Izaugsme, Start-up | Monday, publicitātes foto

Woolings – stāsts par sapni un siltām kājām

Marijas Vlasovas radītais apavu zīmols Woolings šajā novembrī svinēs jau piecu gadu jubileju. Pa šo laiku Marija ne vien ir izstrādājusi sarežģīto apavu veidošanas tehnoloģiju un eksperimentējusi ar materiāliem, bet arī iekarojusi modes mīļotāju sirdis.Turklāt ar unikālajām zīmola Woolings voiloka kurpēm un zābakiem viņa paguvusi sajūsmināt pat leģendāro modes mākslinieci Vivjenu Vestvudu. Kas ir Woolings noslēpums un kādi ir uzņēmuma nākotnes plāni – par to Monday saruna ar Mariju Vlasovu.

Foto no personīgā arhīva

Foto no personīgā arhīva

Kā Tev radās ideja par savu apavu biznesu, un kādēļ Tu izvēlējāties radīt tieši voiloka apavus?

Ideja par Woolings man radās, kad biju devusies uz Londonu tieši ar tādu mērķi – izlemt, ar ko vēlos nodarboties. Man bija pieredze modes jomā, taču es zināju, ka negribu radīt apģērbu. Londonā ievēroju, ka cilvēki kā apavus pārsvarā izvēlas Crocs vai Ugg zīmolu radītos, tapec man radās ideja apvienot to abu labākās īpašības – vieni pasargā kājas no samirkšanas, bet otrie ir silti… Nozīmīgi, radot apavus, man bija tas, lai netiek nogalināti dzīvnieki, tādēļ  kā pamatizejmateriālu izvēlējos filcu. Es jau sen biju izpētījusi tirgu un sapratu, ka labākā ir vilna no Austrālijas. Turklāt Austrālijas vilnu var iegātādies Vācijā, kur tā ir visaugstākās kvalitātes, bet tajā pat laikā arī visdārgākā, taču tas izvēli nemaina, jo mana prioritāte ir augsta kvalitāte.

 

Woolings apavi tiek radīti, un kāpēc tie ir tik unikāli?

Kad es stāstīju, ka vēlos uzsākt apavu biznesu, man visi apkārt teica, ka tas ir neiespējami. Visgrūtāk bija atrast risinājumu apavu zolēm, taču beigās tomēr atklājām tehnoloģiju, kādā padarīt apavus mitrumizturīgus. Proti, kurpju un zābaku zoles tiek kausētas un vulkanizētas tieši uz katra apavu pāra – līdzīgi tiek ražoti visi gumijas zābaki, tā padarot tos mitrumizturīgus. Man ir vēl idejas par dažādām apavu apdares metodēm, taču tas šobrīd ir ļoti sarežģīti un dārgi, tādēļ šobrīd nav iespējams. Taču man patīk eksperimentēt.

 

Cik ilgs laiks pagāja no brīža, kad radās ideja līdz pirmajam valkājamajam apavu pārim?

No idejas līdz pirmajiem Woolings apaviem pagāja gads, taču līdz vēlamās tehnoloģijas sasniegšanai – trīs gadi. Taču mēs turpinām nepārtraukti attīstīties un domāt uz priekšu. Mēs neesam liela komanda, cilvēki, kas pie mums strādā ir freelance statusā, taču man ir brīnišķīga kolēģe un draudzene Michelle, kura man palīdz izdarīt tās lietas, kas man pašai sagādā mazāku baudu. Tāpat mums ir trīs meistari, kas paveic visu produktu radīšanas darbu. Sākumā mēs iztikām tikai ar saviem spēkiem un ieguldījumiem, bet esam izlēmuši novest produktus līdz noteiktam līmenim un meklēt investoru. Taču ne tik daudz finansiālu investoru, kā enerģiisku un radošu cilvēku. Varbūt jau līdz Woolings jubilejai 5. novembrī mēs jau viņu būsim atraduši.

 

Woolings apavi tiek tirgoti vairākos interneta veikalos un 3 veikalos dažādās valstīs. Kā Tu izvēlies tirgu, kurā piedāvāt produkciju?

Lai gan Woolings apavi tiek tirgoti ne vien mūsu interneta veikalā, bet arī citur, mūsu mērķis tomēr ir palielināt pārdošanas apjomu tieši caur mūsu tiešsaistes veikalu www.woolings.com. Pieredze rāda, ka tas ir ne vien ērtāk, ātrāk un izdevīgāk, bet arī klientam ērtāk, jo visos apavu izvēles un iegādes  posmos klients  piedalās pats.

 

Vai, Tavuprāt, Woolings pasaulē ir daudz konkurentu?

Es domāju, ka mums nav daudz konkurentu, jo ir diezgan sarežģīti atrast apavus, kas ir veidoti no kvalitatīviem materiāliem un nenogalinot dzīvniekus, turklāt ikviens var izveidot sev apavu pāri individuāli, atbilstoši izmēram un savam stilam, lai varētu baudīt komfortu jebkurā gadalaikā un atrašanās vietā. Jāpiebilst, ka pateicoties materiāliem, Woolings apavus var valkāt no -25 līdz pat + 20 grādu temperatūrā. Turklāt katrs Woolings apavu pāris ir meistara ar rokām radīts, tāpēc domāju, ka konkurentu mums ir ļoti maz.

 

Kādas bija lielākās grūtības, ar ko saskāries, veidojot zīmolu un īstenojot ideju?

Sarežģītākais Woolings attīstības procesā bija atrast vislabāko un atbilstošāko  tehnoloģiju, lai sasniegtu vēlamo rezultātu, kā arī atrast meistarus, kas varētu un gribētu šādā tehnikā strādāt. Domāju, ja tie būtu parasti ikdienas apavi, mums būtu klājies daudz vieglāk. Taču visgrūtākais Woolings radīšanas procesā bija  saprast, ko es pati gribu. Mēs esam mēģinājuši dažādas iespējas – izstādes, sadarbību ar veikaliem, online tirdzniecību, pat Kalnciema kvartāla tirdziņu, un katrs no šiem tirdzniecības veidiem ir citāds. Tāpēc, kā jau minēju, pārdošana tiešsaistē šobrīd ir tas, ko esam atzinuši par visērtāko esam. Tā mēs vislabāk varam komunicēt ar klientiem, turklāt šādi reizēm klienti mums sniedz kādu ļoti labu padomu.

 

Kādi ir Woolings nākotnes plāni?

Mēs šobrīd strādājam pie prezentācijas Woolings masveida ražošanas līnijai, kas būs demokrātiskāka, jo galējā apavu cena būs robežās no 90 – 140 EUR. Patiesībā mēs šobrīd meklējam uzņēmumu vai cilvēku, kurš būtu ieinteresēts turpināt un attīstīt šo ideju tālāk. Tas pat varētu būt atsevišķs uzņēmums, varbūt pat nesaistīts ar Woolings. Taču mūsu apavus mēs vēlamies arvien uzlabot un attīstīt tos tā, lai tie būtu vismīļākie apavi ne vien mums pašiem, bet arī citiem.

Leģendārā modes māksliniece Vivjena Vestuda Woolings apavos

Leģendārā modes māksliniece Vivjena Vestuda Woolings apavos

 

 

 

Kafijas pauze | Monday, www.bigstockphoto.com

Maza, bet varena – kafijas pupiņa

Šodien varam dzert kafiju uz nebēdu, jo pasaulē tiek atzīmēta starptautiskā kafijas diena. Monday pēta, kas jauns un interesants noticis kafijas dzīvē

Uztur modrību

Kofeīns, iespējams, ir visu laiku visplašāk lietotākā psihoaktīvā viela. Tas ir stimulants, kas bloķē adenozīna receptorus smadzenēs, tādējādi ļaujot neironiem epinefrīnam un dopamīnam turēt možu mūsu modrību. Kafija uztur labāku efektivitāti nakts vai rutīnas darbos, noņemot tā dēvēto “aizmigušā efektu” un palīdz veikt darbus ar mazāk kļūdām. Bet biroja darbiniekiem labākais kafijas dzeršanas laiks ir divos pēcpusdienā (precīzāk 14.16), kad enerģijas līmenis ir viszemākais. Un, ja nu tev vēl pēc kafijas pauzes būtu iespēja 15 minūtes nosnausties, tad turpmākajā dienas daļā tu varētu gāzt kalnus.

Samazina sāpes

Esi ievērojusi, ka lieliskiem datorguru galds vienmēr pilns ar izdzertām kafijas krūzītēm. Lietojot kofeīnu, samazinās sāpes plecos, kaklā, plaukstās un locītavās – visos locekļos, kas nodarbināti, ilglaicīgi sēžot pie datora.

Darbojas kā sociālais lubrikants

Kafijas pauzes darba vietās ir 20. gadsimta izgudrojums. Pēc Otrā pasaules kara vairākas lielās korporācijas savos darba līgumos iekļāva apņemšanos nodrošināt darbiniekus ar bezmaksas kafijas pauzēm. Pirmo reizi vārdu savienojumu “kafijas pauze” lietoja Pan-American Coffee Bureau 1952. gadā savā reklāmas kampaņā “Uzdāvini sev kafijas pauzi un saņem visu, ko kafija tev var dot”. Savukārt pavisam nesen MIT pētnieki atklāja, ka darbinieki, kas tusējas kafijas telpās, ir produktīvāki. Tāpēc, lai komanda būtu pēc iespējas darbaspējīgāka, kafijas pārtraukumi jāorganizē visiem vienlaikus un vienā vietā.

Kafijas dzeršanas trokšņi veicina radošumu

Vēl kāds pētījums ir izdarījis interesantus secinājumus attiecībā uz radošumu – mēreni apkārtējas vides trokšņi, kā, piemēram, kafijas automāta darbošanās uzlabo radošuma spējas. Nu vairs nav jabrīnās, kāpēc jauno un radošo cilvēku vidē tik iecienītas ir mazās, pat necilās kafijotavas! Kāds Amerikas tehnoloģiju start-up uzņēmums pat radījis kafijas automāta un nelielu burziņu trokšņu efekta imitācijas palīgierīci Coffitivity

Liek joņot adrenalīnam

Kofeīns stresa situācijas vēl vairāk paaugstinās asinsspiedienu un vairos adrenalīnu, tāpēc, ja gribi samazināt stresa līmeni, izvairies no kafijas stresā.

Attālina nāvi

Vēl viens stereotips ir lauzts –kofeīns nepaātrina nāvi. Cilvēkiem 50 un 60 gadu vecumā ieteicama regulāra kofeīna lietošana (vismaz 2 – 3 krūzītes labas kafijas dienā). Pateicoties kafijā esošajiem antioksidantiem un bioaktīvu vielu savienojumiem, tā var attālināt nāves risku pat par 10%, salīdzinot ar tiem cilvēkiem, ka nelieto kafiju nemaz. Pētnieki iesaka, ka pat sešas krūzītes kafijas darīs tikai labu.

Latvieši droši vien neko nezina par jaunākajiem atklājumiem attiecībā uz kafiju, jo 67% Latvijas iedzīvotāju dzer vienu līdz trīs tasītes kafijas dienā. To, kas dzer vairāk par 3 tasītēm, kopumā norādīja 15% un biežāk tā teica vīrieši, kā arī respondenti vecumā no 35 līdz 54 gadiem Latvijas reģionos. Latvijā populārākā kafija ir maltā kafija, kuru patērē 64% Latvijas iedzīvotāju. Otrs populārākais kafijas veids ir šķīstošā kafija, kuru patērē 47% iedzīvotāju. Jāatzīmē, ka Latvijas iedzīvotājiem arī pašiem patīk mājās malt kafiju, ko apstiprina 7% aptaujas dalībnieku. To nesen veiktā pētījumā secinājis lielākais kafijas ražotājs Baltijas valstīs SIA “Melnā kafija”. “Lai gan kafiju Latvijā ir iecienījusi ievērojama sabiedrības daļa, tā tiek patērēta samērīgās devās – reti kurš dienā izdzer vairāk par trīs kafijas krūzēm. Vēl joprojām daudz cilvēku izvēlas kafiju pagatavot, to aplejot tieši krūzītē ar karstu ūdeni. Šāds kafijas pagatavošanas veids nav īpaši izplatīts citur pasaulē, bet ir ļoti populārs tieši Baltijas valstīs,” atklāj SIA “Melnā Kafija” ģenerāldirektors Mārtiņš Čakste.

Avots:

http://qz.com/59922/heres-what-you-need-to-know-about-coffee-in-the-workplace/

Kafijas pauze | Monday, www.bigstockphoto.com

Pastāsts par pulksteni siena kaudzē

Kāds zemnieks atklāja, ka viņš siena šķūnī ir pazaudējis rokaspulksteni, kas viņam bija īpaši dārgs, jo to viņam dāvinājusi sieva. Viņš meklēja it visur, līdz bija spiests atzīt, ka pulkstenis pazudis pavisam. Šķūņa ārpusē spēlējās kaimiņu bērni, noskumis par zaudējumu, kas bija viņa pēdējā piemiņa no mīļotās sievas, zemnieks teica bērniem: “Es bagātīgi atalgošu to, kurš sienā atradīs manu pazudušo pulksteni.”

 

Puikas, to izdzirdējuši, metās iekšā šķūnī, katrs cerēdams atrast kāroto, tomēr pat pēc ilgas meklēšanas viņiem neizdevās pulksteni atrast. Kad zēni bija devušies prom un zemnieks jau grasījās mest mieru, mazākais puika palūdza dot vēl vienu iespēju sameklēt pulksteni. Zemnieks, lai arī zaudējis cerību, tomēr atļāva zēnam mēģināt.

Pēc brīža puika iznāca no siena šķūņa ar vecā vīra pulksteni rokās, un zemnieks, nespēdams valdīt savu prieku, to ieraudzījis, jautāja, kā viņam tas izdevās.

Un puika atbildēja: “Es nedarīju neko vairāk kā apsēdos šķūnī uz grīdas un ieklausījos, līdz izdzirdēju, no kuras puses ir dzirdama pulksteņa tikšķēšana. Kad sapratu, kurā virzienā ir jāmeklē, man arī izdevās pulksteni atrast.”

Tāpat arī saspringtos brīžos, kad šķiet, risinājumu neatrast, mirklis klusuma sniedz vajadzīgo atbildi. Apstāsimies un ļausimies mieram, lai klusumā sadzirdētu labāko risinājumu šķietami neatrisināmai problēmai vai beidzot ieklausītos paši sevī.

Izklaide, Kino | Monday, publicitātes foto

Kur slēpjas mēness gaismas maģija

Es vispār neesmu Vudija Alena fane. Ejot uz viņa filmām, manī nav nekādu gaidu. Jo es nezinu, ko gaidīt. Īsti pat nesaprotu, vai viņš man patīk vai vairāk tomēr nepatīk. Nepatīk – jo brīžiem liekas, ka viņš ir vecs, sevī iemīlējies izvirtulis. Patīk – jo viņš nedomā par citiem, kad rada filmas. Viņš rada sev, savam priekam un -par sevi. Tīrs autentiskums un drosme. Un nez kāpēc man liekas, ka romantiskā komēdija Mēness gaismas maģija ir par Vudiju Alenu. Skaistuma sentiments, pašironija un pašslavinājums – viss vienādās devās!

Filmas sižets ir Alena cienīgs, pat aizraujošs, un liekas, ka šī ir acīm visbaudāmākā viņa filma no sākuma līdz beigām. Filmā ir intriga, ir realitātei pietuvināta pasaka ar ejošu tēmu – racionālā pasaule pret neredzamo, netaustāmo, neticamo. Divdabis – ģeniāls ķīniešu mags Veins Lings un skeptiskais angļu jaunais aristokrāts Stenlijs Krouvords vienā personā, kuru iemieso lieliskais Kolins Fērts, – ierodas pie smalkas franču ģimenes, lai atmaskotu skaisto šķietami krāpnieci, šķietami domu, pagatnes un nākotnes lasītāju Sofiju Bērkeri (Emma Stouna).

Kolina Fērta varonis cieti tic tikai savām piecām realitāti apliecinošām maņām. Savukārt Sofija iemieso pretmetu – ticību nerealitātei, mistiskajam. Apzinoties, ka pats muļķo cilvēkus ar saviem iluzionista trikiem, viņš tomēr labprāt cīnās pret visiem tiem, kas iedomājoties sevi esam par īstākiem, nekā viņš. Kas apdraud viņa pasaules kārtību, tai skaitā labi saplānoto dzīvi. Un sākās cīkstēšanās. Starp divdesmitā gadsimta cinisko, racionālo, auksto prātu un 21. gadsimta šaubām un atvērto prātu, starp labi nocietinātu pārgudrību un sievišķīgu kaķenes siltumu, starp augstprātīgi izturētu nepieklājību un laisku miermīlīgumu, starp skepsi un spēli, starp akmeni un ūdeni. Un galu galā – starp strukturētu, bet nelaimīgu vīrišķību un jaunas sievietes bezrūpīgu vieglumu.

Ja tev patīk gudras sarunas, tad ej filmu skatīties dialogu dēļ – galvenie varoņi itin kā piedalās debatēs par racionālo un mistērisko. Un, jā, protams, runātājs galvenokārt ir Viņš (iespējams, paša Alena lielie dzīves neatbildētie jautājumi). O, nē, ir vēl viena uzmanības vērta dialogu līnija – starp Kolina Fērta varoni un viņa veco tanti (Ketrīna Makkormaka). No viņas var pamācīties, ka ar intelektu un skepsi vadīt tādu strūrgalvi kā viņas lielais radu bērns. Īsts sparinga partnera paraugdemonstrējums!

Un, protams, filma ir aktieru vērta! Noteikti un atkal var baudīt Kolinu Fērtu. Ja atceries viņa Mr. Dārsiju no Bridžitas Džonsas dienasgrāmatām, varēsi salīdzināt – šajā filmā viņš ir tikpat īgns, bet iekārojamāks, smalkā garderobē tērpts, pieprasīts, gudrs. Varbūt ne tik stīvs, bet tik un tā vēss. Un dažbrīd liekas, ka tieši Emmas Stounas zilzaļajās acīs, viņas gaistošajos pasteļtoņu tērpos slēpjas puse no mēnesgaismas maģijas. Un otra puse slēpjas Francijas Rivjēras vasaras nesteidzīgumā un nepārejošajā skaistumā (pagājušā gadsimta divdesmito gadu elegances un luksusa atribūti – skaistas mājas, tenisu korti, ballītes, sarkans Alfa Romeo).

Kā gribas noticēt! Mīlestībai, labi iekārtotai dzīvei, dzīvei pēc nāves, smalki izvirpinātām biznesa idejām (Sofijas mātes). Bet Vudijs atkal pasmejas par mums! Viņu nevar noķert, pat aiz astes – nē! Tomēr vienu mācību viņš atstāj – atbrīvojies, palaid visu vieglāk, un dzīve būs skaistāka! Kā saka Kolins Fērts – “pat jēgpilnai dzīvei ir vajadzīga burvība”. Tādēļ vien jau vērts redzēt šo filmu! Turklāt šodien (26.septembrī) kinoteatrī Citadele ir labs piedāvājums – pērc vienu biļeti un otru dabū par brīvu.

P.S. Izrādās, agrā jaunībā Alens ir sapņojis kļūt par iluzionistu.

Izaugsme, Panākumu piezīmes, Vadīt | Monday, www.bigstockphoto.com

KO VEIKSMĪGĀS SIEVIETES DARA CITĀDĀK?

Viņai ir aizraujošs darbs, viņa ir laimīga attiecībās, viņai ir burvīgi bērni, viņa daudz ceļo un viņa vienmēr lieliski izskatās. Vai arī tu esi sevi pieķērusi pie domas, ka vēlies uzzināt, ko viņas – veiksmīgās sievietes – dara citādāk kā es? Monday pēta, ko veiksmīgas sievietes dara atšķirīgi

 

 

Viņas ir no sirds aizrāvušās ar savu darbu

“Bez kaislības pat ar visām pasaules iemaņām nekļūsiet veiksmīgi,” tā savā grāmatā The Creative Habit rakstīja izcilā ASV dejotāja un horeogrāfe Tvaila Tarpa. Savukārt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anda Čakša sarunā ar Monday reiz teica: “Mans pirmais darba audzinātājs reanimācijā iemācīja pilnībā atdoties darbam. Atdoties, ja jāglābj slims bērns – tas ir pats par sevi saprotams. To esmu paņēmusi līdzi arī citos darbos.” Nejūtot aizrautību darbā, ko darām, mēs nekad nebūsim gatavi pārciest neveiksmes un nekad neizjutīsim tik saldus panākumu augļus kā tad, ja darām to, par ko degam.

 

Viņas apzinās, kas viņām ir svarīgs

Apzinoties to, kas mums ir patiešām svarīgs, mēs varam būvēt savu laimi. Veiksmīgās sievietes netērē laiku un enerģiju tukšām sarunām, cilvēkiem, kas viņas neiedvesmo, kā arī neapmeklē neskaitāmas prezentācijas un citus pasākumus pieklājības pēc, bet gan rūpīgi izvērtē, kam veltīt savu laiku. Uzņēmēja Marika Ģederte atzinusi, ka viņas laimi veido 25% laimes formula, “ko var vizualizēt kā krēslu uz četrām kājām. Viena kāja ir – es kā māte, otra – es kā sieva, trešā – es kā biznesa sieviete un ceturtā – es kā es pati. Uz šī krēsla jūtos stabili, un līdzko jūtu, ka kaut kas sašūpojas, cenšos izlīdzināt.”

 

Nereti viņas ir vadītājas un izbauda savu pozīciju

Daudzas veiksmīgas sievietes ir sapratušas, ka gandarījumu sniedz iespēja dzīvot un strādāt pēc pašu radītiem noteikumiem, tāpēc viņas vai nu ir vadītājas vai ātri vien par tādām kļūst, turklāt savus profesionālos sasniegumus viņas no sirds izbauda. Baiba Rubesa intervijā saka: “Man pašai vislabāk patīk būt tajā līmenī, kad tev netraucē vadīt. Kad tev ir liela atbildība, bet arī liela rīcības brīvība.” Savukārt zvērinātu advokātu biroja Sorainen partnere Latvijā Eva Berlaus Monday atzinusi, ka “lai arī te, augšā, ir mazliet vientuļi brīžos, kad jāpieņem kāds grūts lēmums, tomēr pozitīvā ir vairāk. Ir tik daudzas lietas, kas man patīk vadošā amatā – te viss notiek, te tu vari ietekmēt procesus un te nekad nav garlaicīgi”.

 

Viņas izvēlas pareizos vīriešus

Veiksmīgās sievietes nesatraucas par to, ka ir vienas, ja līdzās nav viņu vēlmēm atbilstoša partnera, kā arī nepakļaujas arhaiskiem sabiedrības uzskatiem, ka 30 gadu vecumā būtu piedienīgi kļūt par māti, ja pati to nevēlas vai nav satikusi lielisku partneri. Un kurš katrs arī veiksminiecei nederēs – viņas izvēlas tikai labākos vīriešus. Eva Berlaus, jautāta par panākumiem karjerā atzīst, ka viņai līdzās ir īstais cilvēks – tāds, kurš “saprot, ka mājas darbi nav tikai sievietes, bet gan kopēji pienākumi. Tādu, ar kuru ir, par ko parunāt, tostarp arī par savu darbu, tādu, ar kuru tu vari pilnveidoties un būt mierā”.

 

Viņas uzdrošinās gribēt visu, tāpēc to arī dabū

Tā ir zināma patiesība – tikai tad, kad zinām, ko gribam, mēs to varam dabūt. Veiksmīgas sievietes nebaidās gribēt daudz vai vislabāk – visu, un viņas to visu arī dabū! A/S Lattelekom valdes locekle Kerli Gabriloviča  aicina sievietes gribēt visu – “ideālu vīru, vismīļākos un superīgākos  bērnus, interesantus draugus, hobijus, labu algu un darbu, kas sniedz gandarījumu”.

 

Viņas nepadodas

Veiksmīga sieviete ir pārliecināta par sevi. Ja viņai ir ideja un viņa intuitīvi jūt, ka tā ir veiksmīga, viņa neklausās cilvēkos, kas stāsta, ka ideju īstenot nav reāli, tomēr pietiekami apdomīgi turpina ceļu, lai sapni piepildītu. Vai zināji, ka Džoannai K. Roulingai Harija Potera manuskriptu publicēt atteicās 12 izdevēji? Un tomēr viņa bija tik pārliecināta par to, ka grāmata ir jāpublicē, ka nepadevās, bet gan turpināja meklēt izdevēju, līdz to atrada.

foto: outnow.ch

foto: outnow.ch

 

Viņas nav perfektas un nebaidās kļūdīties

Perfekcionisms ir mūsu laikmeta sērga, taču veiksme ir apzināties, ka perfekti ne vienmēr ir lieliski (stāsts par mūžīgo kontrolētājas dabu). Proti, lai būtu veiksmīga, nav jābūt perfektai. Protams, labas manieres un spēja veidot dialogu ir vērtības, kas palīdz ceļā uz virsotnēm, taču tik pat liela vērtība ir spēja atzīt savas neveiksmes un kļūdas, un nevis tajās meklēt vainīgos, bet gan meklēt to cēloņus, kā arī spēt tās analizēt. Kāds 2010. gadā veikts pētījums pierāda, ka mūžīga dzīšanās pēc perfektuma dara mūs nelaimīgas, tāpēc viens no priekšnoteikumiem, lai piesaistītu veiksmi, ir spēja objektīvi novērtēt sasniegto, kā arī prasme sev pašai uzsist uz pleca par labi paveiktu darbu.

 

Viņas nebaidās uzņemties risku

Facebook izpilddirektore Šerila Sendberga aicina ikvienu sievieti uzdot sev jautājumu: “Kā es rīkotos, ja nebaidītos?” Veiksmīga sieviete nebaidās no pārmaiņām kā karjerā, tā arī privātajā dzīvē. Taču viņas nestrebj karstu, bet gan rūpīgi apsver veidu, kā pārmaiņas ieviest.

 

Viņas prot arī atpūsties

Veiksmīgas sievietes parasti daudz strādā un daudzas no viņām ir atzinušas, ka uzsākot savu sapņu darbu, ir strādājušas pat ļoti daudz. Un tomēr viņas novērtē savu brīvo laiku, un īsta veiksminiece, dodoties atvaļinājumā atļaujas neatbildēt uz darba epastiem vai telefona zvaniem. Viens no viņu veiksmes faktoriem ir tieši prasme noteikt prioritātes, tāpēc, kad viņas atpūšas, tad dara to pa īstam. Baiba Rubesa atzinusi: “.. šobrīd ceļoju ar trim datoriem un diviem telefoniem. Tāpēc mans lielākais luksuss ir – atslēgties. Un es to arī daru. Nekas biznesā nav tik svarīgs, lai nevarētu ik pa laikam atslēgties.”

 

 

 

Izaugsme, Psiholoģija | Monday, www.bigstockphoto.com

Pārspīlēta kontrole – kā rīkoties?

Monday jau rakstīja par cilvēkiem, kam ir pārspīlēta tieksme kontrolēt, kā arī par pazīmēm, kas liecina, ka esi sastapusi kontrolfrīku. Kopā ar organizāciju psiholoģi un personīgās izaugsmes kouču Ievu Kimonti meklējam atbildes, kā rīkoties, ja pati sevī atpazīsti mūžīgo kontrolieri.

www.kimonte.lv

www.kimonte.lv

Būt par kontrolfrīku

Par pazīmēm, kas liecina, ka esi mūžīgais kontrolieris, mēs jau rakstījām, tomēr no kontrilfrīka rīcības varam izsecināt, ko viņš domā. Parasti kontrolēšanas iemesls ir uzskats, ka “bez manis nekas nenotiek”, “ja manis te nav, viss sabruks” un līdzīgi. Šādi piemēri bieži ir sastopami organizācijās, kur tie attiecināmi uz vadītāja – darbinieka attiecībām, Vadītājs ne vien nepārtraukti iejaucas savu padoto darbā, bet nereti, savas iekšējās tieksmes kontrolēt mudināts, pats veic savu padoto darbu. Kontrolieris ir pārliecināts, ka pasaule ir nedroša vieta, un, ja viņš nebūs klāt un neparādīs, kā ir jābūt, tad viss aizies šķērsām. Kontrolieris bieži jūtas labāks par apkārtējiem, jo ir pārliecināts, ka visu zina labāk.

Nereti ar šādiem kontrolieriem ir jātiek gala arī ģimenes locekļiem, taču, tā kā ģimenē cilvēku attiecības parasti ir tuvākas un daudz atklātākas, pastiprinātās kontroles dēļ radītos sarežģījumus parasti izdodas atrisināt ātrāk un vienkāršāk.

  Kādas ir sekas pārlieku lielai kontrolei?

Situācijā, kad mēs nepārtraukti visu kontrolējam, aizvien tiek samazināta otra cilvēka spēja kaut ko izdarīt “pareizi”, un kontrolējot diemžēl mēs paši veicinām to, ka mums aizvien vairāk tiešām arī ir jākontrolē. Proti, otram cilvēkam ar laiku zūd vēlme vispār nopietni pieķerties darāmajiem darbiem, jo viņš skaidri zina, ka viss viņa paveiktais tiks pārbaudīts vēl pirms rezultāta sasniegšanas. Būtiski ir tas, ka kontroliera kolēģiem darbā vai līdzcilvēkirm ģimenē zūd motivācija iesaistīties procesos. Likumsakarīgi pašam kontrolierim nepārtraukti nav laika. Kontrolieris, aizbildinoties ar to, ka viņam ir jāpārbauda citu cilvēku paveiktais, izjūt hronisku laika trūkumu, lai gan pats ir vislielākais zaudētājs šajā situācijā.

 

Cēloņi tieksmei kontrolēt

Pirmais solis, lai spētu strādāt ar savu pārlieku lielo tieksmi kontrolēt, ir apzināties, ka tā vispār ir problēma, spēja apzināties – kāpēc es kontrolēju un ko es ar to vēlos panākt. Korporatīvajā vidē ir svarīgi apzināties, vai es ar savu rīcību saviem darbiniekiem palīdzu un veicinu viņu izaugsmi, vai drīzāk ar pārspīlēto tieksmi kontrolēt es tieši pretēji – grauju savu darbiniku kompetenci un vēlmi ar mani sadarboties.

Perfekcionisms – tieksme kontrolēt iet roku rokā ar perfekcionismu, jo tikai kontrolieris pats zina, cik labi ir gana labi. Jautājums, ko ir vērts sev uzdot – vai es vienmēr visu kontrolēju tāpēc, ka man vajag, lai viss ir “perfekti”, un “labi” man vienkārši neder? Un, vai tas, kas ir labi man, ir labi arī organizācijai? Vai rezultātā kādam ir vajadzīgs tas, ka es, tiecoties pēc “perfekta” rezultāta, vienmēr pārstrādājos?

Bailes – Kontrolfrīka rīcību bieži vien nosaka viņa iekšējā nedrošība un bailes no neizdošanās, kā arī bailes no negatīva vērtējuma. Ja kontrolfrīks uzņēmumā ir vidējā līmeņa vadītājs, viņš caur savu pārspīlēto tieksmi kontrolēt, demonstrē bailes no vadības, kas pietiekami augstu nenovērtēs viņa pakļautībā esošās nodaļas paveikto. Ļoti nozīmīgas arī ir bailes no nepareiziem lēmumiem un bailes kļūdīties. Pastiprināti veicot kontroli, rodas ilūzija, ka kļūdas netiks pieļautas.

Piemērs – ja iepriekš ir bijusi ilgstoša saskarsme ar priekšnieku – kontrolieri vai autoriotāti, kas visu sasniegumus uzskata par savas kontroles augļiem, tad visdrīzāk, ka cilvēks arī pats pārmantos tieksmi kontrolēt ikvienu sīkumu. Mūsu smadzenes nepārtraukti veido paternus no tā, kas ir redzēts, proti, mēs sākam atdarināt. Tāpat, ja vecāki ir kontrolējuši katru bērna soli gan mācībās, gan ārpusskolas aktivitātēs, arī bērni ietekmējas no viņu rīcības un ir potenciālie upuri pārspīlētai tieksmei kontrolēt.

Varas izjūtas nepieciešamība – ļoti bieži tieksme kontrolēt ir paša cilvēka vēlme darīt pārāk daudz un uzņemties pārlieku lielu atbildību. Turklāt sajūta, ka es spēju visu kontrolēt, liecina par varas izjūtas nepieciešamību, kas savukārt slēpj, iespējams, pat sen dziļi noglabātus mazvērtības kompelksus.

Drošības sajūtas nepieciešamība – kontrolējot situāciju, mēs radām sev drošības sajūtu, mēs zinām, kas notiek un varam prognozēt, kā process norisināsies tālāk.  Bet, neplānoti mainoties situācijai, mēs pēkšņi jūtamies pilnīgi pazuduši. Tāpēc, kontrolējot ikkatru mazāko detaļu, rodas ilūzija, ka mēs spēsim paredzēt visus iespējamos pavērsienus. Kontrolierim ir nepieciešams iekšējs miers, ko viņam rada laicīga procesu plānošana, nevis skraidīšanu pakaļ ugunsgrēkiem.

 

Kā rīkoties?

Viens ir saprast, cik lielā mērā pieņēmums, kas ir mūsu galvā, ka citi (darbinieki, ģimenes locekļi) bez mums nevar, ir adekvāts. Varbūt es tikai domāju, ka viņi bez manis nevar? Ir situācijas, kad kontrole vairāk bremzē un kaitē, nekā palīdz. Protams, vadītājam ir jābūt lietas kursā par projektiem, kurus viņš vada, taču brīdī, kad vadītājs sāk skatīties padotajam uz pirkstiem, traucējot strādāt, vai veikt nepārtrauktas izmaiņas, tā kļūst par neadekvātu rīcību.

Otrkārt, mācīties uzticēties. Lai gan kontrolierim šķiet, ka nevienam uzticēties nedrīkst, šī sajūta viņu grauž no iekšpuses, taču mācīties uzticēties var sākt ar vismazākajiem pienākumiem, ko uzdot darbiniekam. Un saprotot, ka visi organizācijas darbinieki strādā vienam mērķim un redzot, ka neviens apzināti nepieļauj kļūdas, bet, ja pieļauj, ir gatavi tās labot, ir vērts mierīgi kopā kļūdu izanalizēt, nevis, apsteidzot pašu darītāju, izlabot pirmajam. Mācīšanās uzticēties nereti ietver sevī arī otrās iespējas došanu.

Apzināties savu dikomfortu, proti, vai man pašam traucē tas, ka es visu kontrolēju? Viens no motivācijas aspektiem ir spēja atkal darīt to, kas ir mana stiprā puse, mani talanti, nevis nepārtraukti lāpīt caurumus. Uzskats, ka mums apkārt ir vieni vienīgi nelgas, kas ir kontrolfrīku teju lielākā pārliecība, ir tikai ilūzija. Treniņš ir atrast sevī apstiprinājumu un pārbaudīt, vai tiešām vienmēr, kad es neesmu bijusi klāt, viss ir bijis šķērsām?  Pietiek ar vienu pozitīvu piemēru, kad, piemēram, prezentācija ir noritējusi veiksmīgi.

Ja sastopas divi kontrolieri, ir ļoti svarīgi nodalīt teritorijas, proti, katram savas atbildības jomas un nejaukties vienam otra darbos. Tomēr ne vienmēr, satiekoties diviem līdzīgiem, konflikts ir neizbēgams. Piemēram, ja satiekas divi perfekcionisti, viņi var būt laba komanda, jo abiem ir augsti kritēriji, taču, nodalot katra atbildības zonas, abu sadarbību izdosies izveidot veiksmīgāku.

Taču viens no vissvarīgākajiem soļiem uz priekšu ir runāt par kontroles iemesliem. Proti, kontroliera gadījumā iemesli neapmierinātībai bieži paliek noklusējumā, jo tas, kas vienam šķiet pats par sevi saprotams, otrs par to vienkārši neko nezina.

Ikvienam kontrolfrīkam, kurš vēlas savu tieksmi kontrolēt mazināt, ir jābūt gatavam eksperimentēt pašam ar saviem priekštatiem. Tāpat der atcerēties, ka vairāk par katra līdzcilvēku soļa kontrolēšanu palīdz procesu laicīga plānošana – tā ļaus tev no vadītāja, kas dara savu padoto darbu, kļūt par vadītāju, kas vada.

Izaugsme, Noderīgi | Monday, www.bigstockphoto.com

Miljonu vērts jautājums

Kas vieno Einšteinu, Pikaso, Stīvu Džobsu? Viņi mācēja uzdot pareizos jautājumus. Viņi bija sapratuši, ka jaunas un skaistas lietas sākas no viena īstā jautājuma. Monday pēta, kāpēc tik reti izdodas radīt inovācijas un kur pazūd mūsu prasme uzdot jautājumus.

Stratēģiskā jautāšana

Kas atšķir inovatorus no vienkārši labiem uzņēmējiem, kāpēc vieni rada kaut ko izcilu, bet citi tirgo McDonald hamburgerus? Kādas prasmes vai darbības ir izšķirošas? Meklējot atbildes sešu gadu garumā, pētnieki nonāca pie secinājuma – brīnumi sākas ar jautāšanu! Un neiztikt arī bez novērošanas, eksperimentēšanas un socializēšanās. Jautāt – tas taču nevarētu būt tik vienkārši! Jo kāpēc tad pasaulē rodas tik maz inovāciju un jaunu kompāniju? Vai varbūt mēs neprotam uzdot īstos, zelta vērtos jautājumus?

Google, Apple uzņēmumos un Silīcija ielejā visi ir pārņemti ar Zenovation (Zen principi+inovāciju stratēģijas). Zen princips balstās dzenbudismā un nozīmē -“iegūt iesācēja prātu, kas ir tukšs, brīvs no eksperta zināšanām un ieradumiem, līdz ar to tas redz iespējas un lietas, kādas tās ir šeit un tagad. Iesācēja prāts no eksperta prāta atšķiras ar to, ka pirmajam vienmēr ir daudz iespēju, otrajam – tikai dažas, toties gana šķēršļu”. Zen – tas savā ziņā ir bērna prāts. Tāds tas bija gan Pikaso, gan Einšteinam. Bērnu psiholoģe Alisona Gopnika apgalvo, ka izcili zinātnieki un bērni mācās vienādi – pētot un eksperimentējot.

Kad inovatori vai mākslinieki runā par atgriešanos bērna prātā, viņi domā par divām lietām. Pirmā – redzēt lietas bez birkām, etiķetēm, kategorizācijas. Jo tiklīdz lietas tiek ieliktas kastītē, tās šķiet pārāk labi zināmas un mēs par tām vairs necenšamies domāt, pat nepamanām. Un otra – nebaidīties būt ievainojamam, pazemīgam, uzdodot naivus un šķietami neiederīgus jautājumus.

Ko dara jautājumi

Jautāšana aktivizē labējo smadzeņu puslodi, kas ir atbildīga par mūsu radošumu. Tā izraisa nebijušas ideju asociācijas, stimulē mūs intelektuāli un atver prāta noslēpumainākās daļas. Jautāšana veic ļoti būtisku darbu – tā māca dzīvot nenoteiktībā. Jautājums mums liek domāt par to, ko nezinām, bet ko gribam uzzināt, ko gribam darīt atšķirīgi. Jautāšanas virzītājspēks ir vēlēšanās uzzināt. Jautājums ir ceļojuma sākums, tas ir kā gaismas stars uz mērķi, kurā gribam nokļūt. Atbildes ir jau beigu sākums.

Sebastjans Tērns, online uiversitātes Udacity dibinātājs, inženieris, MIT profesors un Google eksperimentālās pašvadības mašīnas izgudrotāju komandas vadītājs uzskata, ka pastāv divvirzienu attiecības starp jautāšanu un inovācijām. Proti, jautājumi ir ceļš, kas nekad nebeidzas. Savukārt inovācija nozīmē mēģināt formulēt arvien jaunus jautājumus, kas izriet no jau atbildētajiem.

Brīnišķīgi, miljonu vērti jautājumi

Jautājumi var būt sākums lieliskām kompānijām. Tikai svarīgi neapstāties pie pirmā jautājuma un atbildes uz to. Pārkāpiet pieņēmumus un robežas. Lūk, daži piemēri.

Viesnīcu biznesa drauda, kompānijas Airbnb dibinātāji 2007. gadā sāka ar izmisuma jautājumu – kā mēs varētu samaksāt īri? Risinājums – izīrēt savu dzīvoklīti uz pāris dienām. Pieprasījums bija pārsteidzošs. Tas rosināja nākamo jautājumu: “Kāpēc cilvēki nevar atrast normālu viesnīcu uz pāris dienām?”. Atbilde – dažās pasaules vietās un noteiktās sezonās viesnīcu nepietiek visiem, tās ir pārāk dārgas (Sanfrancisko vai, piemēram, konferenču sezonā). Tad viņi uzdeva nākamo jautājumu: “Kā būtu, ja mēs izveidotu savu mājas lapu un tur piedāvātu savus un draugu dzīvokļus?”. Un tad jau nākamais: “Kā būtu, ja mēs to piedāvātu citiem cilvēkiem, kas grib izīrēt savas mājās uz neilgu laiku? Un ja nu mēs to izdarītu visā pasaulē?”

Vai arī – Netflix (video īres kompānija) dibinātājs, kaislīgs kinomāns, kas līdz tam īrēja filmas parastā videonomā. Reiz viņš bija ļoti saniknots par soda naudu, kas bija jāmaksā par laikus neatdodu filmu. Viņa bizness sākās ar jautājumu “Kāpēc man par to vajadzētu maksāt?” Un tad nākamais: „Kāpēc video īres bizness nevarētu darboties līdzīgi kā sporta klubs?” Un tad, kādu brīdi darbojies īres biznesā, viņš uzdeva nākamo miljonu vērto jautājumu: “Ja nu mēs sāktu ražot paši savas filmas?”

Savukārt Polaroid īpašnieks atvaļinājumā laikā sadzirdēja savas četrus gadus vecās meitiņas jautājumu: “Kāpēc mums ir jāgaida, lai dabūtu bildes?”. Tieši šis 1943. gadā uzdotais jautājums mainīja spēles noteikumus gadsimtiem pierastajā fotoaparātu un vēlāk fotogrāfiju izgatavošanas biznesā.

Sīknaudas vērti jautājumi

 

Case Wester universitātes profesors Deivids Kūperraiders, kurš attīstījis tā dēvēto “pateicīgās uzziņas teoriju” (appreciative inquire), uzskata, ka organizācijas pievelkas, pielāgojas tiem jautājumiem, ko tās uzdod. Ja vadītāji uzdod tādus jautājumus kā “kāpēc mēs atpaliekam no konkurentiem, kas pie tā vainojams?”, tad agrāk vai vēlāk tas atspoguļosies uzņēmuma kultūrā. Piemēram, izpaužoties kā bailes (no kļūdām, no vadītāja, no nākotnes), kas savukārt rada sastingumu – soli pa kreisi (no noteikumiem)– šaus, solis pa labi…

Tas attiecas tiklab uz valstīm, kā ģimenēm un indivīdiem. Ja tev gadās grūta situācija, tu vari jautāt tā – ak,mans Dievs, ko nu lai mēs darām? Un tu vari jautāt arī šādi – ja nu šīs pārmaiņas mums nozīmē iespēju? Kā mēs varētu iegūt vislielāko labumu no šīs situācijas?

Diemžēl mēs uzbūvējam hierarhiju, sistēmas, metodoloģijas, noteikumus un nepaliek laika un spēka uzdot jautājumus.

 

Kāpēc nejautājam?

Neirologs Džons Kounioss atzīst, ka diemžēl mūsu smadzenes vienmēr atrod ceļus un veidus, kā samazināt mentālo slodzi, un viens no tādiem veidiem – pieņemt visu gatavu (vai vienkārši ignorēt) bez jautāšanas. Mēs nereti strādājam un dzīvojam autopilotā. Tas ietaupa mūsu enerģiju, padara iespējamu multitaskingu, vairo efektivitāti. Diemžēl mēs pie tā pierodam, un kad beidzot ir vajadzība kaut ko mainīt (tas attiecas arī uz personīgo dzīvi),esam iestrēguši un izmisuši, atkal meklējam gatavās atbildes (kādreiz tās deva reliģija), ejam pa riņķi un netiekam ārā.

Otrs veids– tas ir grūtāk pārvarams – nezināšana mūsu kultūrā ir kauns. Tāpēc mēs labāk paklusējam, ja ko nezinām.

Nākamajā rakstā par to, kad un kāpēc mūsos pazūd māksla uzdod jautājumus un kā iemācīties to atkal no jauna.

Izmantoti avoti:

http://steveblank.com

http://www.davidcooperrider.com

http://www.amazon.com/More-Beautiful-Question-Inquiry-Breakthrough/dp/1620401452/ref=sr_1_1?ie=UTF8&qid=1411532534&sr=8-1&keywords=a+more+beautiful+question

Kafijas pauze | Monday, www.bigstockphoto.com

Svinēt rudeni

Sagaidot īsto rudeni – kalendārā, sajūtās un laika apstākļos, Monday ir sarūpējis dažus skaistus, iedvesmojošus un dažus skumjus slavenu cilvēku citātus par rudeni. Uzvelc siltu džemperi, pagatavo ķirbja un rikotas siera kūku, uzvāri pirmo upeņu balzāmdzērienu un baudi rudeni!

Rudens ir otrs pavasaris, kad katra lapa ir zieds – Albers Kamī

Kāpēc vasaras miglas ir tik romantiskas? Un rudens miglas – tik skumjas? ― Dodie Smith

Pēc tam, kad visas lapas ir nokritušas, mēs atgriežamies pie vienkāršām sajūtām. Tas ir tā, it kā mēs būtu nonākuši pie kādas iztēles beigām un esam apstājušies kādā filmā -Wallace Stevens

Klausies. Vējš ceļas un gaiss ir pilns ar nepieradinātām lapām. Mums ir bijuši vasaras vakari, un tagad mēs esam priekš oktobra naktīm – Humbert Wolfe

Pavasaris pāriet, un mēs atceramies par nevainību. Vasara pāriet, un atceramies par pārpilnību. Rudens pāriet, un mēs atceramies godbijību. Ziema pāriet, un mēs atceramies par neatlaidību – Joko Ono

Esmu tik laimīga dzīvot pasaulē, kurā ir oktobris – Montgomerija Lusija Moda Anna noZaļajiem jumtiem

Garšīgais rudens. Man dvēsele tiecas pie tā, un, ja es būtu putns, es tik lidotu pa pasauli, meklējot vienu rudeni pēc otra – Džordžs Eliots

Pat, ja kaut kas paliek nepadarīts, katram ir jāieplāno laiks vienkārši apsēsties un vērot, kā krīt lapas –Elizabete Lavrense

Rudenim kabatās ir daudz vairāk zelta, nekā jebkuram citam gadalaikam – Džims Bišops

Rudens ir mierīga sezona, un tas, ko zaudējam ziedos, mēs vairāk saņemam augļos – Semjuels Batlers

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!