāt un vienoties. Un nekad nevajag nogaidīt! Ja redzi pirmās pazīmes, ka nevarēsi tik galā ar kredītmaksājumu laikus, dodies uz savu banku un vienojies. Ja esi bijusi godprātīga kliente, bankas piedāvās dažādus “ātrās palīdzības risinājumus” – uz kādu laiku atlikt pamatsummas maksājumu (tā saucamās kredītu brīvdienas), pārkreditēties uz mazāku ikmēneša maksājumu.

Bet ko tad, ja tu vienkārši nevari sadzīvot ar parāda sajūtu? Monday kādā no sarunām saņēma labu un dzīvē pārbaudītu padomu, kā tikt vaļā no neliela kredīta. Pamēģini kādus divus, trīs mēnešus neieiet mīļajos veikalos un restorānos. Jaunas rutīnas ieviešanai ir vajadzīgas aptuveni 66 dienas, tāpēc uzskati to vēl vienu disciplīnas treniņu. Tad paanalizē savu konta stāvokli un izdari secinājumus – varbūt vari iztikt bez tērēšanās un sevis iepriecināšanas lielos apjomus (no maziem priekiem gan nevajag atteikties).

Bailes netikt līdzi veiksmīgajiem kursa biedriem

Citi jau ir nopirkuši dzīvokļus un mājas, bet tu joprojām īrē… Viens no latviešu literatūras klasiķiem ir teicis, ka “visas nelaimes ceļas no salīdzināšanās”, un attiecībā uz mūsu īpašumiem tā patiesi arī ir. Kāds Amerikā veikts pētījums secina, ka 77% amerikāņu uzskata, ka sava māja ir piepildīta “amerikāņu sapņa” pierādījums. Mums, latviešiem, savukārt apziņā folklorizējusies nepieciešamība pēc sava kaktiņa un sava stūrīša zemes. Būt vienā līmenī – tas mūs dzen uz priekšu, bet vienlaikus arī iedzen stresā.

Ko darīt? Iegādāties savu mājokli ir nopietna ilgtermiņa investīcija. Pirms to darīt, jāizvērtē ne vien finansiālā situācija, bet arī dzīvesveids. Iespējams, tu gribi vēl pamācīties vai pāris gadus pavadīt ārzemēs. Mājokļa pirkšana atmaksājas, ja gatavojies dzīvot attiecīgajā vietā vismaz desmit gadus. Mājokļa iegāde vienmēr ir investīcija, un, kā ar katru investīciju, mēs ceram mazliet nopelnīt. Tāpēc jāapsver arī tirgus un ekonomiskā situācija. Nopērkot visdārgāko māju visprestižākajā rajonā un ekonomiski vislabākajos laikos, tu nevari cerēt uz sava īpašumu vērtības pieaugumu. Bet īrēšanas pluss ir tas, ka joprojām vari eksperimentēt un izmēģināt – labāk atvērto vai norobežoto virtuvi, vēsturiskā mājā vai modernā, ar daudziem kaimiņiem vai dažiem… Un nav galvassāpju par kāda eksperimenta neizdošanos – tu vienkārši lauz īres līgumu, nevis meklē pircēju savam īpašumam.

Tātad šajos Helovīnos nevelc segu pāri galvai, bet sāc jaunu uzvedības modeli -paskaties acīs savām bailēm un atbrīvojies no tām!

 

 

 

Raksta pirmpublikācija 2013.gada 31.oktobrī

Izaugsme, Start-up | Monday, foto no personīgā arhīva

SPORTA RŪDĪJUMS BIZNESĀ

Nellija Šlēgelmilha ir bijusī pasaules čempione ūdensmotociklu sportā, kā arī Latvijas sieviešu bobsleja ekipāžas pilote, kura paralēli aktīvajām sporta gaitām paguvusi iegūt maģistra grādu jurisprudencē, lai pēc aktīvo sporta gaitu pārtraukšanas izveidotu savu juridisko pakalpojumu un darba drošības kompāniju. Juridisko pakalpojumu kantoris jau ir pagātne, Nellija ir atgriezusies sportā, taču no otras puses – viņa kopā ar brāli, 2006. gada Vācijas F3 čempionu Haraldu saimnnieko Sporta kompleksā 333, audzina divus bērnus un biznesā darbojas ar pasaules čempiones vērienu, teju ikvienu ideju realizējot ar sportisku mērķtiecību un neatlaidību.

 

 

Sports jau no mazotnes

Bērnībā mums tēvs (bijušais autosportists Vladislavs Šlēgelmilhs – red.) un mamma piedāvāja izmēģināt dažādus sporta veidus, tā mēs sākām savas sportiskās gaitas. Sports galvenokārt ir iedevis pašvērtības apziņu, kā arī pārliecību, ka nevajag un nedrīkst padoties, līdz nav sasniegts mērķis. Pāris gadus patrenējusies jāšanas sportā, pievērsos ūdensmotocikliem, ar kuriem ir saistāmi mani lielākie panākumi. Par ļoti nozīmīgu panākumu uzskatu 2002. gadā iegūvto 2. vietu Amerikas Nacionālajā čempionātā – konkurence bija vērienīga, jo amerikānietes ir ļoti spēcīgas braucējas. Taču pats lielākais sasniegums, protams, ir 2006. gada pasaules čempiones tituls, kuru ieguvu pēc 10 gadu intensīva darba, turklāt vīriešu klasē. Pēc tam sacīkstēs piedalījos tikai vietējā līmenī tepat Latvijā un Baltijā. Lai arī kopš 2011. gada šajā sporta veidā ieturu pauzi, nesaku, ka sacensībās vairs nekad nepiedalīšos. Laiks rādīs, jo vēlme un interese man ir, bērni arī ir paaugušies, kāpēc ne!

 

Bobslejs iemācīja – varu visu

Paralēli ūdensmotociklu sportam, kopš 2002. gada pievērsos bobslejam ar mērķi gūt citādāku sportisko adrenalīnu. Jāatzīst, ka bobsleja laiks mūsu komandu   sadedzināja, mēs (es un Elīna Baltaisbrencis) četros boslejā pavadītajos gados izbaudījām visu emociju gammu, ko varbūt citi sportisti izjūt 14 gadu laikā. Bobslejs ir ļoti smags sporta veids, burtiski. Viss, ieskaitot smago bobu mums bija jānes pašām, sponsori jāmeklē pašām u.t.t.. Būtībā es biju nevis pilots, bet gan visa komanda. Es biju atbildīga par to, kur mēs gulēsim sacīkšu laikā, ko darīsim, ja mūsu busiņam saplīsīs riepa, ar ko mēs aizbrauksim, ko ēdīsim, pie kāda ārsta iesim, kad trenēsimies, kad skriesim. Man joprojām ir skumji par to, ka toreiz mēs no Bobsleja Federācijas nesaņēmām gandrīz neko, bet startējām kā Latvijas sieviešu bobsleja ekipāža. Tomēr, neskatoties uz skarbajiem apstākļiem, mēs turējāmies pasaules divdesmitniekā. Protams, tas nav augsts rezultāts, bet visu, ko mēs darījām, darījām no sirds, un šie gadi mums iedeva īstu dzīves rūdījumu.

 

No sportistes par juristi

Izglītība vienmēr ir bijis apzināts mērķis, jo es skaidri apzinājos, ka sportistes karjera man agrāk vai vēlāk beigsies. Kad man piedzima dēls un es gaidīju meitiņu, es iepauzēju ar darbu trasē pie tēva un izveidoju juridisko pakalpojumu un darba drošības uzņēmumu, kurā liku lietā savas dzīvē un mācību iestādēs uzkrātās zināšanas. Pāris gadus vadīju savu uzņēmumu, taču, acīmredzot, mans aicinājums bija kas cits kā dokumenti, papīri, tiesas sēdes un taisnības pierādīšana, kā tas ir jurista amatā. Uzņēmumu aizvēru, bet tas man bija lielisks atspēriena punkts, iedvesma nākošajam personiskās un darba izaugsmes posmam, kurā guvu pārliecību – es varu!

 

Iesaistīta visa ģimene

Ap to laiku mans brālis Haralds atgriezās no ASV un aicināja mani atpakaļ uz trasi. Viņš otrpus okeānam bija redzējis ļoti augsta līmeņa sporta kompleksus, bāzes, kartinga trases, viņam bija skaidra vīzija par to, kas un kā mums jādara. Mūsu tēvs, kurš 1999.gadā bija iegādājies izgāztuvi un ar neatlaidīgu darbu bija izveidojis kartinga trasi, bija gatavs nodot šo biznesu mums ar brāli tā tālākai attīstīšanai un pilnveidošanai, tāpēc to pieņēmām ar lielu pateicību un pilni enerģijas sasniegt jaunus panākumus. Mēs ar Haraldu esam lielisks biznesa tandēms, jo viņam ir idejas, bet es esmu darītājs. Es atrodu veidus, kā mēs viņa idejas varam īstenot, viņam savukārt nepatīk ne ciparu un papīru lietas, ne saskaņošanas. Man ir liels prieks par mūsu jaunāko māsu, kura arī neilgi pēc tam iesaistījās – Sibilla vada veikparku. Uzskatu, ka vecāku audzināšanai ir bijusi ļoti liela nozīme tam, kā strādājam, viņi mums ierādījuši pareizās vērtības. Domāju, ka, tieši pateicoties vecāku audzināšanai, mums ir izdevies izveidot nepārtrauktā attīstībā esošu ģimenes uzņēmumu, nodrošinot darba vietas vairāk kā 14 darbiniekiem.

Kopā ar brāli Haraldu Šlēgelmilhu

Kopā ar brāli Haraldu Šlēgelmilhu

 

Biznesa veiksme – atrast pareizo virzienu

Juridisko pakalpojumu birojs, darba aizsardzības pakalpojumi, sporta komplekss, gliemežu audzēšana, ko biju paspēju uzsākt, kā arī idejas par privāta bērnu dārza būvniecību – idejas un degsme par biznesu dažādās jomās man bijušas vienmēr, un pirms vairākiem gadiem man šķita, ka varēšu to visu. Tomēr aptverot laiku un iespējas, ļoti skaidri un pārliecināti pieņēmu lēmumu savus darba resursus iegūldīt sporta kompleksa attīstībā. Mēs sākām ar kartinga trasi, taču tagad sporta komplekss ir attīstījies un nopietni paplašinājies. Bez kartingu trases, kartinga skolas bērniem, veikparka, autosporta un citām nodarbēm, ļoti lielu uzmanību pievēršam drošai braukšanai, un šajā virzienā daudz strādājam. Drošas braukšanas poligons ir  vieta, platforma un instruments, kur ikviens var uzlabot savas prasmes, papildināt zināšanas un gūt pārliecību par savām spējām neparedzamās situācijās, vadot auto. Esam ieguvuši spēcīgus sadarbības partnerus – gan uzņēmumus, gan pašvaldības, lai veicinātu drošu braukšanu. Arī kartinga skola bērniem ir viens no pēdējā laika atbalstītākajiem projektiem, par kuru interese ik gadu arvien pieaug, vecāki ir saskatījuši ieguvumu savam bērnam, dodot iespēju apmeklēt šo skolu vasaras mēnešos.

 

Konkurences nav

Tas varbūt izklausīsies augstprātīgi, taču es uzskatu, ka konkurentu pagaidām Latvijā mums nav. Mēs ļoti rūpīgi esam domājuši par kvalitāti, drošību un nepārtraukti strādājam pie tās uzlabošanas. Pagājušajā gadā mēs ieviesām ISO kvalitātes standartu, kas būtiski sakārtoja uzņēmumā vairākus procesus, uzlabojot arī pakalpojumu kvalitāti. Varētu domāt, kāpēc mums bija jāveic šāda investīcija, īpaši, ja mums nav konkurentu. Bet es apzinos, ka mēs strādājam klientiem un, neatkarīgi no situācijas tirgū, ir jāattīstās.

 

Kā pieredze sportā palīdz biznesā

Sports man ir ļoti palīdzējis biznesā. Esmu ieguvusi ļoti būtiskas īpašības – neatlaidību un mērķtiecību. Mums ir bijuši brīži, kad nokļūstam neērtā, apgrūtinošā situācijā, kad kolēģi saka, ka kaut ko nevaram realizēt. Taču man tas uzreiz liek meklēt cēloni, kāpēc nevaram, un to atrisināt, lai pierādītu, ka varam gan. Es pieļauju domu, ka reizēm kolēģus kaitina mana uzstājība. Taču ar to es pierādu, ka var. Un man tiešām vienmēr ir izdevies sasniegt gribēto. Mums reiz bija klients, kurš gribēja sagadāt otram cilvēkam pārsteigumu un nolaisties pie mums ar lidmašīnu. Un viņš bija ļoti pārsteigts, kad paziņojām – būs! Manuprāt, lielākā cilvēku problēma ir tā, ka viņi vēl pirms mēģināšanas sev ieskaidro, ka kaut kas nav iespējams. Ir tikai jāgrib un jātic sev un savai komandai, jo esmu pārliecināta, ka mūsu uzņēmuma panākumi ir mūsu komandas nopelns. Tāpat kā  sportā, arī biznesā komanda ir ļoti svarīga.

 

Ko tālāk?

Mans lielākais mērķis ir neapstāties, noturēt latiņu un turpināt augt. Man ļoti gribētos nekad neiestrēgt un nestāvēt uz vietas, jo tas nozīmē, ka tu neattīsties, neaudz un stagnē. Otrs mērķis ir turpināt kultivēt un attīstīt drošu braukšanu. Mans tēvs vienmēr saka: “Labs sportists ir tas, kurš trenējas.” Es uzskatu, ka līdzīgi ir ar auto vadītājiem. Mūsu cilvēku paradumi uz ceļa diemžēl ir ļoti egoistiski un neprasmīgi. Cilvēki negrib viens ar otru sadarboties un vienkārši būt laipni viens pret otru, un es ļoti vēlos tajā ko mainīt.

 

Saēdusies uzvaras garšu

Es laikam esmu “saēdusies uzvaras garšu”. Diezgan daudz uzvaras ir gūtas, un tas mani ir padarījis pozitīvā ziņā atkarīgu. Tagad uzvaras garšu es gūstu biznesā. Man sniedz gandarījumu sajūta, ka esmu paveikusi gribēto. Taču bizness nav visa mana dzīve. Lai es būtu laimīga, man ir svarīgi nepamest  savu ģimeni novartā, kaļot un realizējot lielos biznesa plānus. Vakari ir mans laiks ģimenei, kad es atļaujos arī necelt telefonu.

 

Izaugsme, Promo | Monday, foto: Reinis Oliņš

Vai esi gatava strādāt no mājām?

Vizuālā žurnāliste un dzīvesstila blogere Agnese Kleina kopš šī gada janvāra sauc sevi par pilna laika frīlanceru, jo ir pateikusi ardievas biroja darbam un kļuvusi pati sev par priekšnieci. Šī gada laikā, paralēli strādājot pie citiem projektiem, ir tapis viņas un Agneses draudzenes, grafikas dizaineres Madaras Krieviņas kopīgais projekts – grāmatžurnāls Benji Knewman, kuru kopš pagājušās piektdienas var iegādāties ikviens, kurš, kā saka Agnese Kleina, negrib vairs izlikties un spēlēt sevi skaistāku, gudrāku un labāku, iedzīvojoties arvien dziļākos kompleksos, bet gan lasīt žurnālu par īstiem, dzīviem cilvēkiem. Monday jautāja Agnesei par pazīmēm, kas liecina, ka esam gatavas atteikties no stabilā, nereti garlaicīgā biroja darba un sākt strādāt no mājām.

 

 

Lēciens nezināmajā

Kad pieņēmu lēmumu iet prom no biroja darba un pilnībā uzsākt frīlancera gaitas, protams, bija neliels satraukums. Ir jārēķinās, ka kādu brīdi  būsi ar mazāk ienākumiem un ar mazāku drošības sajūtu, taču pozitīvā ir daudz vairāk. Vairs neviens tavā vietā nenosaka sapulces laiku, bet stundu pirms tās to nepārceļ uz nākamo rītu – bet varbūt es nemaz nevaru tikt nākamajā rītā. Tevi vairs neviens nerausta un neliek pielāgoties apkārtējo darba grafikam, kas ir īpaši sarežģīti, ja tev paralēli darbam ir arī savi privātie pojekti. Galvenais ir iemācīties plānot laiku konstruktīvi un sevi disciplinēt.

 

Tu esi gatava strādāt bez komandas

Es esmu cilvēks, kam patīk strādāt komandā. Strādājot no mājām, tu pats izvēlies un nosaki, cik daudz un bieži tu tiecies un komunicē ar cilvēkiem. Es diezgan ātri sapratu, ka varu iztikt bez nepārtrauktas kolēģu klātbūtnes, turklāt otra žurnāla veidotāja Madara Krieviņa arī kā frīlancers labprātāk strādā mājās.

 

Tu esi gatava kļūt par frīlanceru

Manuprāt, ikviens, kurš sācis strādāt no mājām, vairāk vai mazāk kļūst par frīlanceru. Strādājot no mājām, tu esi tieši atkarīgs no izdarītā darba apjoma. Proti, cik tu izdarīsi, tik arī tev būs – tev visbiežāk nav stabilas algas, tev nav apmaksāta atvaļinājuma, ja tu slimo, tad slimo pats par saviem līdzekļiem. Tāpēc es tā vietā, lai uzdotu jautājumu, vai tu esi gatavs strādāt mājās, drīzāk pajautātu – vai esi gatavs kļūt par frīlanceru?

 

Gribi pati izvēlēties savus darba biedrus

Esmu sapratusi, ka strādāt atvērta plānojuma birojos ar rosību un troksni visapkārt – tas nav man. Man vajag savu vietu, kur varu būt mierā ar sevi neviena netraucēta. Un pat ja birojā esi izcīnījis savu vietiņu pie sava galda kopā ar komandu, pretēji kā frīlancers, tu pats nevari izvēlēties darba biedrus, ar ko kopā strādāsi. Tas ir labākais, strādājot pie saviem projektiem – es pati varu izvēlēties, ar kādiem cilvēkiem es kopā strādāšu, kad es komunicēšu un kad strādāšu vienatnē un pilnīgā klusumā. Strādājot mājās, tu esi ar savu ritmu, nevienam netraucē un neviens netraucē tev.

 

Esi gatava sevi disciplinēt

Ļoti daudziem strādāšana no mājām nereti izvēršas par cīņu pret sēdēšanu sociālajos tīklos, taču tas drīzāk ir stāsts par slinkumu. Lai gan es protu sevi disciplinēt un sociālie tīkli ir nozīmīga mana darba daļa, es tos nevaru izslēgt. Taču tieši tāpēc, ka es tajos strādāju – esmu divu zīmolu Facebook lapu administratore, – uztveru tos kā darba instrumentu, tas pats attiecas uz mana bloga ierakstu popularizēšanu sociālajos tīklos. Protams, dažreiz piefiksēju ka esmu kādu minūti par ilgu aizsēdējusies pie jaunākajiem Facebook ierakstiem, taču uzskatu, ka šis ir paša cilvēka disciplīnas jautājums.

 

Strādā, kad gribi

Strādājot pie žurnāla, visbiežāk raksti tapa vakaros, jo pa dienu ir dažādas tikšanās gan ar sadarbības partneriem, gan ar manu komandu. Iespēja strādāt pašam visērtākajā laikā, ir būtisks strādāšanas no mājām pluss. Vakarā es beidzot esmu mājās no sarunām par darbu, no nemitīgi zvanoša telefona un varu mierīgi pievērsties savām idejām un plāniem. Taču šis ir viens no frīlanceru mīnusiem – tev neviens nemaksā par to, ka tu esi bijis uz tikšanos vai esi kādu laiku pavadījis intervijā, kā tas ir darbā ar fiksētu darba laiku.

 

Tevi neviens netraucē

Darbs mājās ir lielisks, ja tev nav bērnu, kas tajā laikā, kad vēlies strādāt, prasa un gaida tavu uzmanību. Vecākiem strādāšana no mājām ir izaicinājums, jo ir jāspēj saplānot darbi laikā, kad bērni ir skolā vai bērnudārzā. Tas pats attiecas uz otru pusīti – ir situācijas, kad esi ieplānojis strādāt, bet otram, izrādās, ir brīvs. Vai esi ieplānojis strādāt brīvdienās, taču vēlies pavadīt laiku kopā ar ģimeni, tad risinājums ir pastrādāt piektdienas vakarā vēlu, lai jūs abi kopā varētu atpūsties brīvdienās.

 

Tu strādā no mājām arvien biežāk

Daudzās darba vietās tiek piedāvāta iespēja, kad nepieciešams, strādāt no mājām.  Ja cilvēks pats mana, ka no mājām strādāšanas laiks arvien pagarinās attiecībā pret birojā pavadīto laiku, tad tā varētu būt zīme, ka viņš ir gatavs strādāt no mājām pilnīgi un birojs vairs nav vajadzīgs. Domāju, ka šis ir iemesls, kāpēc es izvēlos strādāt no mājām, jo neesmu atradusi vietu, kurā es gribētu strādāt birojā.

 

Apzinies, cik daudz un kāpēc tu dari

Nereti ir situācijas, kad cilvēks saprot, ka grib darboties savā mazajā uzņēmumā vai savā privātajā projektā, bet tajā pat laikā joprojām ir nodarbināts citā uzņēmumā, kas nodrošina stabilus ikmēneša ienākumus. Taču ar laiku kļūst skaidrs, ka šādi pilna atdeve netiek veltīta nevienam no šiem darbiem. Ja vēl kādā brīdī tu saproti, ka arvien vairāk sāc pievērsties savam projektam, nevis stabili atalgotajam darbam, tā noteikti ir pazīme, ka ir vērts izvērtēt prioritātes un izšķirties par labu vienam no tiem. Domāju, ka darot savu sirds darbu un kārtīgi veltot tam savu laiku, cilvēks vispirms sāk justies pilvērtīgāk un varbūt pat vairāk nopelnīt. Strādāšana vairākās vietās nereti rada sajūtu, ka savu īsto dzīvi tu izdzīvo kaut kur citur, bet lielāko daļu laika pavadi darbā, kas tev nepatīk. Ja tu izkaisi sevi pa mazai daļiņai dažādiem darbiem, beigās jūties pats sevi pievīlis.

 

Tu pārzini savu darbu

Pirms sākām darbu pie grāmatžurnāla, no savas līdzšinējās pieredzes jau zināju, kā notiek process no idejas līdz tās realizēšanai. Tāpat es zināju, kā strādāt ar vietējiem veikaliem, kuros pārdodu savu produktu, kā arī pārzināju potenciālo auditoriju. Iestrādes un pieredzi guvu, iepriekš veidojot Whimsical Agnesiga gada plānotāju, šobrīd strādājam jau pie ceturtā. Un es esmu pārliecināta par to, ka, strādājot birojā noteiktas darba stundas, grāmatžurnāls Benji Knewman vienkārši nevarētu notikt. Izlemjot kļūt par frīlanceru un sākt strādāt no mājām, iesaku darīt darbu, kuru pārzini, jo uzsākot ko jaunu kā no baltas lapas, pastāv risks par neizdošanos. Taču risks pastāv vienmēr, bet brīvība ir salds auglis, kuru nogaršojot, no tā ir grūti atkal atteikties.

GPS, Iedvesmai | Monday www.bigstockphoto.com

Apzinātības saldais solījums

Pirms kāda laika rakstījām par lēno dzīvi un solījām, ka meklēsim veidus un ceļus, kā palēnināt ikdienas tempu caur apzinātību. Vārds apzinātība (mindfulness) varētu tikt iekļauts šā gada vārdu topā! Tas ir gan modīgs, gan jēgpilns, mazliet noslēpumains un arī daudzsološs. Kopā ar psihoterapeitu Ansi Jurģi Stabingi meklējam atbildes uz jautājumu, kas ir apzinātība un kā to vairot.

.

M: Kas īsti ir apzinātība?

Ansis: Apzinātība nozīmē būt šeit un tagad. Tā ir dabiska spēja, kas ir dota ikvienam. Apzinātība nozīmē dzīvot realitātē — tādā, kāda ir. Nevērtējot, nekomentējot, neanalizējot. Mans prāts, mana uzmanība ir turpat, kur ir mans ķermenis, tātad esmu klātesošs tajā, ko daru. Apzinātība vienlaikus ir gan stāvoklis, gan darbība, gan iemaņa, gan ļoti jaudīgs rīks, kas palīdz dzīvē.

Apzinātībai pretējs stāvoklis ir autopilots – kad mēs lietas darām, nepievēršot tām uzmanību. Atsevišķos brīžos tas, iespējams, ir labi – ejot vai vadot automašīnu. Bet, ja cilvēks autopilotā sarunājas, ģērbj bērnus, gatavo ēst, ēd, vada sanāksmes, mīlējas, mēģina atpūsties – tad tas nav labākais veids, kā dzīvot.

M: Nesen lasīju par apjomīgu pētījumu, kurā secināts, ka 47% no visa nomoda laika mūsu prāts klejo. Trešdaļa no tā laika, ko tu it kā velti lasīšanai, sarunām ar citiem cilvēkiem, attiecībām ar bērniem, tavs prāts ir aizklīdis, novirzījies. Pat seksa laikā ne vienmēr esam pilnībā klātesoši. Pētījuma autori atzīst, ka klejojošs prāts nevairo mūsu labsajūtu, jo prātam ir jāpieder vienā laikā vienai vietai – šeit un tagad. Kur gan tas klejo?

Ansis: Darbā esot, domājam par mājām. Mājās esot, domājam par darbu. Sapulcē domājam par atvaļinājumu. Esot vienās attiecībās, domājam par citām. Tāpat arī par tagad. Fiziski mēs atrodamies šajā laika brīdī, bet prātā esam domās par nākotni vai par pagātni. Atceramies, cik gan jaukas bija brīvdienas, vai cik briesmīga bija tā saruna. Baidāmies no gaidāmā eksāmena vai ilgojamies pēc nākošās nedēļas nogales ceļojuma. Tādējādi mēs varam būt ne-šeit un ne-tagad gan pozitīvā nozīmē – atceroties, sapņojot, fantazējot par labiem notikumiem, gan arī negatīvā – raizējoties, kreņķējoties, stresojot, pārdzīvojot. Fiziski mēs vienmēr esam šeit un tagad, bet prātā – tur un tad.

M: Varbūt cilvēki vienkārši nav apmierināti ar esošo situāciju, ar sevi, tāpēc viņu prāts cenšas būt citur?

Ansis: Neapmierinātība ar esošo brīdi ir viens no būtiskiem iemesliem, bet tas nav vienīgais. Otrs ir mūsu psiholoģiskais mantojums. Mūsu vecāki un skolotāji mums nav mācījuši būt šeit un tagad, bet, gluži pretēji – būt citur. Gremdēties atmiņās par “skaista bij jaunība, tā nenāks vairs”, vai arī pieciest šodienu, gaidot laimi gaišajā nākotnē – komunismā vai paradīzē. Skatīties TV, kurš visu laiku stāsta par to, kas notiek vai notika tur un tad. Esam mācīti domāt, ka tādā veidā mēs varam uzlabot tagadnes situāciju – analizējot pagātni, varam mācīties no tās, nepieļaut kļūdas, prognozējot nākotni, mēs varam tai labāk sagatavoties. Diemžēl analizējot un prognozējot mēs pazaudējam tagadni – to vienīgo vietu, kur notiek dzīve. Jo vienīgais brīdis, kad mēs kaut ko varam izdarīt – ir tikai šeit un tikai tagad. Absolūti vienīgais. Nākotnē mēs nevaram izdarīt neko, jo tā vēl nav pienākusi. Pagātnē mēs vairs neko nevaram izdarīt, jo tā jau ir pagājusi. Atliek tikai tagadne. Bet, ja tagadnē esot un darot kaut ko, mēs ar savu prātu esam prom – citur – tad tas nozīmē, ka mēs vienkārši nedarbojamies labākajā iespējamajā veidā, efektīvākajā veidā. Tāpēc nepamanām to, kas notiek – un kļūdas vēlāk nākas labot. Man šodien ir jātērē laiks par kļūdām, kuras esmu pieļāvis, neesot apzināts pagātnē. Un nākotnes laiks būs jātērē, labojot tās kļūdas, kuras pieļauju šodien — manas šodienas neapzinātības dēļ. Tad labāk ir būt apzinātam.

M: Kad mēs tiecamies kaut ko sasniegt nākotnē, parasti uzzīmējam prātā iedomāto bildi, un šī vīzija mūs dzen uz priekšu. Vai tas ir kas nepareizs?

Ansis: Jā, tā mēs esam mācīti dzīvot. Šis piegājiens izklausās loģisks un saprātīgs, un pareizs. Tikai diemžēl tā nav visa patiesība. Apzinātība nenoliedz plānošanu — mums ir jāplāno sava nākotne. Apzinātība nenoliedz vēlmes — nav nekas nepareizs kaut ko gribēt, par kaut ko sapņot, uz kaut ko cerēt. Jautājums ir tikai par to, vai mēs zinām, kur esam un zinām, ko darām šobrīd.

Ikviens cilvēks ir piedzīvojis brīdi, kad izsapņotie plāni ir realizējušies, sapņi ir piepildījušies. Un – kas notiek tad? Vai iestājas laime, harmonija, miers? Bieži vien ir tieši pretēji. Ilgotais mērķis ir piepildīts, bet laime un harmonija nav atnākusi. Īsu brīdi ir apmierinātība, bet jau pavisam drīz atgriežas bads, izsalkums, un mēs sākam kalt jaunus plānus – veidot nākošos sapņus. Un tā stāsts nebeidzas nekad — mēs visu dzīvi varam pavadīt, dzenoties pēc kaut kā nākotnē. Tieši tā, kā tu vaicā – tas dzen mūs uz priekšu. Dzen un dzen, un dzen. Cik ilgi? Cik tālu? Vai rezultātā mēs esam laimīgi, vai tomēr – nodzīti un izdzīti? Man šķiet, ka biežāk otrs variants.

Tāpēc pretstatā šim nebeidzamajam skrējienam mēs varam pievērst uzmanību tam, kas notiek šobrīd – lai kas tas arī būtu. Pievērst uzmanību un pieņemt to. Ja vēlamies mainīt, tad mainām – bet lietas vieglāk mainīt, tās sākotnēji pieņemot, apzinoties to, kas ir.

M: Kā apzinātība ir saistīta ar laimi? Vai tad mēs nekļūstam laimīgi, sasniedzot izsapņotus mērķus?

Ansis: Ja mēs laimi meklējam kaut kur ārpusē, ja mūsu laime ir atkarīga no citiem, no apstākļiem un nosacījumiem, tas ļoti apgrūtina laimes sasniegšanu. Ļoti bieži neapmierinātība veidojas no tā, ka man ir bilde, priekšstats par to, kā būtu jābūt — un, ja tā neatbilst, tad tas rada manī nelaimīguma, neapmierinātības sajūtu. Un tas es domāju – varbūt jāpaciešas, varbūt laime būs kaut kad pēc tam, vai arī tā iestāsies, kad būs noteikti nosacījumi. Mūsu vecākiem tipiskās gaidīšanas uzstādījumi bija “pēc tam bija, kad uzcelsim komunismu”, kristiešiem savukārt — “paradīzē, pēc nāves”, maziem bērniem – “kad izaugšu liels”… Visu laiku mēs gaidām, kad piepildīsies kādi nosacījumi, bet nosacījumi visu laiku mainās. Sanāk, ka es nekad nevaru būt īsti laimīgs, es dzenos pakaļ, bet nekad nesasniedzu to laimes zemi.

Tas ir kā stāstā par Sprīdīti, kurš devās pasaulē laimi meklēt. Izgāja visu pasauli, bet beigās atgriezās mājās – un atrada laimi tur. Psiholoģiskā veidā to tulkojot – laime ir nevis ārpusē, bet sevī — šeit un tagad. Tādējādi var teikt, ka apzinātība ir ceļš uz laimi. Vismaz tas ir ceļš, kas mazina nelaimīgumu. Būtiski mazina.

M: Esmu satikusi cilvēkus, kas nav bijuši apmierināti ar darbu lielās korporācijās, to pametuši, meklējot mieru, bet pēc kāda laika attapušies, ka ir vieni un apmaldījušies. Ko viņiem varētu ieteikt no apzinātības aspekta?

Ansis: Viena no iemaņām, kuru apzinātības prakse attīsta, ir restarts – sākt no jauna. Ja kaut kas nesanāk, tad  var sākt no jauna. Jāatbild sev uz jautājumiem: kur es esmu šobrīd?; kur es gribu būt šobrīd? Tas atgādinās par virzienu, kurā doties tad, kad esam apmaldījušies un apjukuši. Bet, lai godīgi un kvalitatīvi atbildētu uz šiem jautājumiem, ir nepieciešams pietiekoši mierīgs un skaidrs prāts. Un tādu var sasniegt, tikai praktizējot.

M: Vai apzinātība ir mirklis, kurā iegremdējamies, vai tā ir cilvēka prasme dzīvot ar šo apziņu diendienā? Un kā atpazīt, ka esmu ieguvusi apzinatību?

 Ansis:  Tagadne ir mirklis. Mēs bieži esam tendēti lekt tam pāri – jo šis mirklis šķiet nepatīkams vai arī nākošais solās būt patīkamāks. Apzinātība ļauj ieraudzīt gan to, kāds šis mirklis ir, gan to, ko mēs ar to darām. Apzinātības prakse palīdz ieraudzīt to, kā mēs paši veidojam savus “patīk” un “nepatīk”. Kā mēs paši padaram sevi laimīgus un nelaimīgus.

Kā jau teicu pašā sākumā, apzinātība ir mums dota dabiska spēja. Bet tā lielākoties ir neizkopta, neattīstīta. Līdzīgi kā līdzsvara, gaumes vai garšas izjūtas — ikvienam tās ir dotas, bet dažādos sākotnējos līmeņos, un praktizējot šīs spējas var attīstīt. Tāpat ir ar apzinātību – praktizējot mēs to varam attīstīt un tad vērot, kā mainās dzīve brīdī, kad sākam dzīvot apzinātāk. Vēl neesmu saticis cilvēku, kurš sūdzētos par tām izmaiņām, ko lielāka apzinātība ir ienesusi dzīvē – gluži otrādi, cilvēki ir pateicīgi par to. Tāpēc to ir vērts darīt.

Kafijas pauze | Monday, www.bigstockphoto.com

Pastāsts par drosmi un godīgumu

Kāds Tālo Austrumu imperators kļuva vecs, un bija pienācis laiks izraudzīties viņa sekotāju. Tā vietā, lai izraudzītos kādu no saviem asistentiem vai paša bērniem, viņš sasauca uz pili visus impērijas bērnus un paziņoja: “Ir pienācis laiks manā vietā par valdnieku iecelt kādu citu, un es esmu izlēmis izraudzīties kādu no jums.”

 

Bērni bija apjukuši, tāpēc imperators paskaidroja: “Es katram no jums šodien iedošu koka sēkliņu, es vēlos, lai katrs no jums to iesēj podiņā, laista un rūpējas par to. Tieši pēc gada es jūs gaidīšu atkal pilī, lai apskatītu augus, ko būsiet izaudzējuši no šīs vienas sēkliņas. Tad es izvēlēšos visskaistāko augu, bet tā saimnieks kļūs par nākamo imperatoru.”

Puisis vārdā Lings tāpat kā pārējie saņēma sēkliņu, kuru, nokļuvis mājās, iesēja mātes iedotajā podā ar zemi un rūpīgi aplaistīja. Viņš ik dienas to laistīja un nepacietībā gaidīja, kad parādīsies asniņš. Pēc pāris nedēļām pārējie apkārtnes bērni sāka dalīties ar stāstiem par izdīgušajiem augiem. Lings katru dienu turpināja vērot podu, taču pat pēc 5 nedēļām joprojām no gaidītā nebija ne miņas. Ap šo laiku pārējie bērni sāka stāstīt par to, kā viņu augi izskatās, taču, kad arī pēc pusgada Linga augs tā arī nebija izdīdzis, viņš saprata, ka ir iznīcinājis sēkliņu, pārāk bieži to laistot. Pārējiem bērniem viņš par savu neveiksmi nestāstīja, bet turpināja cerēt, ka līdz brīdim, kad būs jādodas uz imperatora pili, viņš savu augu tomēr ieraudzīs.

Tā pagāja gads un pienāca diena, kad visiem bērniem bija jādodas pie imperatora atrādīt pašu izaudzētos kociņus. Lings, savu tā arī nesagaidījis, teica mātei, ka neies pie imperatora ar tukšu podu. Taču mamma viņu iedrošināja labāk izstāstīt imperatoram, ka nav pratis par sēkliņu pienācīgi parūpēties, tāpēc viņa kociņš neizauga, nevis neierasties vispār.

Lings saņēma drosmi un devās uz pili ar tukšu podu, bet, kad viņš ieradās, visi bērni par viņu smējās. Pārējiem bija izdevies izaudzēt brīnumaini krāšņus augus, vienu par otru skaistākus. Dažiem puikām palika Linga žēl, viņi to mierināja, sakot: “Tu vismaz centies.”

Kad ieradās imperators un sveicināja bērnus, Lings palika pašā zāles aizmugurē cerībā, ka imperators viņu nepamanīs.

“Cik brīnišķīgus kokus un krūmus jūs esat izaudzējuši!” teica imperators. “Šodien es izvēlēšos, kurš no jums kļūs par nākamo imperatoru.” Aplūkojot bērnu atnestos augus, pēkšņi imperators pamanīja arī Lingu ar viņa tukšo podu un pavēlēja saviem sargiem atvest Lingu zāles priekšā. Puisis jutās nožēlojami un zināja, ka imperators sapratīs, ka viņš sēkliņu nav pratis pareizi aprūpēt. Varbūt valdnieks liks Lingu nogalināt?

Kad Lings bija nostājies zāles priekšā, visi bērni skaļi smējās. Pajautājis puisim viņa vārdu, imperators lika visiem apklust un teica sanākušajiem: “Sveiciet jauno imperatoru, viņa vārds ir Lings!”

Zālē iestājās klusums, bet Lings nespēja noticēt dzirdētajam. Ikviens sev klusībā jautāja, kā gan tādam neveiksminiekam bija izdevies kļūt par imperatoru, ja viņš pat nieka augu nemācēja izaudzēt.

Tad imperators paskaidroja: “Tieši pirms gada es ikvienam no jums iedevu sēkliņu un liku no tās izaudzēt koku, ko man šodien atnest parādīt. Taču es jums visiem iedevu vārītas sēklas, no kurām nekas nevar izaugt. Visi, izņemot Lingu, šodien man ir atnesuši neticami krāšņus augus, bet tie nevarēja izaugt no sēklām, ko jums devu. Lings ir vienīgais, kurš bija pietiekami drosmīgs, lai būtu godīgs. Tāpēc viņš vienīgais ir pelnījis kļūt par nākamo imperatoru.”

Kafijas pauze | Monday, foto- www.flickr.com

Pablo Pikaso – radošuma paraugstundas

Šodien svinam spāņu mākslinieka Pablo Pikaso dzimšanas dienu (1881 – 1973). Viņš atstājis nākamajām paaudzēm ne vien ģeniālas gleznas, bet arī iedvesmas pilnas atziņas.

 pikaso1

Es vienmēr esmu darījis tieši to, ko es nepratu. Tikai tāpēc, lai iemācītos, kā to darīt.

Mācies darot – vienīgais veids, kā nokļūt tālāk, ir piespiest sevi pārkāpt savas bailes un robežas. Izaicinājuma enerģija dzen mūs uz priekšu kā īstais vējš pareizi uzvilktu buru.

 

Man māte mani mācīja – ja tu esi zaldāts, tu kļūsi ģenerālis. Ja tu būsi mūks, tu kļūsi par pāvestu. Tā vietā es biju gleznotājs. Un kļuvu Pikaso

Esi pats un tu būsi vienīgais. Mūsu vienīgais kapitāls ir mūsu unikalitāte. Plus darbs un centība, protams.

 

Kādu laiku es apzināti sevi ierobežoju, lai sevi disciplinētu….Ja man nebija sarkanā krāsa, es izmantoju zilo.

Mācies disciplīnu, kontroli un varu par sevi. Disciplīna ir kā stingri krasti, kas ierobežo pārplūdušu upi, padarot tās straumi ātrāku un enerģiskāku. Tā dzimst elektroenerģija un tā dzimst meistardarbi.

 

Datori ir bezjēdzīgi, jo tie spēj dot tikai atbildes.

Brīnies un jautā. Daudzi no mums redz vienu un to pašu, bet tie, kas jautā, to ierauga pavisam atšķirīgi. Pareizi uzdot jautājumu reizēm ir daudz grūtāk nekā izvēlēties pareizo atbildes variantu. Toties daudz vērtīgāk.

 

Mākslas uzdevums ir noslaucīt ikdienas putekļus no mūsu dvēselēm.

Meklē iedvesmu ģeniālos darbos, jo tie ļauj atkal atgūt pareizo dzīves skatījuma mērogu, kas bieži vien pazūd darbu steigā un dienišķajā kņadā.

 

Labi mākslinieki kopē. Lieli mākslinieki zog

Vēro, mācies no tā, kas jau ir atrasts, izlaid caur sevi, radoši kompilē detaļas no viena ar detaļām no cita. Patiesībā pasaulē jau sen viss ir atrasts, uzrakstīts, uzgleznots un sakomponēts. Taču talantīga zādzība pati par sevi ir mākslas darbs.

 

Lai gleznotu kā Rafaēls, man bija nepieciešami četri gadi, lai gleznotu kā bērns, es mācījos visu mūžu.

Kā lai iemācās būt atkal par bērnu, kad tik daudz pienākumu, plānu un alku? Spēlejam bērnu spēles, ejam šūpoties, pūšam pīlītes – atmodinām sevī iekšējo bērnu, un līdz ar viņu – to dievišķo enerģiju, ar kuru piedzimstam un kuru pēc tam pazaudējam…

 

Savus mērķus varam sasniegt tikai tad, ja mums ir plāns, kuram aizrautīgi ticam un kuru enerģiski realizējam. Nav cita ceļa uz panākumiem.

Tici, kusties un nekad neapstājies. Kā zināms, arī miljons jūdžu ceļojums sākas ar vienu soli. Galvenais – pareizajā virzienā!

 

Daži mākslinieki pārvērš sauli dzeltenā pleķī, citi – dzeltenu pleķi saulē.

Atceries, ka pasaule nav ne laba, ne slikta, tā ir tāda, kāda ir. Un tikai no tava skatu punkta atkarīgs, kādā gaismā tu to redzi. Un kādā palīdzi ieraudzīt citiem.

 

Viss, ko tu vari iedomāties, ir reāls.

Sapņo, uzdrošinies! Ja mums tiek doti sapņi, kaut kur līdzās jābūt arī enerģijas avotam, kas ļauj tos realizēt.

 

Laba gaume! Kas var būt briesmīgāks par šo! Tā ir radošuma pirmais un galvenais ienaidnieks

Nebaidies būt atšķirīga un nepareiza! Spēlē pēc iepriekš zināmiem noteikumiem arī rezultāts ir visnotaļ paredzams.

 

Iedvesma patiešām atnāk. Bet viņai tevi jāatrod mirklī, kad tu strādā.

Pikaso gleznoja 3 darbus dienā. Tikai strādājot, mēs noslīpējam izcilību.

 

Dzīves jēga ir atrast savu talantu. Dzīves uzdevums ir to atdod atpakaļ citiem

Pikaso frāze, kurai komentāri ir lieki.

 

 

Mūzika, Noderīgi | Monday, www.bigstockphoto.com

Vairo spēku ar pareizo mūziku!

Grasies sarunai ar vadību par algas pielikumu? Vai varbūt tev priekšā kāds sarežģīts darbs vai situācija privātajā dzīvē, kam nepieciešama enerģija, spēks un īpaša noskaņošanās? Tev palīdzēs īstā mūzika!

 

Tici vai nē, bet zinātnieki ir atraduši īsto mūziku saspringtām situācijām, kad vairāk par visu tev nepieciešams spēks un enerģija. Jauns pētījums pierāda, ka dažādu žanru, noskaņas un ritma mūzika var ietekmēt mūsu pašsajūtu – likt mums justies spēcīgākām, pārliecinātākām par sevi, kontrolēt situāciju un uzlabo domāšanu.

ASV veiktajā Kellogg School of Management pētījumā par iedarbīgākajām tika atzītas par klasiku kļuvusī Queen dziesma We will rock you”, kā arī ASV repa zvaigznes 50 Cent klubu hits In Da Club” un 2 Unlimited – viena no veiksmīgākajām deviņdesmito gadu grupām, caur kuru iepazinām deju mūziku – hits Get Ready For This (neticami, ka kādreiz mēs ko tādu esam klausījušies!).

Tagad arī top skaidrāks, kāpēc šīs un līdzīgas kompozīcijas tiek atskaņotas Dinamo RīgaBasketbola kluba VEF un citās sporta spēlēs. Taču taisnības labad jāatzīst, ka jebkura enerģiska mūzika ar pastiprinātiem basiem radīs nepieciešamo efektu un sniegs papildus spēku.

Viens no pētījuma līdzautoriem ASV profesors Dereks Rakers to apstiprina, sakot: “Līdzīgi kā profesionāli sportisti, gatavojoties izšķirošām spēlēm vai sacensībām, sevi uzkurina, klausoties īpaši enerģisku mūziku ar pastiprinātiem basiem, tāpat ikviens šādi var radīt sevī pārliecību pirms sarežģītu jautājumu risināšanas uzņēmumā.”

Sociālās psiholoģijas zinātnes pētījuma dalībnieki tika sadalīti vairākās grupās, un katras grupas pārstāvji klausījās atšķirīgu mūziku, proti, vienai grupai tika atskaņota jau pieminētā Queen dziesma “We Will Rock You”, bet citai grupai – ne tik jaudīgais Baha Men hits “Who Let The Dogs Out”. Rezultāti liecināja, ka pirmās grupas dalībnieki daudz aktīvāk un vairāk bija gatavi iesaistīties, lai atrisinātu problēmu, kā  grupā, kas klausījās mierīgāku mūziku.

Dereks Rakers atzina, ka jaudīga un enerģiska mūzika veicina tieksmi rīkoties un uzņemties atbildību par situāciju. Tāpēc šāda mūzika būs lieliski piemērota, ja gatavojies darba pārrunām, kā arī, ja tev gaidāma svarīga biznesa tikšanās, jāuzstājas sapulcē vai lielas auditorijas priekšā.

 

Mēs izveidojām paši savu uzlādējošās mūzikas top 3. Smelies iedvesmu, spēku un enerģiju arī tu!

 

C2C – “Happy”

 

Daft Punk “Prime Time of Your Life”

 

Taylor Swift “Shake It Off”

 

Un kura ir tava mūzika, kas vairo spēku, dod pašpārliecību un enerģiju?

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!