Izaugsme, Noderīgi | Monday, www.bigstockphoto.com

Kā paņemt radošo pauzi?

Vai esi kādreiz, braucot mašīnā, dodoties skrējienā vai pastaigā, pēkšņi sajutusi sevī radošu iedvesmu? Vai, piemēram, dušā, mazgājot matus, pēkšņi atklājusi risinājumu jau ieilgušai problēmai? Šo brīdi sauc par radošo pauzi, lai gan biežāk mūsu izpratnē radošā pauze saistās ar ilgstošu pārtraukumu kādas lietas vai problēmas risināšanā. Sākoties vasaras atvaļinājumu laikam, Monday centās atrast radošās pauzes recepti.

 

Radošā pauze – par šī termina tēvu tiek uzskatīts leģendārais ārsts, izgudrotājs un radošais domātājs  Edvards De Bono, kurš savā grāmatā Searious Creativity ar šo terminu skaidroja nepieciešamību atpūtināt prātu. Grāmatā viņš atklāj, ka “labākos rezultātus izdodas sasniegt tad, kad cilvēki pārstāj domāt par lietām, par ko neviens cits nav pārstājis domāt”.  Savukārt profesors, rakstnieks un vēsturnieks Lajos Szekely reiz paskaidroja, ka radošā pauze “… tiek definēta kā laika intervāls, kas sākas tad, kad domātājs apzināti pārtrauc rūpes par neatrisinātu problēmu, un beidzas, kad problēmas risinājums negaidīti parādās apziņā.” Tāpat ir veikti dažādi pētījumi par oportūnistisko plānošanu, kas pierāda, ka tad, kad cilvēkam ir mērķis rast risinājumu kādai problēmai, pēkšņi viņš ievēro lietas apkārtējā vidē, kas palīdz šo problēmu atrisināt. Proti, ja tev ir nepieciešams nosūtīt vēstuli, tad palielinās izredzes, ka tu ievērosi pastkasti, kas atrodas uz tuvējās ielas. Tomēr ne vienmēr tas notiek uzreiz. Iespējams, tu ik dienas ej garām paskastei, domājot par to, ka vēstule ir jānosūta, taču kādā saulainā rītā, ceļā uz tuvējo veikalu pēc brokastu maizītēm, pēkšņi pamani šo pastkastīti, un tava problēma ir atrisināta.

Vēsturē cilvēki radošās pauzes fenomenu ir centušies izskaidrot, saistot to ar cilvēka atmiņu, dažādiem atmiņas slāņiem un to savstarpējo konkurētspēju, taču skaidrs ir viens  –  radošā pauze cilvēka prātā atbrīvo saspringumu, tā ļaujot saredzēt jaunus veidus, kā novērst radušos problēmu vai no jauna gūt iedvesmu radošam darbam.

 

Monday uzrunāja trīs radošo profesiju pārstāves, kuras atklāja mums savas radošā pārtraukuma un radošuma atgūšanas receptes.

 

 

Marta Kukarane, tekstu autore radošajā aģentūrā IDEA

Foto: Kristīne Krauze Slucka

“Es nemaz nezinu, vai radošo pauzi var paņemt apzināti. Manuprāt, radošā pauze vienkārši iestājas, tāpat kā nevari būt uz pasūtījuma ļoti radošs, un tad jūti, ka nav jēgas no sevis spiest laukā neko jaunu, ir jāatvelk elpa un jāatliek malā radošuma meklējumi. Mana recepte ir dabiskā ceļā pēc ziemas gaidīt pavasari – tad arī viss pats no sevis atnāks. Uzskatu, ka mana radošā pauze ir šobrīd, kādu laiku vairs neko nerakstu, izņemot tekstus darbā, bet jūtu, ka drīz atkal vajadzēs, tas nozīmē, ka pauze būs pāri un varēs atsākt darboties.”

 

 

Agnese Kleina, vizuālā žurnāliste

Foto no privātā arhīva

Foto no privātā arhīva

“Man viss ir vienkārši – vienkārši vajag nomainīt ainavu. Tā kā nereti braucu uz mājām Liepājā, tas notiek pats no sevis. Aizbraucu pie mammas, apskatu, kas izaudzis viņas mazajā dārziņā, parunājos par to, kas svarīgs viņai un kas svarīgs man. Bet dažkārt ar draugiem sarīkojam vienas dienas ekskursiju tāpat vien – lai pabrauktu ar vilcienu vai autobusu un pastaigātu pa mums visiem nepazīstamu pilsētu, piemēram, Dobeli, Cēsīm vai Jelgavu. Vakarā ir tieši tāds patīkams nogurums un sajūta par kvalitatīvi pavadītu laiku ar draugiem, kāda pietrūkst ikdienā. Un pats galvenais – tāda atpūta liek arī sailgoties pēc darbiem.”

 

 

 

Anna Andersone, IT uzņēmuma Froont līdzīpašniece un CFO

foto - Karlīna Vītoliņa

foto – Karlīna Vītoliņa

Anna ir pieredzējusi, kā ir strādāt 14 stundas dienā pat vairākas dienas pēc kārtas. Viņas recepte, lai atjaunotu radošumu, ir vienkārša: „Man ir garīgs darbs, tāpēc vienīgais, kas strādā priekš manis,  ir fiziskas aktivitātes. Pie tam noslēpums ir tajā, ka atjaunošana ir iespējama vien tad, kad tu maksimāli un regulāri sevi fiziski „izspied“. Ikdienā eju peldēt, baseins ir blakus birojam, jogoju un daudz braucu ar riteni. Braucot ar riteni pa pilsētu gan nevar dabūt pietiekamu fizisko kondīciju, toties labi atslēdzas un izvēdinās galva, nav jādomā par darbiem, bet gan satiksmi un taisnāko ceļu. No kolēģēm zinu, ka skriešana labi palīdz aizmirsties. Garākā pauzē un atvaļinājumos izslēdzu mobilo un cenšos atturēties no interneta. Kā ideālu atslēgšanos visiem iesaku orientēšanos, diemžēl tur vajag laiku, kas man šobrīd pietrūkst, bet centīšos to ieviest savā kalendārā. Vēl labs veids, kā atslēgties un atjaunoties, ir tikšanās ar draugiem. Te labi strādā noteikums, ka tas , kurš pirmais paskatīsies telefonā, izmaksā parējiem.”

Un kāda ir tava radošuma atgūšanas recepte?

 

Bizness | Monday, foto no Löfbergs Lila

Būt par biznesa mantinieci ceturtajā paaudzē

Katrine Lofberga ir ceturtās paaudzes īpašniece Zviedrijas lielākajā kafijas ražošanas uzņēmumā Löfbergs Lila. Viņa ir komunikāciju direktore, tāpēc mēdz viesoties Latvijā, kur atrodas uzņēmumam piederoša kafijas ražotne SIA „Melnā Kafija”. Monday ar Katrini tikās, lai uzzinātu, ko nozīmē strādāt ģimenes uzņēmumā ar senām tradīcijām, un kā attīstīt mazu biznesu līdz uzņēmumam ar eksporta potenciālu.

M: Latvijā šobrīd vietējo uzņēmumu menedžmentā mainās paaudzes, tāpēc uzņēmējiem aktuāls ir jautājums, kā nodot uzņēmumu pārvaldību savas ģimenes ietvaros. Jūs strādājat uzņēmumā, kurā nomainījušās jau četras vienas ģimenes paaudzes…

Katrine Lofberga: Mēs jokojam, ka šajā ģimenē jau piedzimstam ar kafijas garšu. Un tā ir ļoti laba garša. Kad mans vecvectēvs 1906. gadā dibināja uzņēmumu, viņa aizrautība bija radīt izcilu kafiju. Tas tika nodots no paaudzes paaudzē – nekādu kompromisu attiecībā uz kafijas kvalitāti. Šobrīd mēs esam pieci īpašnieki – mans tēvs, kas ir valdes loceklis, es, mana māsa un brālis, kuri arī strādā uzņēmumā, un mans brālēns. Nododot uzņēmumu nākamajai paaudzei, viens no izaicinājumiem ir deleģēt varu no viena īpašnieka vairākiem – un tas nozīmē mākslu vienoties un sadarboties. Un te būtiskākais jautājums un arī veiksmes atslēga ir – vai mēs visi esam par vienām vērtībām? Otra mācība, ko esam apguvuši – tas, ka tev ir kompānijas zīmola uzvārds, vēl nebūt negarantē darbavietu. Pirms ienācu uzņēmuma pārvaldībā, man vispirms pašai vajadzēja saprast, vai būšu vismaz tikpat laba profesionāle kā līdzīgi pretendenti un vai mans īpašnieces statuss būs kompānijai ieguvums. Pirms sāku strādāt Löfbergs Lila kā komunikāciju direktore, desmit gadus biju nostrādājusi citā uzņēmumā līdzīgā amatā, turklāt ieguvusi labu izglītību. Kad mans tēvs pārņēma biznesu no vectēva, tas likās pats par sevi saprotams un to sevišķi neapsprieda. Taču mēs esam cita paaudze un daudz runājam par biznesu, tostarp tādām lietām kā vērtības un misija. Tas ir vēl viens novērojums – lai nākamā paaudze būtu tikpat aizrautīga biznesa veidotāja kā iepriekšējā, ģimenē ir svarīgi dalīties ar prieku un sasniegumiem, ko dod bizness, nevis nākt mājās ar problēmām, īgnumu un negatīvismu. Kurš tad gribēs pārņemt nodarbi, kas saistās tikai ar grūtībām?

Katrine Lofberga ir ceturtās paaudzes īpašniece Zviedrijas lielākajā kafijas ražošanas uzņēmumā Löfbergs Lila

Katrine Lofberga ir ceturtās paaudzes īpašniece Zviedrijas lielākajā kafijas ražošanas uzņēmumā Löfbergs Lila

M: Kā komunikācijas direktorei jums jāsaprot, kas šobrīd uzrunā jūsu pircējus.

K.L.: Bez šādas izpratnes bizness vairs nemaz nav iedomājams. Mani priecē, ka cilvēki ir sākuši atgriezties mājās, savā virtuvē, kļuvuši izvēlīgāki un prasīgāki ēšanas kultūrā. Jā, kulinārija ir modē. Lai arī kafijas dzeršana vienmēr bijusi rituāls baudai, tomēr pateicoties trendīgiem veikaliņiem un mazām kafejnīcām, tagad cilvēki ir ļoti atvērti jaunām pieredzēm un garšām. Kafijas biznesam nozīmē arī to, ka cilvēki vairāk lieto labus kafijas automātus un labas kvalitātes kafiju. Pasaulē šobrīd karsts trends ir interese par produktu izcelsmi, ražošanas ētiku, korporatīvo sociālo atbildību – proti, kā ražotājs izturas pret saviem darbiniekiem, kādus partnerus izvēlas un pat kā taupa enerģiju. Tā kā Löfbergs Lila vienmēr ir turējusi cieņā šīs vērtības, mums šis trends ir noteikti devis jaunus pircējus, kam tas viss ir svarīgs un tuvs.

M: Löfbergs Lila kafija ienāca Latvijas tirgū jau pirmajos neatkarības gados. Vai tā bija priekšrocība?

K.L.: Baltija bija Löfbergs Lila pirmie eksporta tirgi, līdz tam bijām lokāla zviedru kompānija. Mēs nolēmām ienākt Baltijā jau 1993. gadā, kad tirgus šeit bija tukšs, turklāt pilnīgi atšķirīgs no rietumu tirgiem, un patērētājs bija kā bērns, kas gribēja visu izmēģināt. Mūsu kafija bija viena no patērētāju pirmajām pieredzēm. Ienākot salīdzinoši tukšā tirgū ar pirmo vilni, ir vieglāk iekarot savu patērētāju. Lai arī varbūt esam mazliet dārgāka kafija, taču esam šeit atraduši to kafijas baudītāju, kam svarīga kvalitāte un mūsu vērtības. Šobrīd esam arī citās Skandināvijas valstīs un Lielbritānijā.

M:Kādas mācības jūs esat guvuši, darbojoties nelielos tirgos? Ko varat ieteikt mūsu ražotājiem, kas skatās uz jauniem eksporta tirgiem?

K.L.: Pirmais un galvenais padoms – turēties pie savām vērtībām. Necensties sekot un kopēt, ko un kā dara lielās korporācijas. Atšķirībā no viņiem mēs jau sākumā uzskatījām, ka katra no Baltijas valstīm ir atšķirīga, mēs respektējām kultūras atšķirības – tas nozīmēja, ka ieiešana tirgū prasīja vairāk laika un pūļu, toties izveidojās labs sadarbības pamats. Un, ja jūsu biznesa vērtība nav tikai īstermiņa peļņa, bet vēlme saglabāt savu vietu tirgū uz ilgu laiku un pat padarīt pasauli labāku, nekad neizejiet uz kompromisiem produktu kvalitātes ziņā. Mēs savu kafiju ražojam vienlīdz kvalitatīvu visām valstīm, ražošanas process notiek mūsu ražotnē Zviedrijā, savukārt pupiņas tiek iepirktas tikai no plantācijām, kas atbilst mūsu vērtībam. Mūsu izplatīšanas filozofija prasa arī partnerus ar līdzīgām vērtībām. Un to labāk noskaidrot jau pašā sadarbības sākumā, citādi konflikti var traucēt vadīt un attīstīt biznesu un pat iespaidot zīmola vērtību.

 

M: Jūs esat iegādājušies Baltijā lielāko kafijas ražotni SIA Melnā Kafija. Kāpēc gan? Jūs taču turpināt Löfbergs kafiju ražot Zviedrijā.

K.L.: Melnā Kafija bija mūsu izplatīšanas partneris šeit, Latvijā. Tas ir viens no eksporta izdošanās faktoriem – atrast partneri, kurš ne vien saprot vietējo tirgu, bet arī darbojas tajā pat nozarē, kur jūs. Mēs šo ražotni iegādājamies, jo tā ir laba platforma, kas ļauj te palikt uz ilgu laiku, turklāt mēs redzam labu potenciālu vietējā kafijas zīmola attīstībai.

M: Kādas izredzes Latvijas pārtikas ražotājiem ir iekarot, piemēram, Zviedrijas patērētāju tirgu?

K.L: Domāju, ka izredzes ir ļoti labas. Zviedri meklē unikālas, eksotiskas, kvalitatīvas un autentiskas lietas. Un ir ļoti pozitīvi noskaņoti pret Baltijas valstīm. Esiet lepni par sevi! Ja jūs produktu aprakstos norādīsiet, ka izcelsmes vieta ir Latvija, ka produkts ir dabīgs, un, ja vēl pastāstīsiet autentisku stāstu, es domāju, ka jūs noteikti pamanīs. Bet, protams, produktam jābūt kvalitatīvam.

M: Kas šobrīd jūsu lielākie izaicinājumi – kā biznesa sievietei, kā komunikāciju vadītājai, kā uzņēmuma īpašniecei?

K.L.: Kā sievietei biznesā man ir svarīgi sabalansēt darbu un privāto dzīvi, spēt aizvērt darbavietas “durvis”, kad izeju no biroja. Zinu, ka ģimenes biznesā tas ir grūtāk nekā tad, ja tu strādā tikai algotu darbu, jo mēs arī mājās runājam par biznesu. Man palīdz plānošana, disciplīna un fiziska slodze. Kā uzņēmuma komunikāciju vadītājai man būtiski uzminēt, ko patērētājiem vajadzēs rīt, kā iespējams piesaistīt jaunus lojālus klientus. Bet kā uzņēmuma īpašniecei man jāskatās stratēģiski – tā kā Zviedrijā esam otrie lielākie kafijas tirgū, tas mums nozīmē likt pirmajiem “sajust mūsu elpu pakausī”. Un arī neaizmirst par tiem, kas stāv aiz mums un kuru elpu pakausī jūtam mēs.

Iedvesmai, Personība | Monday, www.bigstockphoto.com un no publicitātes materiāliem

7 SPILGTĀKĀS LATVIEŠU ARHITEKTES

 

Vēsturiski arhitektūra tiek uzskatīta par izteikti vīrišķīgu profesiju. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka arī Rīgā arhitekta diploms pirmo reizi sievietei tika pasniegts vien 1923. gadā (gandrīz pusgadsimtu pēc pirmajiem diplomētajiem arhitektiem-vīriešiem!), un turpmāko piecu gadu laikā viņai pievienojās tikai trīs amata māsas. Taču patlaban situācija ir mainījusies – vairākas no ievērojamākajām Latvijas mūsdienu arhitektūras sejām ir sievietes. Aicinām iepazīties ar dažām spilgtām personībām, kurām izdevies lauzt priekšstatu par arhitektūru kā dāmām nepiemērotu jomu.

 

Marta Staņa (1919-1972)

Marta Staņa. Dailes teātris.

Marta Staņa ir viena no izcilākajām padomju ēras arhitektēm Latvijā un leģendām apvīta personība. 20. gs. 50. gadu Latvijā viņa izcēlās ar savu harizmu, jo nepielāgojās esošajai situācijai, bet gāja savu jaunrades ceļu. Viņa bija savam laikam netradicionāla arhitekte, neklonēja padomju arhitektūrai tobrīd raksturīgo t. s. Staļina baroku, bet meklēja savu arhitektūras seju, ko raksturoja funkcionālisms, racionālisms un modernisms. Viņas slavenākais darbs ir Dailes teātra projekts, kura projektēšana un būvniecība ilga gandrīz divdesmit gadus, un tā pabeigšanu un atklāšanu arhitekte diemžēl nepieredzēja. Lai arī projektēšanas un būvniecības procesā teātris mainījās, ir saglabājusies galvenā ideja par funkcionāli nodalītajiem apjomiem un plašo, stikloto vestibilu skatītājiem ēkas otrajā stāvā. Mūsdienās Martu Staņu pieskaita pie laikmetīgā stila ikonām Latvijā.

 

Lia-Asta Knāķe (1929)

Lia-Asta Knāķe. Skice Latvenergo ēkai.

Kolēģu dēvēta par skaistāko savas paaudzes arhitekti, Lia-Asta Knāķe ieguva atpazīstamību kā krogu arhitekte, jo 50. gadu otrajā pusē un 60. gados radīja virkni populāru kafejnīcu un restorānu interjeru. Lietojot tam laikam principiāli jaunus paņēmienus – tīras līnijas, dinamiskas formas – Lia-Asta radīja tēlus kafejnīcām, kuras uz gadu desmitiem kļuva par Rīgas simboliem un publisko seju. Viņas darbi ir tādas leģendāras vietas kā Putnu dārzs, Kaza, Luna, Mazā Luna, Putnu dārzs, restorāna Rīga valūtas bārs. Taču profesionālajā ziņā interjeri bija tikai pakāpiens, kas veda arhitekti pretī viņas nozīmīgākajam mūža darbam. Lia-Asta Knāķe tika pamanīta un saņēma neticami prestižo piedāvājumu projektēt toreizējo Enerģētiķu namu – tagad katram rīdziniekam pazīstamo Latvenergo ēku Pulkveža Brieža ielā.

 

Ausma Skujiņa (1931)

Ausma Skujiņa. Vecpiebalgas Luterāņu baznīca. Māras baznīca Liepājā, karkass kā pagaidu skulptūra.

Ausma Skujiņa tiek dēvēta par latviešu zaļo arhitekti – viņa reiz izteikusies, ka aiz katras mājas loga jābūt redzamam vismaz vienam kokam. Jau vairāk nekā 50 gadus strādājot par arhitekti, līdz pat šim laikam viņa ir viena no ievērojamākajām ekoloģiskās arhitektūras aktīvistēm, iestājoties par vides problēmu risināšanu, zaļajām zonām pilsētvidē un no dabiskiem vietējiem materiāliem būvētiem mājokļiem. Viņas spilgtāko darbu vidū minamas baznīcas Vecpiebalgā, Vangažos un Aizputē, kuras arhitekts Andrejs Ģelzis raksturojis kā dievnamus ar pagānisma elpu. Ausma Skujiņa veidojusi arī Līvu laukuma projektu, Vecrīgas ielu rakstā iezīmējot senās Rīdzenes upes gultni, Laumas un Ezerkrasta dzīvojamos rajonus Liepājā, K. Skalbes muzeju Saulrietos, Valdorfa skolu Jūrmalā un daudzus citas celtnes. Arhitekte saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni un Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju.

 

Zane Kalinka (1947)

Zane Kalinka. Viesnīca Rīdzene.

Vienu no pieredzējušakajām Latvijas arhitektēm Zani Kalinku kolēģi raksturo kā neticami darbspējīgu, enerģisku, principiālu un vienlaikus sievišķīgu. Viņa ietekmējusi Rīgas arhitektūru jau vairākas desmitgades – astoņdesmitajos gados tā bija bērnu slimnīca Gaiļezers, tiem laikiem neticami rietumnieciskā viesnīca Rīdzene un augstceltnes Anniņmuižas bulvārī, kas savulaik saņēma PSRS Tautas sasniegumu izstādes zelta medaļu. Savukārt viņas neseno projektu vidū ir elegantās Tomsona terases un Valdemāra ielas Rimi ar brīnišķīgi saglabātu industriālo mantojumu – veco ūdenstorni. Par pēdējo arhitekte saņēmusi gada balvu arhitektūrā. Viņas darbus raksturo skaidri un vienkārši būvapjomi, atklāta, tīra telpa, ko īpašu dara rūpīgi izvēlētas detaļas. Zīmīgi, ka arī  visus savus trīs bērnus Zane Kalinka pievērsusi arhitektūrai.

 

 

Ināra Kārkliņa (1950)

Ināra Kārkliņa. Meža skola (Rīgas sanatorijas internātskola).

Ināra Kārkliņa kopā ar savu biroju Forma piedalījusies tādos vērienīgu projektos kā Latvijas Bankas Rīgas filiāles projektēšana un būvniecība, lidostas Rīga rekonstrukcija un jaunā termināla izveide. Bet īpašu ievērību pelnījuši viņas sociālie objekti – tādi kā Meža skola (Rīgas sanatorijas internātskola) Brīvības ielā un Pilsētas slimnīcas kompleksa rekonstrukcija un jaunā ēka Ventspilī. Viņas darbos redzama autores vēlēšanās veidot vidi, kas rada pozitīvas emocijas un siltu, mājīgu atmosfēru. Meža skolai piešķirta festivāla Gada māja Rīgā 2011 balva, savukārt Ventspils slimnīca saņēmusi Starptautiskās Arhitektu savienības diplomu kā viens no labākajiem vides pieejamības objektiem pasaulē. Arhitektes projektu vidū ir arī Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturiskā centra attīstības koncepcija un kultūrvēstures tūrisma takas izveide un Saulkrastu peldvietu labiekārtošanas projekts.

 

 

Zaiga Gaile (1951)

Zaiga Gaile (foto Jānis Deinats, Diena). Berga Bazārs.

Būdama Latvijas arhitektūras korifejs, Zaiga Gaile vienlaikus ir zināmā mērā savrupa parādība, jo savā darbā apvieno divas pretējas nozares – restaurāciju un jauno arhitektūru. Zaigas Gailes biroja specializācija ir vēsturisko namu atjaunošana – līdz kliņķim nolaistas vecas ēkas arhitektes vadībā ne tikai atgūst savu agrāko spožumu, bet arī iemanto mūsdienīgu elpu. Viņas mīļāko projektu vidū ir Berga Bazārs un viesnīca Hotel Bergs, Ķīpsalas koka mājas, Ģipša fabrikas dzīvojamais kvartāls, Fabrikas restorāns, galerija Garāža un daudzi citi. Zaigas Gailes veidotā brīvdienu māja Kaltenē un Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā izvirzīti Pasaules arhitektūras festivāla balvām, un šogad viņa saņēmusi arī augstāko apbalvojumu Latvijas arhitektūrā – Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu par Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas koka mājas atjaunošanu Lācplēša ielā.

 

Zane Tetere (1981)

Zane Tetere. Privātmāja Mārupē.

Latvijas arhitektūras jaunās zvaigznes Zanes Teteres kontā ir jau iespaidīgs daudzums realizētu projektu. Viņas birojs OpenAD (Open Arhitektūra & Dizains) ir vieni no retajiem, kas veiksmīgi apvieno divas bieži vien savstarpēji nošķirtas nozares – arhitektūru un dizainu. Zane Tetere veidojusi interjeru tādām iecienītām kafejnīcām un restorāniem kā Hospitālis, Madhouse,Bonēra, Index Café, Piens, reklāmas aģentūrai McCann Erickson. Plašu starptautisku uzmanību piesaistījušas viņas radītās savrupmājas Rīgā un Jūrmalā, īpaši nams Mārupē, kura veidolā saskatāma spēcīga Japānas dizaina un arhitektūras ietekme. Viņas darbu apskati ir tikuši publicēti NY Times un virknē citu ārvalstu mediju.

 

 

Kafijas pauze | Monday, www.bigstockphoto.com

Kā atgriezties darbā pēc brīvdienām?

Kaut mums būtu tāds darbs, kurā vēlamies atgriezties pēc iespējas ātrāk! Taču nereti pirmā darba diena pēc garākām brīvdienām nāk kā zobu sāpes, kas jāpārcieš. Kā noskaņoties atgriezties darbā pēc brīvdienām un nekrist uz nerviem kolēģiem un pašai sev, atgādinot, kā negribas strādāt?  Monday sagatavoja dažus prakstiskus ieteikumus, kā ātri noskaņoties darbam.

 

 

 

Uzkrāsojies!

Meikapa uzklāšanas līdzīgi kā darbam piemērots apģērbs palīdz emocionāli savākties un noskaņoties faktam, ka pēc ilgākas atpūtas ir jāatgriežas darbā. Grūtāk būs, ja darbā valkā to pašu apģērbu, ko atpūtā, taču, ja brīvdienās izvēlies džinsus un brīvu džemperi, bet darbā tavs ieņemamais amats vai statuss pieprasa lietišķu stilu, tad, jau ģērbjoties, noskaņosies darba dienai. Laba ideja ir ietērpties jaunā, brīvdienās iegādātā tērpā, tas uzlabos omu un šķietami padarīs priecīgāku atgriešanos darbā. Ar meikapu ir līdzīgi – ja brīvdienās ļāvi matiem pašiem izžūt un pietika vien ar skropstu tušu, tad īpaši pirmajā darba dienā pēc atpūtas uzkrāsojies spilgtāk un ieveido matus!

 

 

Apspried ar kolēģiem pagājušās brīvdienas!

Dalies ar kolēģiem par brīvdienām! Ja vien pirmajā dienā no paša rīta nav plānota sapulce vai tikšanās, un, ierodoties birojā, pieķer sevi pie domas, ka negribas strādāt, paņem apzinātu pusstundas kafijas pauzi, kurā izstāsti kolēģiem par savām brīvdienām. Arī klausītāji visdrīzāk dalīsies ar saviem stāstiem. Tā būsiet ne vien gremdējušies lieliskās atmiņās, bet arī varēsi vieglāk ķerties klāt darāmajam. Pirms šīs kafijas pauzes vari sev nospraust mērķi – pasaki skaļi, ko izdarīsi pēc šīs pusstundas. Vēlāk sarunā doties pusdienās noteiktā laikā un nospraud mērķi iesākto izdarīt līdz noliktajam laikam! Tomēr, ja vien iespēams, pirmajā dienā pēc garākām brīvdienām neuzsāc lielu un nozīmīgu projektu, bet gan apdari ar to saistītus sagatavošanās darbus! Nākamajā dienā jau atkal būsi apradusi ar darba vidi, turklāt, sīkumi jau būs izdarīti!

 

 

Izvēlies uzmundrinošu un pozitīvu mūziku!

Jau rakstījām  par to, ka mūzikas klausīšanās darbā nereti palīdz, taču galvenais priekšnoteikums mūzikai pēc šīm brīvdienām – tai jābūt pozitīvai, uzmundrinošai un pārlieku neuzbāzīgai. Lipīga popmūzika tāpat kā iemidzinoša simfonija šodien nebūs tavs labākais sabiedrotais. Labāk dod priekšroku portugāļu fado, kubiešu vai elektroniskajai mūzikai!

 

 

 

GPS, Iedvesmai | Monday, www.bigstockphoto.com

21. gadsimta raganas

Mēs esam mazliet apmulsušas, mēģinot definēt, kas īsti ir sievišķība 21. gadsimtā. Ja klausāmies skaļākajās balsīs, dzirdam, ka tikai tā ir īsta sievišķība, kas mīt mātišķajā un iedvesmo vīrieti. Vai arī sievišķība ir būt skaistai puķei, kas pieder vienam, bet dara pasauli krāšņāku un priecīgāku visiem. Vai arī būt noslēpumainai vīriešu vilinātājai un valdzinātājai. Tomēr psihoterapeite Aina Poiša saka – tas nav viss. Sievišķība – tā nav tikai Merilinas Monro vējā plīvojošā kleita. Sievišķība ir mozaīka.

Aina Poiša

Aina Poiša

Būt vizuāli redzamai

Sievišķības formulā ārējā pievilcība ir neiztrūkstošs lielums. Ja esmu kopta, es gan izrādu cieņu pret apkārtējiem, gan varu mazliet spoguļoties sevī un citos. Būt pamanāmai ir daļa no sievietes autentiskuma. Bet ja skaistums ir vienīgais, ar ko man asociēties kā sievietei, tad ir jautājums – vai aiz skaistuma mani redz arī kā cilvēku ar maniem talantiem, patību un vēlmēm? Ja sievietes vērtējumā pirmais kritērijs ir atbilstība kādiem priekšstatiem (sievietes dara tā vai nav tādas), tad mēs kļūstam par objektu un funkciju. Mēs tiekam ieliktas kādā no plauktiņiem, kur piederība dzimumam joprojām ir pats svarīgākais. Taču principā dzimums ir papildus bonuss mūsu identitātei, jo vispirms mēs visi esam cilvēciskas būtnes, kurām ir ļoti līdzīgas vajadzības. Tomēr audzināšana, sabiedrības pieņēmumi un spiediens, mediju ietekme ielien mūsu galvās un ir kā glābšanas riņķis, ko arējā pasaule mums izmetusi, lai mums būtu pie kaut kā pieturēties identitātes meklējumos.

Sieviete biznesā ir Dieva dāvana

Pateicoties emancipācijai, esam atklājušas, ka mums ir smadzenes, ka spējam domāt lielas domas, darīt lielas lietas, ka esam līdzvērtīgas vīrietim. Kara un pēckara pieredze bija tas apziņas lauziens, kas sievišķo identitāti sāka veidot daudzšķautnaināku. Jā, rūpes, noturība, atbildība (par bērnu) vienmēr ir bijusi pirmatnējā sievišķā enerģija, bet tieši izdzīvošanas instinkti šajā laikā ir ieviesuši izmaiņas – mēs sevī atklājām radošuma potenciālu. Iemācījāmies, kā ne no kā izveidot kaut ko, un tas sanāk – wow! Spēja izdomāt, radīt lika mums apjaust – mēs varam vairāk.

Ar audzināšanu meitenēs tiek ielikta lielāka atbildība nekā puišos. Bet, ja sieviete ir atbildīga – tas nebūt nenozīmē, ka viņa noniecina vīrieti. Tas nozīmē – ja sieviete apņemas ko izdarīt, viņa, iespējams, to darīs citādi. Tāpēc jau pasaulē ir tik daudz unikālā, ka sievietes un vīrieši dara lietas atšķirīgi. Sievišķā atbildība iedod to lielo noturību, kas raksturīga gargabalniekiem, un kas biznesa vidē ir absolūti nepieciešama. Mēs esam kā kaķenes, kuru dzīvīgums un elastīgums ļauj krist uz kājām un ļauj arī vieglāk piecelties. Mēs neesam tik striktas bailēs kļūdīties un pat zaudēt, kas savukārt ļauj mums vieglāk eksperimentēt.

Būt Spīdolai un raganai

Sievietes sevī nes viedumu, mūžīgo augli, radošuma pirmsākumu. Raganiskums ir tās zināšanas mūsos, ko kaut kādā veidā ir jāatdod pasaulei. Bet mēs dažkārt nobīstamies no savas iekšējās gudrības, cenšamies slēpties, izlikties par to, kas neesam. Tā veidojas divi pretpoli – vai nu maigās mājas sievietes vai arī biznesa dzelzs lēdijas. Ja šīs biznesa lēdijas mēdz pārspīlēt savu ārējo sievišķību, tad tas nozīmē tikai to, ka viņas arī baidās būt tas, kas ir. Viņas mēģina slēpties.

Mūsos pašos ir tas briesmonītis, iekšējais cenzors, kas mūs apsauc, kas nelaiž ārā dabisko, bet visu laiku liek rūpēties par socializēšanos un adaptēšanos – lai tik es justos piederīga un pieņemta. Jo tad, kad tu atšķiries, tevi varbūt nesadzedzina, bet izstumj, un tad tas ir tas pats senais raganu dedzināšanas sindroms. Mums arī šodien, 21.gadsimtā, jāspēj pastāvēt pretim sava veida inkvizīcijai un neļaut sevi iekšēji sagraut.

Sena leģenda vēsta, ka dievi reiz sanāca kopā, lai nolemtu, kur mīt patiesība. Viens sprieda – augstu gaisā, cits – dziļi zemē, vēl kāds – kaut kur tur, pāri kalniem, bet viens jautāja – vai varbūt tas ir tuvāk, katra sirdī? Jā, mums jāierauga, ka eksistē paralēlas patiesības, bet jābūt drosmīgai pieņemt sevi un nebūt tādai kā viņai vai viņai, vai viņai. Tu neesi copy paste. Un tikai no saviem iekšējiem apcirkņiem tu vari izvilkt labāko, uz ko tu esi spējīga. Nav visām iedots vienāds raganisms – kaut kas nāk pa sieviešu līniju mantojumā, un kaut ko mēs esam apzināti meklējušas un veidojušas.

Būt pašai

Mēs katra esam atšķirīga. Tāpēc viena ir ieguldījusies izglītībā, cita biznesā, vēl cita – mākslā vai bērnos. Bet katrai ir brīdis, kad jāapstājas un jāpasaka, kāds ir mans stāsts, kā es dizainēšu savu krēslu, uz kura man būs komfortabli sēdēt. Mēs esam tik daudzpusīgas – vienai vajadzēs krēslu ar četrām kājām, kur viena kāja ir bērni, otrs – darbs, trešā – vīrietis un ceturā es pati. Citai būs krēsls ar sešam, bet vēl kādai pietiks ar vienu kāju. Mūsu uzdevums šajā gadsimtā būs iemācīties radīt tādu krēslu, kurš kalpo mums, nevis mēs krēslam. Apgūt, kā sadalīt uzmanību un pārslēgties no lomām, nepazaudējot sevi pašu, un nekrist izmisumā, ja kaut kas pazūd, bet iemācīties to kompensēt. Tas ir gan sevis pieņemšanas, gan resursu izvērtējums.

Būt tolerantai

Sieviešķība ir arī spēja tolerēt – tā ir tā mātišķā daļa mūsos. Fertilajā vecumā mums no dabas ir dota spēja dzemdēt. Katru mēnesi teorētiski ir iespēja iesēt sevī bērnu. Tad iedomājies, cik mums būtu jābūt garām rokām un platiem gurniem, lai saturētu visu sadzemdēto, kam daba mūs ir lēmusi. Sievietei ir spēja daudz ko apvienot sevī, tieši tāpēc viņai nav jāizvēlas – tikai tas vai tikai tas. Varbūt patiesībā viņa ir gribējusi sevi realizēt savādāk, un ir nikna uz citām sievietēm, kas aizgājušas citu ceļu… Taču viens gan ir skaidrs – sievietes agresivitāte nav sievišķība. Vardarbība – kaut vai domās vai vārdos – tas nav sievišķīgi. Protams, te nav runa par dabiskām emocijām, kas raksturīgas mums visiem.

Būt burvei

Sievietes ir spējīgas pabūt te un tur… dzīve ir krāsaina, un neviens vairs nevar mani iesprostot krātiņā, kur ir “vai nu – vai nu” Vienkārši iztēlojies, ka esi zāļu sieva, un tev ir daudzas sasietas zāļu buntītes, kas ir tavu zināšanu esence. Un, protams, es varu no tevis norakstīt tavu recepti, bet, kad sāku gatavot, man ir jāiziet cauri tai zālīšu glabātuvei, kas ir tikai mana. Daudz smaržu, krāsu un garšu – tāda ir pasaule, kad tajā brīvi un radoši ļauj izpausties sievietei.

Iedvesmai, Personība | monday Valdis Vancovičs. Foto no personiskā arhīva.

Šeit un tagad – biznesā un dzīvē

Valdis Vancovičs, Tele2 valdes priekšsēdētājs, intervijā Monday – par pārmaiņām biznesā un tehnoloģiju pasaulē, par spēju mācīties no neveiksmēm, prasmi būt šeit un tagad, ambīcijām un panākumiem.

–          Dzīve kļūst aizvien ātrāka, un jūs kā cilvēks, kas saistīts ar tehnoloģiju jomu, to zināt vislabāk. Ar kādu pārvietošanās līdzekli jūs varētu salīdzināt savu dzīves ātrumu?

–          Patiesību sakot, es nemaz nevaru nosaukt šo transporta līdzekli – tāds vēl nav izgudrots. Jā, mēs visi šodien esam kustības daļa, bet šī kustība ir tik mainīga un tik sarežģīta… Šādam transporta līdzeklim vajadzētu spēt pārvietoties gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan bremzēt un paātrināt kustību, gan ienirt un pacelties gaisā. Un vēl tam jāspēj iet caur uguni un ūdeni un citām substancēm. Jā, temps, protams, šobrīd ir ļoti augsts, jāpaspēj daudz. Turklāt ir sajūta, ka laiks nemitīgi paātrinās. Kādreiz tehnoloģiju attīstības cikli bija ilgi – viss mainījās ik pa gadiem piecpadsmit, bet šobrīd tas notiek pat ātrāk nekā reizi piecos gados.

–          Jūsu profesionālā darbība visu laiku ir saistīta ar telekomunikāciju nozari, vai ne?

–          Jā, tā ir mana lielā aizraušanās jau kopš jaunības, arī pirmā izglītība ir telekomunikācijas. Var pat teikt, ka esmu ar šo nozari saistīts jau trešajā paaudzē. Vēlāk apguvu arī starptautiskā biznesa vadību. Tele2 es vadu kopš 2010. gada sākuma, bet kopumā man ir bijusi privilēģija būt par liecinieku radikālām izmaiņām šajā nozarē, un tas bijis ļoti aizraujoši.

–          Un pārmaiņas turpinās. Kā jūs jūtaties šajā laikā?

–          Es jūtos labi. Protams, laiki mainās un prasības arī. Ir daudz vairāk jāorientējas uz sadarbību, uz lielāku savstarpēju uzticēšanos. Varbūt mazāk uz varas komponenti. Šis ir zināšanu laikmets, un mums ir jāatrod veids, kā sadarboties ar cilvēkiem, kas ir gudrāki par mums. Vienlaikus parādās tendence, kas aktuāla pasaulē, un daļēji arī Latvijā – aizvien grūtāk atrast cilvēkus, kas vēlas darīt fizisku darbu. Nesen lasīju, ka iespējams, Norvēģijas ziemeļos šī būs pēdējā vaļu mednieku paaudze. Un ne tāpēc, ka pietrūkst vaļu, bet tāpēc, ka nav vairs cilvēku, kas to gribētu darīt. Jaunā paaudze labprātāk izvēlas darbu birojā un pārceļas dzīvot citur.

–          Bet varbūt pasaulei vairs nevajadzēs vaļus? Varbūt tas ir likumsakarīgs process?

–          Ļoti iespējams. Es jau nevērtēju, vai tas ir labi vai slikti, es runāju par tendenci. Ļoti interesanti vērot, kā komunikāciju nozare maina pasauli, maina cilvēkus. Piemēram, pirms trīsdesmit gadiem, 1978. gadā, 86% no Amerikas jauniešiem, kuri sasniedza astoņpadsmit gadu vecumu, uzreiz ieguva vadītāja tiesības. Mūsdienās šis rādītājs ir nokrities līdz 61 procentam. Kāpēc? Ļoti vienkārši – mūsdienu komunikācijas līdzekļi dod mums virtuālu pārvietošanās brīvību. Mašīna vairs nav tik nepieciešama. To es redzu arī pēc saviem bērniem. Kad man bija 18 gadu, man tās tiesības tā vajadzēja! Un es uzreiz arī dabūju. Bet tagad viņi uz to skatās filozofiski – varbūt nākošgad… Dažu sekunžu laikā mēs varam sazināties ar cilvēku jebkur. Jaunā paaudze tehnoloģijas jau uztver intuitīvā līmenī. Ir veikti interesanti eksperimenti ar planšetdatoriem, iedodot tos Āfrikas bērniem, kuri pirms tam nekad nav turējuši šādas lietas rokās. Pēc mēneša vai pusotra viņi jau spēj tās lietot – lielā mērā intuitīvi.

–          Bet kā tas mainīs cilvēku attiecības dziļākā līmenī, mēs nezinām…

–          Jā, esmu dzirdējis joku par to, ka „kāzas noritēja salīdzinoši klusi, jo restorānā bija pieejams wi-fi”. Protams, tas maina attiecības. Bet tas ir dziļš un filosofisks jautājums, uz kuru man pagaidām nav atbildes. Skaidrs ir viens – ja negribam izkrist no spēles, mums visiem ātri jāmācās un mēs nedrīkstam turēties pie vecām patiesībām un ieradumiem. Jābūt atvērtiem.

–          Mūsu portāla lasītāju vidū ir daudz jaunu cilvēku, kurus interesē profesionāli panākumi. Kādas savas atziņas jūs varētu viņiem atklāt?

–          Viena no būtiskākajām – jo agrāk sākam strādāt, jo labāk. Mani pirmie darbi bija apkopējs un naktssargs. Taču katrs darbs man ir devis savu daļu izpratnes par to, kā darbojas organizācija, kas ir atbildība, ko no manis sagaida. Ir bijis arī daudz cilvēku, kam esmu bijis pateicīgs gan par dalīšanos ar zināšanām, gan atbalstu. Pašā karjeras sākumā apmeklēju britu pasniedzēja Džona Snelusa vadītus kursus. Un reiz, kad kursi jau tuvojās beigām, pasniedzējs apsēdās blakus un teica: ”Zināt, Valdi, man šķiet, jums būs liela nākotne”. Es samulsu, bet viņš turpināja: „Jā, jo es redzu, ka jūs ieliekat sevi visu tajā, ko darāt.” Vēlāk, pēc gadiem astoņiem, kad biju veiksmīgi startējis kādā no konkursiem uz amatu, piezvanīju šim cilvēkam un pateicu paldies. Jo tas man bija ļoti nozīmīgs iedrošinājums.

–          Ko jums nozīmē „ielikt darbā sevi visu”?

–          Tas, protams, nenozīmē strādāt bez atpūtas. Tas drīzāk nozīmē būt darbā ar visu sirdi. Jums var būt zināšanas un pieredze, bet, ja nebūs entuziasma un degsmes, nekas izcils nesanāks.

–          Un kas jums ir panākumi?

–          Iespēja dzīvot saskaņā ar sevi un darīt to, kas vislabāk padodas.

–          Vai jums jau jaunībā bija lielas ambīcijas?

–          Nē, tā es nevarētu teikt. Katrā ziņā tās nebija amatu ambīcijas. Nevajag glorificēt amatus – cilvēks var būt izcils jebkurā amatā. Amats drīzāk ir instruments, kas ļauj vairāk izdarīt, jo dod varu, dod piekļuvi dažādiem resursiem. Bet pats par sevi amats nav galvenais.

–          Tad kas īsti ir jūs motivējis?

–          Man patīk sacensība. Esmu izmantojis katru izdevību piedalīties kādā interesantā konkursā. Tas man dod enerģiju un sniedz gandarījumu. Un man vienmēr gribējies atstāt organizāciju nedaudz labākā stāvoklī, nekā esmu saņēmis, un šķiet, ka vairāk vai mazāk tas ir izdevies. Ja gribat, varat to saukt par ambīciju.

Valdis Vancovičs. Foto no personiskā arhīva.

–          Sievietes atzīst, ka bieži dzīvo nākotnē, domā par to. Vai vīrieši vairāk dzīvo šeit un tagad?

–          Es gan negribētu piekrist, ka visas sievietes dzīvo nākotnē. Bet jebkurā gadījumā tāda domāšana nes sevī risku. Jo mums pieder tikai šī sekunde, kurā mēs dzīvojam. Kas bijis pirms desmit minūtēm, tas bijis, bet kas būs – tas eksistē tikai mūsu galvās. Ir svarīgi pēc iespējas būt šeit un tagad. Tas atbrīvo no lieka stresa. Un iemāca koncentrēties uz darāmo.

–          Vai jums tas vienmēr izdodas?

–          Nē, noteikti nē. Ir dažādas tehnikas un metodes, kā to trenēt, bet nav universālas receptes. Katrs līdz tam nonāk citādāk. Esmu meklējis atbildes uz daudziem jautājumiem, esmu studējis attiecīgu literatūru. Ne visi to meklē, un varbūt ne visiem arī vajag.

–          Tagad gan aizvien vairāk…

–          Jā, droši vien. Pasaule kļūst garīgāka. Biznesa sfēra un garīguma sfēra tuvinās un izskatās, ka tuvināsies arī turpmāk. Cilvēki aizvien vairāk meklē dziļāku jēgu gan savā dzīvē, gan biznesā. Naudas pelnīšana pati par sevi daļai no biznesa cilvēkiem vairs nedod pietiekamu gandarījumu.

–          Un kādi ir jūsu lielie neatbildētie jautājumi?

–          Divi jautājumi, uz kuriem laikam gan nevienam nav atbildes – ko darīt un kā dzīvot. Atbildes meklēju neklātienes sarunās ar gudriem cilvēkiem – lasu grāmatas. Viens no maniem pēdējā laika atklājumiem – „Dzens un motociklu tehniskās apkopes māksla”. Dziļa, brīnišķīga Roberta Pirsiga grāmata.

–          Nesen skatījos ierakstu, kur slavenā rakstniece Džoanna Roulinga teica izlaiduma runu Hārvardas absolventiem. Viņa teica – esat beiguši Hārvardu, jums ir visas iespējas, un neviens neiedomājas pateikt, ka jums reiz būs arī neveiksmes. Bet neveiksmes ir vērtīgas – tā viņa piebilda. Kā jūs uz to skatāties?

–          Svarīgākais ir attieksme, ar kādu mēs kādu notikumu, arī neveiksmi, uzlūkojam. Jo patieso šā notikuma nozīmi mēs varbūt sapratīsim pēc pieciem, desmit vai pat divdesmit gadiem. Varbūt tad liksies, ka tas ir labākais, kas noticis, jo tas nesa līdzi atkal citus notikumus. Tas pagaidām ir noslēpums. Protams, arī man ir bijušas neveiksmes, bet, laikam ejot, esmu iemācījies uztvert tās kā mācībstundu un pat kā dāvanu, jo, kā mēs zinām, vislabāk cilvēki mācās, esot ārpus komforta zonas. Nekas nenāk pats par sevi. Kā reiz teica mans sporta treneris – grūtākie ir tikai pirmie divdesmit gadi…

–          Jūs esat bijis sportists. Tas dzīvē un biznesā daudz dod, vai ne?

–          Mana lielā jaunības mīlestība ir akadēmiskā airēšana. Pēc enerģijas patēriņa tas, šķiet, ir nākamais sporta veids aiz peldēšanas. Un tur būtisks ir komandas darbs. Reiz mums izdevās uzvarēt ļoti spēcīgus airētājus, kas bija pirms tam uzrādījuši brīnišķīgus rezultātus. Mēs bijām varbūt fiziski ne tik labā formā, bet bijām pieslīpējuši saskaņotu airēšanu. Un mēs viņus apdzinām! Tā ir liela mācība arī biznesam. Individuāla efektivitāte nedod tādu rezultātu kā komandas darbs.

–          Sakiet, kas ir patīkamākais, vadot šāda līmeņa uzņēmumu?

–          Strādāt ar augstākās klases profesionāļu komandu. To es liktu pāri visam. Protams, ir prieks, ka iespējams iedzīvināt daudzas idejas, kas reiz iznēsātas.

–          Tomēr skaidrs, ka tā ir liela slodze un atbildība. Kā jūs, ja tā drīkst teikt, sevi restartējat?

–          Ziniet, kāds ir teicis – ja jums patīk tas, ko darāt, tad jums vienmēr interesanti, jūs faktiski nestrādājat. Un, kad es pirmo gadu strādāju Tele2, man bija tik interesanti, ka es pat nepaņēmu atvaļinājumu. Bet vispār man patīk ūdens un vējš, un kopā tas ir vindsērfings. Savu ar biznesu un skaitļiem nenodarbināto galvas pusi cenšos nodarbināt ar mākslas lietām. Man ļoti patīk mūzika un aizrauj opera. Pats ņemu stundas akadēmiskajā dziedāšanā.

–          Tas nu gan ir pārsteidzoši! Tas tomēr nav mācīties ģitārspēli…

–          Arī ģitāru es spēlēju. (Smiekli)

–          Jūs esat ļoti tehnoloģiski advancēts cilvēks, jums visam jāseko līdzi. Kas ir jūsu jaunākais atklājums pašam sev?

–          Lūk, šis instruments. Tas ir planšetdators ar rokraksta iespējām. Kopš es strādāju ar šo, vairs nav nepieciešams piezīmju bloks. Man patīk rakstīt ar roku un zīmēt – man tas liekas ātrāk un loģiskāk nekā ar tastatūru.

–          Jūs neapšaubāmi esat veiksminieks. Vai ir kaut kas, kas jums šobrīd pietrūkst?

–          Nezinu, laikam nē. Es tiešām esmu laimīgs. Ir vasara, un kas gan var būs skaistāks par Latvijas vasaru? Varbūt vienīgi varētu būt vairāk laika, ko pavadīt kopā ar bērniem.

Bizness, Mārketings | Monday, foto no Valmiermuižas alus publicitātes arhīva

Par latvisko zīmolu stāstu

Reklāmists, Latvijas nacionālās bibilotēkas radošais direktors Gatis Mūrnieks darbojas Latviskā Mantojuma zīmes piešķiršanas žūrijas darba grupā. Latviskā mantojuma zīme tiek piešķirta arī par latvisko tradīciju saglabāšanu un daudzināšanu. Un daudzināšanā svarīgākais ir tas, lai tā tiktu veikta laika garam atbilstošā veidā – mūsdienīgi  un aizrautīgi ļaujot cilvēkiem iejusties rituālos un justies svarīgam. Vai Latvijā radīti produkti var kļūt par latviskā mantojuma zīmes turētājiem, kā tiem par tādiem kļūt un ar ko sākt – Monday stāsta Gatis Mūrnieks.

 

 

Stāsts kā materiālā un nemateriālā sinerģija

Tas, kas latviešiem ir saprotams, pieņemams un uzrunājošs, ir nemateriālā un materiālā savienošana. Ja ne gluži pārdabisku spēju piedēvēšana augiem, dzīvniekiem vai vietām, tad spēja to tautas gudrību par ticējumiem, paražām, zināšanām, kas atspoguļotas taustasdziesmu līmenī pielikt klāt konkrētam produktam. Svarīgāk par pašām zīmēm ir tas, ka mēs paši sev atgādinām, kas tās zīmes ir, ko tās nozīmē un kā tās likt lietā? Mēs varam runāt par ainavu, – tā ir tā, ko tu redzi, bet mēs varam runāt arī par skaņas ainavu, kuru iespējams dzirdēt tikai noteikt vietā, piemēram, atbalsi Skaņajākalnā. Latviešus uzrunā sajūtas, kas uztveramas pārnestā nozīmē – izgaršot skaņas vai sataustīt krāsas. Mēs pat varam, piemēram, ceļmallapu izmantot kā plāksteri, lai brīvā dabā mazinātu savainojuma asiņošanu. Cilvēkiem Latvijā vispār patīk vienkāršas lietas, bet ar konceptuālu pamatu. Piemēram, grāmatu draugu ķēde ir vienkārša ideja, kuras spēks ir tajā, ka vienīgais un reizē pats nepieciešamākais, lai to īstenotu, ir tikai katra cilvēka klātbūtne. Pēc vēsturiskās līdzības to var izmantot, piemēram, Baltijas šokolādes ražotāji, kuri pēc būtības ir konkurenti, taču uz Baltijas ceļa laiku visi kopā sakausētu šokolādes, kuras būtu ierobežotā skaitā tikai tik daudz, lai varētu noklāt 600 km garo ceļu. Es domāju, ka Baltijas ceļa 25. gadadienas kontekstā cilvēki pirktu šādu produktu.

Stāsts  kā vēsture

Kā produktam pievienotā vērtība vēsture ir lieliska. Piemēram, Dziesmu Svētki ir iekļauti pasaules nemateriālā kultūras un mutvārdu mantojumā, tiem ir stipri lokāls konteksts, un tas ir viens no retajiem stāstiem, kurš ir saglabājies. Respektīvi, unikalitāte ir nevis tajā saturā, bet gan faktā, ka mēs esam spējuši šo saturu saglabāt. Es domāju, ka patiesā kultūras mantojuma vērtība ir nosakāma, kad šo vēsturas laikā uzkrāto pieredzi liek lietā, lai radītu ko jaunu.

Piemēram, Aldara gadījumā (red – Aldaris ir iecerējis veidot kvalitatīva alus “brūzi”, pamatojoties uz vēstures liecībām). Varbūt pirms 7 gadiem, straujas ekonomiskas izaugsmes brīdī šāds stāsts negūtu popularitāti. Savukārt, šobrīd, kad esam atguvušies pēc krīzes, un gaidot valsts 100. gadadienu, un vēl jo vairāk, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, šie stāsti, kas mūs sasaista ar mūsu saknēm un izcelsmi varētu būt labs potenciāls. Tomēr, ja produkts neiznes sevi kā pietiekami kvalitatīvs, tad tas vien, ka tas ir no pagājušajiem laikiem, neiztur kritiku. Kas ir problēma ar kultūras mantojumu? Es atļaušos salīdzināt to ar krāmiem bēniņos. Ja tu atrodi ko tādu, kas, neskatoties uz laiku, kad šī lieta ir radīta, vēl darbojas, tad tā ir milzīga vērtība. Savukārt, ja Tu arodi pulksteni, kurš visu laiku atpaliek, vai tev ir nepārtraukti jālabo pendele, tas vienkārši neiztur kritiku. Pielietojums ir jāizdara laika garam atbilstošā veidā. Ja nepievieno vērtību vai neizdari to pietiekami atbilstošā veidā, var gadīties, ka šis produkts ir svarīgs tikai tiem cilvēkiem, kas vēl atceras tos laikus. Un tas ir jautājums – vai šis produkts var tikt pasniegts laika garam atbilstošā veidā. Nereti ir tā, ka stāsts patiesībā tur ir, bet viņš ir jāatrod vai jāizveido. Viens no labākajiem piemēriem ir  alus darītava Valmiermuiža. Tas ir ļoti mērķtiecīgs darbs, lai kapitalizētu arī kultūru, kas ir ap šo produktu, uz pieredzi, kas rodas, ierodoties pie viņiem, uz zināšanām, ko cilvēki saņem. Lai uz to var balstīt stāstu, ir jāveic pamatīgs izpētes mājas darbs, apzinot vidi un vēsturi. Arī bibliotēka var būt kolosāls resurss, kur to meklēt.

Paša radīts un izplatīts stāsts

Cilvēki, ļoti bieži pat neapzinās savu talantu un savu spēju dabiskā veidā uzrunāt citus. Piemēram, tu brauc pa ceļu, un redzi, ka ceļa malā kāds ir novietojis vienu traktora riepu, uz kuras ar krāsu uzrakstīts Riepu Remonts. Ļoti tieši un dabiskā veidā darīts citiem zināms, ka tieši viņa piedāvātais pakalpojums ir tas, kas tev nepieciešams. Ja kādā brīdī mēs šiem cilvēkiem jautātu, vai viņi būtu gatavi to attīstīt tālāk, man gribas ticēt, ka viņi teiktu – jā. Un tad tas ir tikai izaicinājums saprast, kas cilvēkus aizķer, kas ir cilvēku ieguvums, un tad jāspēj to transformēt vai izvērst plašāk.  Ja viņi ir “uztaustījuši”, kā to darīt, runājot ar saviem pircējiem, kāpēc lai viņi paši nevarētu radīt savu stāstu un pat uztaisīt reklāmu? Bez reklāmas aģentūras. Es domāju, ka šādi stāsti būtu organiski un saprotami.

Pat mediju kanālu izvēle šobrīd ir tik plaša, ka tu pats vari izveidot savu kanālu, kurā tu runā ar cilvēkiem. Digitalizācija – tā ir stāstniecība, iemācies tikai  pielietot dažādus digitālus rīkus. Tas ir lielisks veids, lai mēs varētu mūsu stāstus stāstīt tālāk par mūsu valsts robežām. Mēs varam kļūt intersanti un ar to mēs varam arī iziet ārpus Latvijas, ka mēs mākam savienot nemateriālo ar materiālo. Tiktāl, cik cilvēki sapratīs, ka zīmolvedība patiesībā ir stāstniecība un viņi runās ar cilvēkiem, reklāmas aģentūras viņiem vairs nebūs nepieciešamas. Un tev pat vairs nav obligāti jābrauc uz izstādēm, ja savu stāstu esi pratis “pārtulkot” saprotamā digitālā valodā.

Aktuāli | The Mill publicatātes foto

Koprades telpas «The Mill» atklāšana

Šo piektdien, 20. jūnijā, dizaina un IT koprades telpu «The Mill» atklās konference «Exchange», kurā jaunos start–up nozares censoņus uzrunās profesionāļi no «Infogr.am», «Cube», «Asketic», «Draugiem.lv Grupas» un «Clearleft», kā arī investori no «Inventure», «Imprimatur Capital» un «Beanstalk Capital».

«The Mill» ir jaunizveidota dizaineru un programmētāju kopā strādāšanas un radīšanas telpa Rīgā, Brīvības ielas 33. namā, kuru kopīgiem spēkiem un mērķiem radīja Latvijas jaunie tehnoloģiju un dizaina uzņēmumi:«FROONT», «Sellfy», «Berta CMS» un «HungryLab».

Telpas atklāšana noritēs kā vienas dienas konference «Exchange», pulcējot pašmāju un ārzemju vieslektorus, un tās mērķis ir savstarpēji dalīties pieredzē par cilvēcību dizainā un dizaina spēju uzlabot biznesa rezultātus.

Aizsākot konferenci, veiksmes formulu sekmīgu blakus projektu radīšanā atklās Miķelis Baštiks no «Asketic» un pārstāvji no «Cube». Savukārt Latvijas start–up uzņēmēji pārrunās stratēģijas, kas nepieciešamas, lai attīstītu starptautisku, strauji augošu uzņēmumu.

Otro diskusiju daļu iesāks starptautisku investoru komanda — Tomas Kosonens (Tuomas Kosonen, Somija) no «Inventure», Tobijs Mors (Toby Moore, Austrālija/Latvija) no «Imprimatur Capital» un Mārtiņš Šulte no «Beanstalk Capital», dalīsies pieredzē par dizaina nozīmi investoru lēmumu pieņemšanā. Taču Jūlija Gifford un Jānis Palkavnieks no «Draugiem.lv Grupas» kopīgā diskusijā vērsīs uzmanību uz cilvēcību dizainā un eksperimentu nozīmi dizaina attīstībā. Diskusiju vadīs «Real Sound Lab» vadītājs Viesturs Sosārs.

Uzņemoties galvenā runasvīra godu, konferences programmu noslēgs «Clearleft» programmētājs un «Adactio» redaktors Džeremijs Kīts (Jeremy Keith, Lielbritānija) ar stāstījumu par to, kā radīt dizainu ar koda palīdzību.

Konferences programma vēl tiks papildināta. Plašāka informācija par pasākumu un ieejas biļetes iegādājamas «The Mill» mājas lapā, un laicīgākajiem dalībniekiem tās pieejamas par izdevīgāku samaksu. Sekot konferences jaunumiem iespējams «The Mill» Facebook lapā.

www.millriga.com

https://www.facebook.com/millriga

«Cube» http://www.cube.lv/lv/

«Asketic» http://asketic.com/

«Draugiem.lv Grupas» http://draugiemgroup.com/lv

«Clearleft» http://clearleft.com/

«Inventure» http://www.inventure.fi/

«Imprimatur Capital»http://www.icfm.lv/lv/sakum

«Beanstalk Capital»http://beanstalkcap.com/

«FROONT» http://froont.com/

«Selfy» https://sellfy.com/

«Berta» http://www.berta.me/

«HungryLab» http://hungrylab.lv/

«Adactio» http://adactio.com/

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!