Dine&Wine, Stils | Monday, www.bigstockphoto.com

Justies zinošai par vīnu!

Monday jau rakstīja par to, kā atpazīt labu dzirkstošo vīnu un kādos gadījumos to ieteicams baudīt. Taču, sākoties rudenim, aizvien aktuālāks par dzirkstošo burbulīšu spirdzinājumu, kļūst sildošs sarkanvīns vai pie rudens veltēm bagātas maltītes baudāms baltvīns. Tāpēc kopā ar vīna pazinēju un entuziasti Signi Šēnfeldi aplūkosim biežāk sastopamos mītus par vīnu, kā arī noskaidrosim, ko noteikti par šo dzērienu ir vērts zināt.

Signe Šēnfelde

Signe Šēnfelde

 

Mīti par vīnu

 

Baltvīns zivij, sarkanvīns – gaļai

Diezgan sen ir izčākstējis mīts, ka balto vīnu mēs dzeram pie zivs, bet sarkano – pie gaļas ēdieniem. Pirmkārt, pamatu pamats ir tas, ka cilvēks bauda vīnu tā, kā viņam patīk un kā viņš vēlas. Īpaši tad, ja vīnu cenšamies pieskaņot ēdienam, – arī baltvīnu drīkst dzert pie gaļas. Tā piemēram, Riesling vīnogu šķirnes vīns, īpaši, ja tas ir piesātināts, lieliski saderēs ar cūkas vai zoss cepeti (un, ja vēl piedevās ir sutināti āboli).

Pudeles ar dziļu dibenu

Runājot par vīnu, valda neskaitāmi stereotipi – gan par pudeles dibena padziļinājumu, gan korķi, gan cenu – tas viss liecinot par labu vīnu… To, vai pudele ar dziļu dibena ieliekumu tiešām liecina par izcilu vīna kvalitāti, var spriest tikai pieredzējuši vīndari. Teorētiski padziļinājums pudeles dibenā ir paredzēts vīnam, kuru ilgi glabās pagrabā. Diezin vai tas attiektos uz mūsu veikalos nopērkamiem vīniem, – tie vairāk ir domāti tūlītējai baudīšanai, nevis likšanai kolekcijas pagrabā.

Vīna pudeles korķis

Par korķi lieta ir skaidra – nabaga Portugāles korķozols nespēj saražot tik daudz mizas, lai no tās varētu pagatavot kvalitatīvus korķus visiem pasaules vīniem, jo kā zināms, no aizvākošanas, proti, no korķa kvalitātes, ir atkarīga dzēriena kvalitāte un mūža garums. Korķa kvalitāte vienmēr ir bijusi vīndaru lielā problēma, tāpēc vienmēr ir domāts, kā to atrisināt. Vācijas vīndari ir sākuši pudeles aizdarīt ar speciāli slīpētiem stikla korķiem, – labs, bet dārgs risinājums. taču tas ir dārgs risinājums. Daudzi eksperimentē ar silikona un citiem moderno materiālu un tehnoloģiju sasniegumiem, daudzi izmanto skārda aizskrūvējamos vākus. Un tas nebūt nenozīmē, ka šie vīni ir slikti. Tie drīzāk ir vīna ražotāju meklējumi pēc labākā risinājuma. Turklāt metāla (skārda) korķi ir īpaši labs risinājums jauniem vīniem, kurus nav paredzēts uzklabāt ilgus gadus, bet dzert svaigus.

Vīna cena

Ļoti daudz par vīna kvalitāti nosaka tā cena. Ja vīns maksā 2,10 EUR un tas ir novietots pašā zemākajā lielveikala plauktā, es atļautos apgalvot, ka tas nav labs vīns. Tas, kas šādā vīna pudelē ir iekšā, vienmēr paliek ražotāja noslēpums, kuru pat nemēģinātu noskaidrot. Elementāri parēķinot – cik maksā pudele, korķis, transports, akcīzes nodoklis un viss pārējais, varam aptuveni noprast, kāda ir vīna vērtība. Cena, par kādu iegādāties vīnu, kurš nepievils kvalitātē, manuprāt, ir sākot no 7 EUR (ja runājam par lielveikalu). Protams, restorāna segmenta vīniem (profesionālajā slengā HoReCa – pieejami tikai hoteļos, restorānos, kafejnīcās) cenas vienmēr būs augstākas.

Vai gadam ir nozīme?

Nevar noliegt, ka uzskatam par vīna vecumu kā kvalitātes kritēriju ir pamats, taču tas visbiežāk ir attiecināms uz Francijas kulta reģiona Bordo vai Itālijas reģionu lielajiem vīniem. Nereti to potenciāls ir 25 un pat vairāk gadu. Taču ir jābūt uzmanīgai, ja šādi vēlies paspīdēt ar zināšanām par vīnu. Ir vīni, kas pēc definīcijas ir jābauda jauni, piemēram, portugāļu jaunais, tā saucamais zaļais vīns vinho verde – tas ir jāizdzer gada laikā, vēlāk tas kļūst par nebaudāmu produktu.

Nedaudz par glāzēm

Vīna entuziastiem ir vērts iegaumēt zīmolu Riedel – tas ir stāsts par to, cik trauks spēj celt vai pelt dzērienu. Lai gan ir daudz oponentu, kas uzskata, ka galvenais ir vīns, bet ņemšanās ap glāzēm ir snobu padarīšana, taču es personīgi esmu piedzīvojusi, ka viens un tas pats vīns pie vienas un tās pašas temperatūras, ieliets dažādas formas glāzēs, smaržo un garšo atšķirīgi. Anatomiski precīzi izvēlēta glāzes forma nodrošina, lai vīns nokļūtu uz pareizās mēles daļas, tātad dzērējam sniegtu visbagātāko garšas buķeti.

Kafijas pauze | Monday, www.bigstockphoto.com

Blūza karaliene

Ātri gaistoša, toties kaislīga dzīve, neaizmirstama mūzika un neskaitāmas balvas – tāda bija talantīgās un drosmīgās Dianas Vašingtones (Dinah Washington) dzīve (1924 -1963). Viņu dēvēja par blūza karalieni, šodien viņai apritētu 90 gadi, bet viņa aizgāja pāragri, 39 gados. Slavas virsotnē, vīriešu mīlestības daudzskaitlībā (septiņas reizes precējusies!!!), balvu birumā (1959. gadā Grammy), publikas un citu mūziķu mīlēta, viņa tomēr visu mūžu dzīvoja šaubās par savu vērtību. Ievainojama, toties auksta savā neatkarībā, un nežēlīga garastavokļa  maiņās, viņa steidzās dzīvot. Dianu Vašingtoni var uzskatīt par skaistuma kulta upuri, dzīves laikā viņa cieta no mazvērtības kompleksiem par savu izskatu. Viņas biogrāfi pat uzskata, ka viņas agrā aiziešana saistīta ar apsēstību ar diētām un diētas tablešu pārdožēšanu

www.last.fm

www.last.fm

Iedvesmojies, nomierinies, pasapņo!  Dianas Vašingtones labākās dziesmas no Spotify kolekcijas – lielisks fons radošam darbam, vai aizsapņojoties un malkojot vīnu rudenīgā lietū! (par baltu velti!)

Iedvesmai, Personība | Monday, foto no personīgā arhīva

Signes Baumanes panākumu piezīmes

Signi Baumani, kuras filma Akmeņi manās kabatās šobrīd tiek demonstrēta Latvijas kinoteātros, varam uzskatīt par vienu no veiksmīgākajām latviešu kinorežisorēm. Populārajā kinomīļotāju iecienītajā interneta vietnē IMDb gozējas 7 no 15 Signes filmām. Signei pašai Ņujorkā pieder animācijas studija, turklāt viņa apzināti pieņem darbā sievietes, tā cenšoties izcirst jaunu taku kinoindustrijas džungļos, kur līdz šim sievietei viņas vieta norādīta visai skarbi. Monday sarunā ar Signi Baumani šķetina animatores panākumu piezīmes.

 

 

Signe Baumane 1995. gadā devās uz Ņujorku piepildīt sapni. Nez vai kāds toreiz iedomājās, ka pēc desmit gadiem viņa kļūs par ASV Kinoakadēmijas biedri, kurai būs tiesības balsot par Oskara balvai nominētajām filmām un kaut nedaudz ietekmēt rezultātus. Taču, jautāta par, viņasprāt, aizgājušā gada labāko filmu, viņa nemin nevienu no Oskaram nominētajiem kases grāvējiem. Animatore par labāko pagājušā gada filmu sauc Wadjda (2012), kas stāsta par 12 gadus vecu Saūda Arābijas meiteni, kura vēlas iegādāties velosipēdu. Signi dziļi aizskāris filmas vēstījums par meiteni, kura vēl pagaidām var visu, bet 14 gadu vecumā viņai tiks liegtas visas brīvības izpausmes. Latvijā Signe Baumane, pateicoties viņas filmām Birth (2009) un Teat Beat of Sex (2007), tiek uzskatīta par provokatori, bet par to viņa pati tikai nosmej: “Mans mērķis nekad nav bijusi provokācija, bet gan lietu saukšana īstajos vārdos. Jā, es gribu cilvēkus nedaudz sapurināt un pateikt – mācieties domāt neatkarīgi.”

Arī jaunā filma Akmeņi manās kabatās nav domāta kā provokācija. Tā ir filma par ģimeni, un, lai gan veidota, balstoties uz patiesiem notikumiem, tā nav dokumentāla. Pēc filmas noskatīšanās daudzi cilvēki Latvijā atzinuši, ka viņu ģimenē bijuši līdzīgi notikumi.

 

Holivudas noteikumi – īpaši skarbi sievietēm

Sievietēm ir grūtāk izsisties kino jomā – šajā nozarē ir ļoti dziļi un seni aizspriedumi. Pirmā sieviete, kas dabūja Oskaru par labāko režiju, ir Ketrīna Bigelova, un viņas ceļš uz atzinību nebija viegls. Karjeras sākumā viņa tika līdz noteiktam līmenim, bet tad viena no viņas filmām cieta komerciālu neveiksmi. Holivudā viņai neviens vairs nedeva naudu. Kad šādā situācijā nokļuva vīrietis, viņam jau pēc diviem gadiem atkal durvis bija vaļā, bet Bigelovai bija jāgaida desmit gadu, lai viņu atkal uzskatītu par nopietnu režisori!

 

Sāc no zemākā punkta

Savā studijā es mēdzu algot jaunas sievietes, jo gribu viņas atbalstīt. Gribu pierādīt, ka arī sievietei var piederēt animācijas studija. Kad sāku strādāt pie slavenā neatkarīgā animatora Bila Plimptona, krāsoju zīmējumus viņa filmām – tas ir zemākā līmeņa darbs animācijā. Taču es šo darbu pildīju ar simtprocentīgu atdevi, pēc vislabākās sirdsapziņas, nebaidoties atdot šim vienmuļajam darbam garas stundas. Un viņš to novērtēja. Bet galvenais – es izkopu savu spēju strādāt un sapratu šo profesiju līdz kaulam.

 

Piepildi sapni un nebaidies no cilvēkiem!

Pirms aizbraucu uz Ameriku, Latvijā biju izveidojusi trīs animācijas īsfilmas. 1995. gadā jutu, ka man ir zināms potenciāls, bet šeit iespēju veidot filmas bija ļoti maz. Un man arī likās, ka Latvija ir pārāk maza. Devos uz Ameriku, kur gribēju sajust savu potenciālu un pati sev pierādīt, ka varu kaut ko sasniegt. Protams, sākums Ņujorkā bija grūts – es tur ierados ar 300 dolāriem un zināju tikai vienu cilvēku. Taču tagad, manuprāt, jaunajiem censoņiem ir vēl grūtāk, viss atduras pret īres naudu – dzīvokļu īre ir ļoti dārga. Animācija ir darbs, kurā ir svarīgi iekļauties kopienā. Un ne tikai animācijā – ja tev nepatīk cilvēki un esi vienpatis, Ņujorkā tev nav, ko darīt.

 

Atrodi galveno virzītājspēku!

Es aizbraucu uz Ņujorku, atstājot savu deviņus gadus veco dēlu Latvijā. Protams, bija vainas sajūta, taču tolaik vēl nezināju, ka būšu prom tik ilgus gadus. Tomēr ik reizi, kad gāju izklaidēties ar draugiem, mani pārņēma vainas sajūta, ka es nedaru to, kas man ir jādara. Un tieši šī vainas sajūta lēnām likvidēja visas materiālās baudas, kas mani novērsa no galvenā. No malas raugoties, es dzīvoju kā animacijas mūķene, visa mana dzīve ir pakārtota darbam. Darbs man sagadā prieku, gandarījumu, arī sāpes un mokas. Es nedzīvoju un nestrādāju, gaidot atvaļinājumu, jo viss laiks un nauda man aiziet nākamajai filmai.

 

Uztver, kas notiek apkārt!

Kad sāku strādāt studijā Ņujorkā, manas ausis bija manas antenas – sēdēju studijā un klausījos, kas notiek apkārt. Visu, ko varēju smelties no šīs industrijas.

Tagad jaunieši strādājot klausās austiņās mūziku, un es reizēm ierosinu, ka varbūt nevajag. Bet viņi skatās uz dzīvi citādi. Manuprāt, lai kaut ko sasniegtu un vieglāk tiktu pāri rutīnas posmam, ir jāiemācās vienmuļo darbu padarīt interesantu. Tikai pēc tam tu vari sākt soli pa solītim kāpt augšup.

 

Atrodi savu teritoriju un izvirzi mērķi

Zinu, ka Holivudas kinoindustrijā nekad nenokļūšu – pirmkārt, es tam esmu par vecu. Bet man arī nav tāda mērķa, un tas atbrīvo rokas. Ja filmas tapšanai ir neskaitāmi investori un producenti, kas no tās gaida ienākumus, režisoram beigās nav teikšanas par māksliniecisko rezultātu. Tev vairs nav nekādas kontroles ne par filmas sižetu, ne arī par mārketingu vai filmas izplatīšanu.

Es varu atļauties veidot tādas filmas, kādas vēlos. Protams, neapgalvoju, ka veidoju vislabākās filmas pasaulē, bet tās ir manas filmas – ar manu skatījumu uz dzīvi.

Domāju, ka mans potenciāls vēl nav realizēts – man ir idejas piecām pilnmetrāžas filmām, no kurām uzņemta tikai viena. Mans mērķis nav balvas – man lielāko gandarījumu sagādā tas, ka cilvēki manas filmas skatās. Man pat nevajag, lai viņiem tās patīk, bet, ja viņi seansa laikā no filmas nevar atrauties, tad viņi ir ienākuši manā pasaulē. Animācijas pasaule ir īpatnēja, un tā nav visiem. Taču tos, kas tajā pabijuši, es uzskatu par savējiem. Arī par šo filmu man vairāki cilvēki teica, ka nākuši ar skepsi, taču sākuši skatīties un tikuši ierauti stāstā.

 

Esi radoša, meklējot naudu!

Bieži ir labi, ja cilvēks nezina izmaksas, pirms ķeras klāt pie lietas. Arī es biju izlēmusi, ka filmas tapšanai vajadzēs 100 tūkstošu dolāru. Bet nu kopā ar mārketinga izmaksām būs teju 300 tūkstoši. Pirmo naudu filmai pilnīgi nejauši saņēmu kādā Ņujorkas štata atbalsta programmā caurbezpeļņas organizāciju Women Make Movies. Turklāt organizēju atbalsta vakarus, kuros man izdevās savākt 150 tūkstošus dolāru, un varēju sākt strādāt pie filmas. Ar šo naudu pietika diviem gadiem, un, kad līdz filmas pabeigšanai pietrūka pavisam nedaudz, es ieliku savu projektu Kickstarter (lasi vairāk šeit, – red. piezīme). Mums vajadzēja 42 tūkstošus, un savācām mazliet vairāk par 50 tūkstošiem. Pēc Ditas Rietumas tvīta mums ziedoja arī vairāk nekā 150 cilvēku no Latvijas. Šis notikums mani vedināja domāt, ka filmu Akmeņi manās kabatās es gribētu demonstrēt arī šeit.

 

Izvēlies pati savu ceļu!

Lai kino industrijā kaut ko sasniegtu – pat nekomerciālajā kino, – ir jāpieņem spēles noteikumi. Tie ir stingri un šabloniski – filmas scenārija trešajā lappusē ir jābūt vienam notikumam, septītajā – citam, un visi šie notikumi ir vienas formulas daļas. Tāpēc jau visas Holivudas filmas ir vienādas. Bet ar neatkarīgi veidotajām filmām ir tāpat – arī tās pēc savas būtības ir ļoti līdzīgas, tātad salīdzināmas. Tad mums atliek tikai salīdzināt un vērtēt drēbes kvalitāti, kostīmus, aktierus vai grimu. Taču mani Holivuda nekad nav interesējusi. Turklāt, kā jau teicu, nauda ļoti sasien rokas. Man nav jāuztraucas par to, vai izpildīšu investoru vai Hārvija Vainstaina prasības. Kino ir mana balss, mans izteiksmes veids. Tā ir mana sirdslieta. Animācija ir mana laulība, kas noslēgta mīlestības dēļ.

Kafijas pauze | Monday, www.bigstockphoto.com

Paklusē un ieklausies

Cilvēki viņu dēvēja par Misionāri, Dievišķo gaismu, Brīnumdari  un apbalvoja ar neskaitāmām balvām, tai skaitā Nobela Miera prēmiju. Mediji viņu gadu desmitiem ierindoja ietekmīgāko un visapbrīnotāko cilvēku sarakstos. Māte Terēze par sevi pazemīgi teica – esmu tikai zīmulis Dieva rokās. Šodien, Mātes Terēzes dzimšanas dienā (1910 – 1997) paklusēsim un paklausīsimies

Dzīve ir iespēja, izmanto to

Dzīve ir skaistums, apbrīno to

Dzīve ir sapnis, piepildi to

Dzīve ir izaicinājums, nebaidies no tā

Dzīve ir pienākums, izpildi to

Dzīve ir spēle, spēlē to

Dzīve ir solījums, turi to

Dzīve ir skumjas, pārvari tās

Dzīve ir dziesma, izdziedi to

Dzīve ir cīņa, pieņem to

Dzīve ir tradēģija, stājies tai pretim

Dzīve ir piedzīvojums, riskē ar to

Dzīve ir veiksme, izbaudi to

Dzīve ir pārāk vertīga, neizmet to vējā

Dzīve ir dzīve, cīnies par to

 

Ne visi var darīt lielas lietas. Bet katrs no mums var darīt mazas lietas ar lielu mīlestību

 

Dievs neprasa mums, lai mēs gūtu panākumus. Viņš tikai grib, lai mēs pamēģinām

 

Nesteidzies pārāk ātri, citādi tavs sargenģelis netiks tev līdzi

 

Es varu darīt lietas, ko nevari tu. Un tu nevari darīt, ko protu es. Bet kopā mēs varam darīt lielas lietas

 

Te ir dažas lietas, kā varam mācīties pazemību:

Runā, cik maz vien iespējams

Domā tikai par savu darāmo

Necenties kārtot citu cilvēku lietas

Izvairies būt ziņkārīgs

Pieņem pretrunas un pārmaiņas ar dzīvesprieku

Pieņem apvainojumus un ievainojumus

Pieņem to, ka vari būt nepamanāms, aizmirsts vai nepatīkams

Esi laipns un pacietīgs pret provokācijām

Nepieļauj citu kļūdas

Nekad savu vērtīgumu neturi augstāk par citu

Vienmēr izvēlies grūtāko ceļu

 

Bez pacietības dzīvē mēs iemācīsies mazāk. Mazāk redzēsim, mazāk sajutīsim, mazāk sadzirdēsim. Kāda ironija – vairāk steidzoties, mēs nevis pagūsim vairāk, bet mazāk

 

Darbs tevi var izsmelt, izdedzināt un pat nogalināt. Ja tu dari darbu bez mīlestības, tas būs bezjēdzīgs. Darbs bez mīlestības ir verdzība

 

Disciplīna ir tilts, kas savieno mērķi un panākumus

 

Ja tu tiesāsi cilvēkus, tev nepaliks laika viņus mīlēt

Izaugsme, Vadīt | Monday, www.bigstockphoto.com

Multitasking – tas ir mīts

Es esmu no multitaskeru paaudzes. Man ir aifons, aipads, esmu visos sociālajos tīklos, regulāri lietoju vismaz 10 aplikācijas. Priecājos, ka varu darīt vairākus darbus vienlaikus – gatavot vakariņas, runāt ar vīru, atbildēt (nu, vismaz censties) uz mazās meitas bezgalīgajiem ”kāpēc”, skatīties TV ziņas. Arī mans darba laika multitaskinga formāts izskatās pārliecinoši – gatavoju prezentāciju, čekoju feisbuku, runāju ar kolēģi, pierakstu idejas rītdienas mītiņam, dzeru kafiju… Un man izdodas! Pat priecājos par to! Kad darba pārrunās man prasa– ar ko varu sevi paslavēt, lepni atbildu: esmu produktīvāka nekā citi! Jo spēju vienlaikus darīt vairākas lietas. Taču beidzamajā laikā ievēroju – tas vairs nestrādā, cilvēki pretējā galda pusē nemaz nejūsmo par šo manu spēju. Kā tad tā? Un es biju domājusi, ka esmu produktivitātes un iesaistījuma paraugs…

 

Ko saka biznesa vārdnīca

Multidarbošanās (multitasking) ir termins, kas nācis no tehnoloģiju pasaules, un tur tas nozīmē divu neatkarīgu lietotājprogrammu – piemēram, e-pastu un interneta – vienlaicīgu aktivitāti. Tomēr tagad šis vārds vairāk atpazīstams biznesa vidē ar nozīmi – spēja veikt vienlaikus vairākas darbības. Lai multitaskings būtu iespējams, nepieciešami divi nosacījumi. Pirmais – viena no darbībām ir automātiska – tāda, kur nav nepieciešama piedomāšana, piemēram, ēšana, iešana. Otrs nosacījums – katram no paralēlajiem uzdevumiem jānodarbina atšķirīgas smadzeņu puslodes, kas iespējams, piemēram, vienlaikus lasot un klausoties mūziku. Tomēr zinātnieki atzīst, ka informācijas uztvere, lasot un vienlaikus klausoties mūziku, nebūs tik noturīga.

 

Ko saka zinātne

Patiesībā izrādās, ka nav tādas lietas kā multitaskings. Tas ir tikai mīts, tikai uzmanības sadalīšana, ar kuras palīdzību mēs cenšamies sakārtot savu pārblīvēto kalendāru un šķietami mazināt pieaugošo stresu. Patiesībā ir ļoti maz darbu, ko varam veikt vienlaikus – drīzāk esam seriālie darbu veicēji, kas lēnāk vai ātrāk pārslēdzas no viena darba pie nākamā. Vairāki pētījumi apliecina, ka multitaskings nav nedz efektīvs, nedz veselīgs, jo pārslēgšanās brīdī smadzenēm nepieciešams laiks un piepūle, lai pārorientētos un saprastu jaunos uzdevumus. Izrādās, pārslēgšanās var prasīt līdz pat 40% darba laika. Un jo atšķirīgāki vai sarežģītāki uzdevumi, jo lielāks zaudētais laiks. Turklāt pārslēdzoties turp un atpakaļ no viena darba pie iepriekšējā, un tad atkal pie cita, mēs smadzenēm sagādājam tādu pat slodzi, kādu sajustu lielā ātrumā braucošs auto, kam nemitīgi spiež uz bremzēm. Un izrādās, tie, kas sevi mēdz dēvēt par izciliem vairāku darbu vienlaikus veikšanā, drīzāk ir hroniski multitaskeri. Kopumā viņi pieļauj vairāk kļūdu, atceras mazāk detaļu un patērē vairāk laika, lai pabeigtu darbus, galu galā – dzīvo ar paaugstinātu stresa līmeni.

 Saspiežot laiku

Multitaskings sāk kļūt par mūsu dzīves stilu. Esam to padarījuši par rituālu, kas liek iluzori noticēt – dzīve kļūst daudzdimensiāla, mēs varam būt šeit un tur vienlaikus. Mēs esam pārcilvēki! Panākumi tiek mērīti nevis pēc kvalitātes, bet pēc kvantitātes, ātruma un biežuma, pēc tā, cik daudz laika mēs spējam saspiest, ietilpinot vienā dienā divu dienu uzdevumus. Sajūta, ka es varu paveikt vairāk nekā mans kolēģis tajā pat laikā, liek man ticēt, ka esmu produktīvāka, tātad – vērtīgāka. Mēs izmantojam multitaskingu, lai konkurētu, bet patiesībā tas vēršas pret mums pašiem. Tas liek mums arvien vairāk iesaistīties darbos un pienākumos, lai sajustu šo iekšējo adrenalīnu – būt novērtētam.

Īstie multitaskeri tic, ka tā ir viņu īpašā dāvana – spēja darīt vairākas lietas vienlaikus. Tas viņos rada paaugstinātu pašvērtību. Taču pētījumi norāda, ka tieši hroniskie multitaskeri patiesībā ir nespējīgi koncentrēties uz vienu lietu. Bieži vien pievēršanos vairākām darbībām vienlaikus zinātnieki skaidro ar darba garlaicību vai sarežģītību. Atrodot kādu paralēlo nodarbi, viņi domā, ka tādējādi sevi stimulē paveikt pirmo darbu. Vēl viens multitaskeriem nepatīkams atklājums – patiesībā viņi darba procesā nevēlas domāt. Cilvēki, kas tendēti veikt vairākas darbības vienlaikus, ir impulsīvāki, biežāk meklē tādas emocionālas sajūtas kā dažādību, novitāti, gatavi vairāk riskēt.

 

Sieviešu spēja darīt vairākus darbus vienlaikus ir ģenētiska

Sievietēm vairāku darbu darīšana vienlaikus izriet no ģenētikas, vēstures, kultūras normām un vēlmes “dabūt visu”. Multitaskings sievietēm arī noder, jo mēs vairāk rūpējamies par citiem, nekā par sevi. Savukārt vīrieši multitaskingu biežāk izmanto, lai sevi iepriecinātu, un biežāk no darba pārslēdzas uz atpūtu nevis uz citu darbu. Piemēram, vīrieši par 25% biežāk nekā sievietes izmanto darba laiku personiskām vajadzībām, par 35% biežāk paņem sīkus pārtaukumus, lai vienkārši atpūstos, par 7% biežāk darba laikā izkustas un par 5% – aiziet pusdienās.

Minētais petījums apliecina, ka sievietes uzrāda par 70% augstāku spēju žonglēt, piedodiet, paveikt vairākus darbus vienlaikus. Tas esot ģenētiski noteikts, jo sievietēm esot vairāk nervu savienojumu starp abām smadzeņu puslodēm, kas nodrošina ātrāku pārslēgšanos no darba uz darbu un uzmanības noturēšanu, koncentrējoties vairākiem uzdevumiem. Veicot eksperimentus, kurā sievietēm un vīriešiem bija jāveic identiski datoruzdevumi, abi dzimumi darbus paveica apmēram vienā laikā, tomēr, kad tika pievienots vēl viens uzdevums, sieviete ar to tika galā tikpat precīzi kā vīrieši, tikai ātrāk.

 

Soli pa solim – atpakaļ uz mono darba režīmu

Ja es negribu dzīvot nemitīgā stresā, kalpojot multitaskinga kultam, sākšu ar, lūk, ko:

  • samazināšu savas gaidas būt perfektai;
  • iemācīšos dalīt un pārdalīt darbus un lūgt palīdzību citiem;
  • izmantošu brīvos brīžus atpūtai;
  • izolēšu sevi, ieslēgšos kabinetā (lai neesmu pieejama citiem), pamēģināšu strādāt, piemēram, trīs stundas bez pārtraukuma, izslēgšu skaņu mobilajam telefonam, apņemšos neskatīties internetā;
  • organizēšu tikšanās bez mobilajiem telefoniem un datoriem;
  • nesastādīšu pirmdienai bezgalīgu darbu sarakstu, kas izskatās pēc neiespējamās misijas,
  • plānošu darbus, tos sadalot pa blokiem un nedēļas dienām, iemācīšos kaulēties par palīgiem un laikiem;
  • biežāk pievērsīšu uzmanību tam, cik dokumentu un mājaslapu man vienlaikus ir atvērti datora ekrānā. Ja daudz, tas nozīmē risku mēģināt pārslēgties no viena uz otru;
  • turēšu savu darba galdu kārtībā. Ar dokumentu kalnu grēdām nokrauts galds var palielināt stresu un mudināt ķerties pie vairākiem darbiem vienlaikus;
  • uzskatīšu multitaskingu tikai par iespēju relaksēties – piemēram, klausīties mūziku, kamēr gatavoju ēst.
Bērni, Iedvesmai | Monday, www.bigstockphoto.com

Vainīga bērna priekšā. II daļa

Pagājušajā nedēļā uzsākām tēmu par vecāku vainas sajūtu bērna priekšā un tās graujošo ietekmi uz vecāku – bērnu attiecībām. Kopā ar psihoterapeiti Baibu Gerhardi turpinām meklēt atbildes, kā rīkoties, lai vecāku dzīve vairs nebūtu vainas izpirkšana bērna priekšā par pieņemtajiem lēmumiem.

Psihoterapeite Baiba Gerharde

Psihoterapeite Baiba Gerharde

 

Bērna agresija – kā reaģēt?

Notiekot emocionāliem satricinājumiem, bērnā tiek radīts diskomforts, kas sākotnēji izpaužas kā uzvedības protests – niķošanās, neklausīšana, kaprīzes, agresija. Tas ir labi, uzvedības protests sargā bērna psihi – aizvainojums, dusmas, sāpes nepaliek iekšā un arī piesaista tik vajadzīgo vecāku uzmanību. Un katrs bērns iemācās nekļūdīgi uzspiest uz visjūtīgākajām savu vecāku vietām. Tomēr, kolīdz bērna ciešanas izpaužas kā fiziska agresija, vecākiem jāiejaucas un jānovelk robežas. Ir gadījumi, kad bērns sit, kniebj vai kož ne tikai vecākiem (visbiežāk), bet arī citiem tuviniekiem – brāļiem un māsām, vecvecākiem, pazīstamiem un svešiem bērniem un pieaugušajiem. Kolīdz agresija tiek fiziski vērsta pret citiem cilvēkiem, sevi vai lietām (mesti trauki, plēstas mantas), vecākiem obligāti, stingri un noteikti jāiejaucas. Taču vainas sajūta, bailes no bērna dusmām, arī vecāku nepārliecinātība pašiem par sevi vai nedrošība par dzīvi vispār var būt iemesls tam, ka vecāks nespēj ierobežot bērna agresiju.  Grūtāk ir krīzes brīžos, tad mammai nav iekšējo resursu, lai robežas noteiktu un tās uzturētu, tad nereti gadās, ka vecāki atļauj bērnam uzkāpt uz galvas.

 

 

Kā rīkoties?

Saprast, ka vainas sajūta kaitē attiecībām ar bērnu un nodalīt to kā savu problēmu (ar kuru vislabāk kaut ko darīt), bet kuru labāk neienest attiecībās ar bērnu. Tas būtu tā – es jūtos ļoti vainīga, ka es izšķīros vai aizgāju strādāt, kad bērns bija pavisam mazs, es jūtos par to slikti un ciešu, bet neskatoties uz savām izjūtām, es novilkšu robežas, kuras neļaušu pārkāpt bērnam, jo tā viņam un arī man būs labāk.

 

Tik skaidrībā par vēlamajām robežām, nospraust tās un turēt. Lieliski ir mierīgi aprunāties ar bērnu un paskaidrot, ka tagad mēs dzīvosim citādi – no šīs dienas tu vairs nemetīsi mantas ārā pa logu, nesitīsi vecmāmiņai… Var teikt: “Esmu pavērojusi, mums iet diezgan traki, lai mēs dzīvotu mierīgāk, būs daži noteikumi, kas jāievēro…Mēs mainīsim kārtību …” Tā ir mazākā darba daļa, jo, nonākot problēmsituācijā, bērns sākumā rīkosies, kā ierasts un mammai būs robeža jārealizē dzīvē, kas noteikti izsauks bērnā dusmas. Te svarīgi neatkāpties, pastāvēšana par noteikumiem darīs stiprāku arī pašu mammu. Turklāt katra reize, kad vecāks robežu ievēro, to nostiprina. Vēlāk, kad noteikumi būs skaidri un stabili, tiem nekaitēs arī daži izņēmumi, elatīga attieksme.

 

Svarīgi, lai robežas ir liktas no rūpju puses, piemēram, ir jātīra zobi, lai tie būtu veseli vai bērnam ir jāmācās dalīties ar mantām, lai viņam būtu draugi, kas grib ar viņu spēlēties. Nevis tās ir kā vecāku tīksme par savu varu.

 

Tāpat ir svarīgi uzstādīt noteikumus arī slimam bērnam (protams, ne slimības uzliesmojuma gadījumā), jo arī viņam jāiemācās iekļauties sabiedrībā – pagaidīt, saņemt atteikumu, pastāvēt par sevi, dot, izparst citu vajadzības. Vecāku rūpes nedrīkst pārvērsties par bērna sāpju remdētāju.

 

Reizēm var palīdzēt tuvu cilvēku atbalsts, ja mamma ir pastastījusi tuviniekiem, draugiem par plānoto robežu uzstādīšanu. Palīdz arī apkārtējo cilvēku piemērs.

Pretēji fiziskajai agresijai, kura gandrīz vienmēr ir jāierobežo, izteikt agresiju verbāli bērnam vajadzētu ļaut. Tā vecāki dod iespēju bērnam paust savas jūtas.

 

Un vēl ārkārtīgi nozīmīgi- silti, silti samīļot bērnu! Daži bērni ļaujas mierinošam apskāvienam jau dusmu sākumā, citi – kad stipro emociju vilnis sāk noplakt, ir gudri un jūtīgi bērni, kas paši nāk un prasa, lai viņus samīļo. Tas atjauno gādīgo tuvību un labas attiecības. Ja mamma ir apmierināta ar sevi noteicējas pozīcijās, viņas mīlestība pret bērnu uzplaukst. Ja sevi jāpiespiež, tas atkal norāda uz kādu mammas problēmu, ko risināt pašai, lai tā nebojā attiecības ar bērnu.

 

Piedošana sev

Normāli ir just vainas apziņu par sliktu darbību – kā pieaugušajiem, tā arī bērnam. Tāpēc mammai ir vēlreiz sev jāizskaidro, vai rīcība, par kuru jūtas vainīga, tiešām ir bijusi slikta. Vai šķiršanās no nemīlama vai pāri daroša cilvēka ir bijusi slikta rīcība? Vai darba gaitu uzsākšana, ja mamma, mājās dzīvojot, jutās nomākta vai ģimenes budžets bija nepieņemami sarucis, ir bijusi slikta rīcība? Vai laika pavadīšana kopā ar mīļoto vai gājiens vienai uz kino ir slikta rīcība, ja mamma atgriežas pie bērna laimīga un atpūtusies? Noteikti nē!

Tomēr katrai mammai un katram tētim ir gadījušās arī kļūdas, neapdomīgi lēmumi, neveiksmi nesošas izvēles. Pašpārmetumi par tām var kļūt par smagu dzīves nastu. Ko tad darīt? Sākumā apsvērt visas iespējas, arī nepatīkamās, notikušo, cik nu var, vērst par labu. Ar to, ko vairs nav iespējams izmanīt, darīt grūto un laikietiplīgo piedošanas darbu – piedot citiem un piedot sev.

 

Lai izdodas!

GPS, Iedvesmai | Monday, www.bigstockphoto.com

Pasaka par brīvību!

23. augusts. Vēstures cipari sakrīt un atgādina – brīvība ir tikai vienas paaudzes attālumā! To nevar nodot caur asinssaitēm, to nevar mantot un dāvināt. Tā atkal no jauna ir jaizcīna, jālolo un jāsargā. Lai tā nav tikai pasaka, ko stāstīt mūsu mazbērniem. Šis teiciens pieder vienam no Amerikas prezidentiem. Šodien mēs, iespējams, pieredzam, ka šis teiciens var izrādīties taisnība. Vai brīvību var iemācīties? Viedi cilvēki sakā –  jā, caur pieredzi un vēlmi pašam būt brīvam. Vai mēs mākam būt brīvi? Šajos mūsu zemei tik nozīmīgajos datumos Monday atgādina par mākslu būt brīvam!

latvian

Brīvības cena nekad nav salda. Taču brīvība ir dzīves elpa. Un kurš gan negribētu samaksāt jebkuru cenu par iespēju elpot. – Mamatha Gandijs

Viss patiesi izcilais un iedvesmojošais ir to cilvēku radīts, kas ir varējuši strādāt brīvības apstākļos. – Alberts Einšteins

Brīvības mīlestība nozīmē mīlēt arī citus, kamēr varas mīlestība nozīmē tikai sevis paša mīlēšanu.-Viljams Hazlits

Brīvība nav nekas cits kā iespēja būt labākam. – Albers Kami

Brīvība nozīmē atbildību. Tas ir iemesls, kāpēc tik daudz cilvēku no tās baidās. – Džordžs Bernards Šovs

Brīvība bez mācīšanās ir apdraudēta. Savukārt mācīšanas bez brīvības ir veltīga –Džons Kenedijs

Cilvēka patiesā brīvība nevar pastāvēt bez ekonomiskās drošības un neatkarības. Cilvēki, kas ir izsalkuši un bez darba, ir tie, ar kuru rokām tiek uzceltas un noturētas diktatūras – Franklins Rūzvelts

Viena no vēstures lielākajām kļūdām ir tā, ka pārāk daudzi cilvēki negrib pamosties lielo pārmaiņu periodos. Katrā sabiedrībā būs cilvēki, kas aizstāv ērto status quo situāciju, un tikpat liela būs vienaldzīgo un bailīgo daļa, kas cerēs pārlaist “miegā” visas revolūcijas. Taču šodien mūsu izdzīvošana ir atkarīga no mūsu spējas pamosties, būt modriem, pieņemt pārmaiņu izaicinājumus un pielāgoties jaunajām idejām. – Martins Luters Kings

Dzīves ceļojumā

Ticība ir barība

Labie darbi ir patversme

Gudrība ir dienu gaisma

Un prāta miers ir aizsardzība naktīs

Nekas nevar izcīnāt cilvēku, ja viņš dzīvo ar tīru sirdsapziņu

Un nekas nevar ierobežot viņa brīvību, ja vien viņš ir atbrīvojies no alkatības.- Buda

Ka cilvēciskas būtnes mēs vēlamies būt laimīgi un atbrīvoti no posta un nabadzības. Mēs esam iemācījušies, ka atslēga uz laimi ir iekšējais miers. Un zinām to, ka vislielākais drauds iekšējam mieram ir graujošas emocijas, kā dusmas, bailes, aizdomas un pārliekas pieķeršanās, kamēr patiesais laimes un miera avots ir mīlestība, brīvība, iejūtība, un atbildības sajūta. – Dalailama

Brīvība. Tā nozīmē – nevienam neko nepieprasīt, neko negaidīt, un ne uz vienu nepaļauties. – Nezināms autors

Brīvība ir tikai vienas paaudzes attālumā! To nevar nodot caur asinssaitēm, to nevar mantot un dāvināt. Tā atkal no jauna ir jaizcīna, jālolo un jāsargā. Lai tā nav tikai pasaka, ko stāstīt mūsu mazbērniem, ka reiz sensenos laikos mēs bijām brīvi cilvēki. – Ronalds Reigans

Attiecības, Iedvesmai | Monday, www.bigstockphoto.com

Kāzu plānošana – kādas kļūdas nepieļaut

Kāzas ir viens no skaistākajiem divu cilvēku attiecību mirkļiem. Tomēr nereti, cenšoties šo dienu padarīt par visvisvis… , sanāk, maigi izsakoties, stresainākā diena mūžā. Kleita, kas maksājusi milzu naudu, pēkšņi neder, laiks un enerģija, kas veltīti, veidojot greznus rotājumus svinību vietai, tiek burtiski aizskaloti lietū, sākoties pamatīgam gāzienam.  Kāda mūsu kolēģe izteicās, ka par kāzām un visiem ar tām saistītajiem jautājumiem tāpat uztraucas sievietes, bet vīriešus interesē tikai izmaksas. Monday pēta, kādas kļūdas nepieļaut, plānojot kāzas.

 

Jo vairāk viesu, jo lielāks stress

Lai arī ASV Denveras universitātes nesen veiktā pētījuma rezultāti pierāda, ka jo lielākas un vairāk viesiem bagātas kāzas, jo labāka un stabilāka izdosies laulība. Vai tiešām?  Saprotams, ka kāzu dienā vēlēsieties būt kopā ar tuvākajiem draugiem, bet tas nenozīmē, ka trešās pakāpes māsīca, ar kuru tiecies reizi divos gados, arī būtu obligāti jāiekļauj viesu sarakstā. Vēl viena sen zināma patiesība – jo vairāk viesu, jo vairāk stresa.

 

Pielāgojiet viesus sev, nevis sevi viesiem!

Ir nepiedodami nepārtraukti uztraukties par to, kā tā vai cita izdarība patiks draugiem, vecākiem  vai citiem radiem. Protams, jūs vēlaties iepriecināt tuviniekus, taču tici, viņi būs priecīgi, tikai redzot, ka esat laimīgi kopā! Un tomēr topošie jaunie pāri grēko, cenšoties pielāgot savus svētkus viesiem, nevis sev. Jums nav jānolīgst lauku muzikantu kapella ar sintezatoru un labi zināmu šlāgeru repertuāru tikai tāpēc, lai vecāki var izkustināt kājas, jums nav kāzu ēdienkartē cūkas cepeši, sarkanvīnā sautēts liellops vai vītināta brieža pavēdere, ja ikdienā esat pārliecināti veģetārieši! Un jums nav visi sagatavošanās darbi jāveic pašiem. Lieliski, ja varat atļauties kāzu organizatoru, tomēr, ja nevarat, ir gaužām nepareizi vedējus uztvert kā jūsu kāzu rīkotājus. Taču jūsu tuvākie draugi noteikti neatteiks uzņemties nelielu daļu no pirmssvētku darbiem.

 

Iesaistieties abi!

Kāzas ir divu cilvēku svētki, tāpēc, ja jau sākumā jūti, ka tavs vīrietis kļūst izvairīgs, uzskatot, ka būs gana, ja viņš piedāvāsies segt lielāko daļu izdevumu, sadaliet teritorijas! Tu noteikti nebūsi ieguvēja, cenšoties viņu piedabūt pie datora, lai izpētītu Pinterest galerijas noformējuma idejām, bet viņš būs priecīgs izvēlēties mūziķus vai pasūtīt dzērienus.

 

Un ja tomēr plānošanas un gatavošanās laikā jums neizdodas saglabāt mieru, tad atcerieties, ka kāzu diena, iespējams, būs tikai viena – izbaudiet to, aizmirstot par ne tik perfektām ziedu virtenēm vai pēkšņi sākušos lietu, un vismaz šodien ieraugiet viens otru atkal no jauna!

 

Santa Audere – Zaļaiskalns un Ansis Auders – Zaļaiskalns, apprecējās šogad, jūnija sākumā

Foto: Uģis Brālēns

Foto: Uģis Brālēns

Santas stāsts

Aptuveni pusgadu pirms kāzām sākām domāt par kāzās ielūdzamajiem viesiem, to darījām kopīgi. Es vairāk meklēju idejas un iedvesmu Pinterest, un man arī liktos jocīgi, ja Ansis to darītu. Es vairāk domāju par sīkumiem, par noformējumu, bet, kad meklējām kāzu svinību norises vietu vai mūziku, domājām aktivitātes, tad gan abi iesaistījāmies. Tāpat visas idejas par noformējumu, galda kartēm un kaut vai lentīšu krāsu saskaņoju ar Ansi. Un man bija svarīgi, lai arī viņš visu akceptētu. Mums gatavošanās kāzām notika viegli un organiski, mums izpalika stress un asaras. Vairāk mūs satrauca svinīgā daļa – kāds būs mācītājs, kāda būs ceremonija. Par ballītes daļu nebija satraukuma vispār.  Mēs neiespringām uz neskaitāmiem variantiem, bet gan piegājām visiem jautājumiem mierīgi.  Piemēram, mūzikas grupām mums bija divi varianti, apjautājāmies, kura grupa var, tos arī ņēmām, nevis izskatījām katalogus ar neskaitāmiem variantiem. Tāpat ar fotogrāfu – mēs iedomājāmies vienu, viņam arī pajautājām, un tā kā viņš piekrita, citu vairs nemeklējām. Man liekas, ka pirmskāzu stress ir atkarīgs no tā, cik viegli cilvēki uztver lietas. Manuprāt, svarīgi ir atcerēties, ka precas divi cilvēki, tāpēc pat jautājumos, kuros nav vienprātības, svarīgi ir atrast kompromisu, kas apmierina abus. Bija jau dažbrīd neliels satraukums – pēdējā nedēļā bija arī negulētas naktis sīkumu dēļ. Bet konfliktu mums nebija, es domāju, ka tas ir atkarīgs no attieksmes pret dzīvi.

Anša stāsts

Gatavojoties kāzām, es noteikti nedomāju tikai par to, cik tas maksās. Tomēr man liekas, ka dažādi sīkumi un ar rokdarbiem saistīti jautājumi vairāk interesē sievietes. Santa meklēja idejas internetā un piedavāja man vairākus variantus, bet es pateicu savas domas par to, kurš variants man labāk patīk. Mēs daudz ko darījām paši, mums nebija kāzu organizatora, kas visu izdomātu mūsu vietā. Mums arī ļoti paveicās ar mūsu radošajiem vedējiem un draugiem, kuri bija gatavi iesaistīties, lai viss izdotos. Stresa man nebija ne par kāzu norisi, ne par ko citu. Sapratām, ka nav vērts satraukties par lietām, jo, ja arī kaut kas nenotiks pēc plāna, apprecēsimies mēs noteikti! Domstarpību mums nebija, vienīgais kompromiss bija mācītājs, man tas nebija tik svarīgi, bet Santa ļoti gribēja. Tāpēc mums bija lielisks mācītājs, bet mēs neprecējāmies baznīcā, bet gan Baltajā kāpā Saulkrastos. Un kāzas mums izdevās lieliskas.

 

 

Elīna Pulle un Sergejs Pulle, apprecējās šogad, maija beigās

Foto no personīgā arhīva

Elīnas stāsts

Domājot par kāzu dienu, svarīgākais bija nozīmīgā dzīves soļa aptveršana. No prakstiskās puses vislielākais satraukums man bija par to, lai kāzu dienā visu paspētu laikā. Un tā arī bija, katras piecas minūtes bija zelta vērtas. Vai, piemēram, atcerēties paņemt pases. Atceros, ka restorānā ļoti pārdzīvoju, lai ēdiens būtu garšīgs. Savukārt kā līgava uztraucos, lai kleita labi izskatītos, arī frizūra un make up. Vēl kā lielāko satraukumu atceros dzimtsarakstu nodaļā neaizmirst pateikt “jā”. Taču mūsu kāzās viss notika, kā iecerēts, jo bijām pārdomājuši visu līdz pēdējam sīkumam un minūtei. Negribu piekrist, ka kāzu izmaksas satrauc tikai vīrieti, mēs abi sekojām līdzi gan izdevumiem, gan arī tam, kā viss izskatīsies. Kāzās nenotika nekas neplānots, viss notika pat daudz labāk. Dienas beigās bijām ļoti apmierināti un laimīgi.

Sergeja stāsts

Gatavojoties kāzām, galvenais bija apziņa, ka attiecības tiks nostiprinātas oficiāli. Pašā kāzu dienā bija neliels satraukums par to, lai viss notiktu pēc plāna, kā arī biju nedaudz satraucies par to, lai mūsu viesi atrastu kopīgu valodu, jo lielākā daļa nebija iepriekš pazīstami savā starpā. No Elīnas puses bija latviešu radi, kā arī vācu tautības cilvēki, bet no manas – tikai krievu tautības cilvēki. Turklāt daudzi nepārzināja citas valodas, tāpēc arī satraucos, bet viss bija kārtībā, jo visi centās viens otru saprast, kas arī izdevās. Uzskatu, ka mūsu kāzās viss notika kā plānots, un viss izdevās.

 

 

 

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!