Izaugsme, Start-up | Monday Caps! Publicitātes foto

Caps! – mūsdienu Latvijas saldā garša

Saldumu Caps! radošās meistares Ilzes Garančas stāsts par sava saldā biznesa sākumu un vērtīgākajām atziņām

Ilze Garanča. Foto no personiskā arhīva.

Mana neatkarība

Patiesībā es nemaz nesapņoju, ka man kādreiz būs konfekšu fabrika. Līdz šai idejai nonācu laikā, kad ar ģimenes draugiem tikko bijām atteikušies no maza ēdināšanas biznesa. Krīzes dēļ mēs ar savu slow food koncepta restorāniņu Vecrīgā vairs neiederējāmies jaunajā ēdināšanas konceptā. Algotā darbā  atgriezties negribēju, tāpēc bija jāizdomā, kādu biznesu es varētu uzņemties. Mans uzņēmums – tā ir mana neatkarība un brīvība. Kas to pamēģinājis, tik viegli nevar no tā  atteikties. Un vēl – biznesā tu redzi savu atdošanās darbam jēgu.

Bizness un bērni

Pirmajā biznesā kopā ar vīru iesaistījos, kad biju bērna kopšanas atvaļinājumā. Man bizness, pirmkārt, ir iespēja redzēt, kā aug mani bērni. Šajā ziņā tas dod lielāku iespēju nekā algots darbs. 2008. gadā, kad sāku atkal domāt par savu biznesu, man tikko bija apvēlies ceturtais bērniņš. Mājās es varēju atļauties vairāk padomāt par savu jauno ideju, paeksperimentēt ar to.

Izšķiršanās apsvērumi

Daži apsvērumi noveda tieši pie konfektēm. Pirmkārt, man tās ļoti garšo. Otrkārt, man kā pārtikas tehnologam interesē, kas visādiem lācīšiem vēderā. Treškārt, biju strādājusi pārtikas ražošanā lielā uzņēmumā. Un ceturtkārt, man patīk, ja ir pa īstam, ja ēdienu garša veidojas no dabīgiem produktiem, nevis veiksmīgiem garšu atdarinātājiem. Tāpēc vēlējos pamēģināt, vai tiešām konfektes nevar taisīt no īstām ogām, augļiem, riekstiem.

Zīmes

Kādu vakaru pie manis atnāca romantiskā filma Šokolāde ar Žiljetu Binošu.  Es sapratu – gribu tā. Otrā rītā sāku meklēt internetā, kas man jāzina, lai sāktu ražot šokolādi. Aizbraucu uz Gemosu sapirkt izejvielas un sāku mēģināt. Bija Ziemassvētku laiks. Taisīju konfektes kā mazas dāvaniņas kaimiņiem un draugiem. Draugi zvanīja, kur tās konfektes var nopirkt – arī viņi grib tādas uzdāvināt! Tā tas sākās. Cilvēki manas konfektes atrada pēc citu ieteikumiem. Apmēram divus gadus viss bija pašdarbības līmenī – ar parasto mikseri, mājas krāsni. Toreiz joprojām domāju – vai būs bizness vai tikai draugu apkalpošana?

Pasūtījumi

Kad atnāca nopietna apjoma pasūtījumi no pirmajiem korporatīvajiem klientiem, sapratu – kauliņi ir mesti. 2010. gada vidū nodibināju savu uzņēmumu. Pirmais nopietnais klients bija SIA Poligrāfijas aģentūra. Ar viņiem sadarbojos vēl joprojām. Kad atnāca pirmais lielais klients – Swedbank, beidzot nopirku profesionālo mikseri. Ar otrā klienta Galerija Centrs naudu jau nopirku profesionālo krāsni.  Beidzot arī izveidoju savu ražotni un paņēmu palīgus.

Zīmols kā stāsts

2011. gada sākumā sapratu, ka gribu savām konfektēm vārdu, vēstījumu un pašām savu dzīvi. Gribēju perfektu zīmola izstrādi. Bet tik lielas naudas man nebija. Biju dzirdējusi par Eiropas naudām un meklēju, vai tik nav kāda man piemērota programma. Satiku Inesi Apsi-Apsīti no Matkas. Tiku uzņemta Valmieras biznesa inkubutorā, kas palīdzēja finansēt zīmola mārketingu. Un tapa mans zīmols Caps! captured moments ar vēstījumu par mīļām sajūtam, apturētiem mirkļiem un stāstiem par  garšu piedzīvojumiem

Mani dzejoļi

Caps! ir mana vīzija un meklējumi mūsdienu Latvijas garšai saldumos. Latvijā unikālās un iecienītās garšas – pīlādžus, upenes, smiltsērkšķus, dzērvenes – es savienoju ar  šokolādi. Tagad man prātā ir atrast noslēpumu zefīram bez olu baltumiem un želatīna. Un galvā dzīvojas zefīrs. Nu, kā var pateikt, kā dzejniekam dzejolis rodas – tas ieskanas galvā, nes tevi un ir. Tāpat ir ar manām garšām  – tās vienkārši atnāk.

Sīzifs veļ akmeni kalnā

Es cenšos tik ilgi, kamēr radu sev ideālas garšas. Reizēm tas prasa gadu. Tik ilgi tapa arī Caps! ābolu trifele. Vīrs man saka – nu, cik ilgi tu lēnam to biznesu celsi? Vīrietim redzējums ir citādāks – ja pēc gada nav milzīgi apjomi, tad viņš ņem nākamo biznesu. Mans temps ir lēns, bet man joprojām ir laimīga ģimene. Un bizness jau nekad gatavs. Joprojām kāpju tajā kalnā un domāju – nu, vēl aiz tā pagrieziena, tad varēšu atvilkt elpu. Bet kaut kā nesanāk. Modrību prasa kaut vai pozitīvas naudas plūsmas uzturēšana. Līdz šim brīdim vēl esmu iztikusi bez banku kredītiem. Tomēr arī mani reizēm mani apciemo…

…pagurums

Katru reizi, kad man tas uznāk, es atceros – re, tāds man jau bija, tātad arī pāries. Un pēc tam vienmēr seko kaut kas labs.  Tikšanās ar jaukiem cilvēkiem, neplānots pasūtījums… Pareizais jautājums ir – kāpēc es turpinu? Vai tāpēc, ka kauns būt neveiksmīgai vai tāpēc, ka tiešām gribu? Un tā ir vēl viena mana brīvība – tu vari darīt vai nedarīt, tu vari mēģināt savādāk un nemēģināt nemaz. Un, ja kādreiz nesanāk – nevajag domāt, ka esi neveiksminieks. Katra neveiksme atver jaunas durvis.

24 stundas

Laika ir tik, cik ir. Un no kaut kā es mācos atteikties. Laikam sākumā bizness paņēma vairāk, nekā tam pienāktos. Visu darīju čerez ņemogu (kr. val. – pāri saviem spēkiem). Dārzs aizauga, māja kļuva nekārtīgāka. Biju pārlieku aizrāvusies ar eksperimentiem, kaut gan visu laiku turpat mājās vien biju.  Tagad vairs neplosos, tik traki nebēdājos, ja kaut kas nesanāk, vienkārši vairāk plānoju un vairāk dzīvoju. Dodu priekšroku bērnu ballītēm un vakariem ar savējiem. Un, jā, man tas bieds “mamma, kur tu biji, kad mēs augām” laiku pa laikam runā pakausī. Un es cenšos to pabarot.

Dalīšanās

Es dalos ar savu stāstu, braucu pa Latvijas skolām un pagastiem, lai stāstītu, ka jebkurš cilvēks var realizēt savu ideju un sapni. Un ko gribu citiem pateikt – runājiet, jautājiet un dalaties ar savu pieredzi. Tikai tā mēs katrs varam nonākt līdz savam īstajam produktam un stāstam

Mode, Stils | Monday

Vai lietišķais tērps var būt gan sievišķīgs, gan ietekmīgs?

No sievišķības līdz sievišķībai – pārsteidzošā kārtā tieši tāda ir lietišķā tērpa evolūcija gandrīz simt gadu garumā.

Paskatīsimies, kā tas notika un cik drosmes prasīja gan no modes pasaules, gan pašām sievietēm! (vairāk…)

Aktuāli, Kino | Monday Lielais Getsbijs publicitātes foto.

Lielais Getsbijs – krāšņums, mirāža un izsalkums

Pēc amerikāņu kino veiksmes formulas Lielajam Getsbijam vajadzētu būt fantastiskai filmai. Tomēr atsauksmes ir dažādas.

Monday piedāvā savu versiju.

Filma balstīta uz vienu no atzītākajiem 20. gadsimta amerikāņu romāniem (un  Skota Ficdžeralda magnum opus), te spēlē lieliska aktieru izlase ( Leonardo Dikaprio, Kerija Maligana, Tobijs Magvairs) un to režisējis Bezs Lurmens, kura azotē ir tādas romantiskā kino pērles kā Mulenrūža un Romeo&Džuljeta. Jā, pēc visiem parametriem Lielais Gatsbijs izskatās daudzsološs. Un, iespējams, tieši lielās gaidas, kas liktas uz šo filmu, var kļūt par tās klupšanas akmeni, jo lai gan krāšņa un baudāma, filma ir zināma vilšanās.

Lielās cerības

Filma ir par amerikāņu sapni, džeza un Art Deco laikmeta spozmi un nepiepildītu mīlestību. Nē, laikam jāsāk no cita gala – ar nepiepildītu mīlestību, kam pārējais ir efektīgs un spēcīgs fons. Stāsts norisinās 20.gadsimta divdesmito gadu sākumā, kad akciju tirgi kūsā un izklaides un biznesa ētika kļūst arvien vaļīgāka. Vienlaikus tas ir stāsts par paaudzi, kura nezina, kā savienot ilgas pēc ideāliem ar vēlmi pēc krāšņas dzīves. Filma tiešām ir krāšņa. Grandiozas ballītes, kas miksētas kopā ar mūsdienu mūzikas hītiem (tipisks Lurmena rokraksts un šoreiz tik veiksmīgs, ka skaņu celiņu gribas dabūt rokā vasaras ballītēm). Tomēr arī Lielā Getsbija vizuālā daļa balansē uz trauslas robežas. Ir vairākas burvīgi skaistas ainas, piemēram, neskaitāmiem ziediem izrotātā viesistaba, kur satiekas Dikaprio un Kerijas Maligenas varoņi, ir piesātināta kā vizuāli, tā emocionāli. Taču biežāk filma nosliecas uz ainavisku mākslīgumu, sintētiskumu un pārāk lielu uzspēlētību. Apzinātais kičs nesasniedz tādu elegances un pašironijas līmeni, lai kļūtu par stilu. Dažviet šķiet, ka Bezs Lurmens, gluži kā filmas varoņi, kas iedzēruši par daudz viskija, nedaudz pārdozējis ar krāšņumu un kontrastiem. Jo aiz filmas spožā karkasa paliek ēnā stāsts par mīlestību un amerikāņu sapni.

Leonardo Dikaprio kā Getsbijs ir lielisks, šarmants un daudzšķautņains, tomēr iznest visu filmu viņam nav lemts. Turklāt viņš tiek salīdzināts ar Roberta Redforda Getsbiju no 1974. gada ekranizācijas, un diemžēl ne Dikaprio par labu. Viņam pretī spēlē jaunā britu zvaigzne Kerija Maligena (An Education, Drive, Never let me go, bet īpaši spēcīga viņa bija filmā Shame). Maligenas Deizija šķiet fatāli melanholiska, neizvēlīga un bez rakstura. Bet tāda nu viņa ir  – divdesmitā gadsimta sākuma būtne no mirāžas. Viņa pa dzīvi slīd kā pa plānu ledu, it kā cerot, ka viss ir mirāža. Vai viņa pati ir īsta? Vai maz viņai ir jābūt īstai – viņa ir tālā zvaigzne, tur uz tā mola pie Getsbija pils, kuru noķerot, tā atkal izgaist. Iespējams, tāpēc arī skaistais mīlas stāsts emocionāli kaut kā nelīmējas kopā, piešķirot Beza Lurmena stāstam nenoticēšanas un mazuma piegaršu.

Kāpēc šī filma nāk tieši tagad?

Pirmā nedēļa uz ekrāniem  – tiek ziņots par labiem kases ieņēmumiem. Lielais Getsbijs iznācis laikā, kad ekonomika buksē, vairākas Eiropas bagātās valstis joprojām ciešāk sajož jostu un patērētāji attīstītajās valstīs drīzāk iekrāj lietainai dienai, nekā tērē smalkām un dārgām lietām. Un te iznāk filma, kur nauda tiek šķiesta pa labi un pa kreisi, skaistākajām ballītēm netiek žēlots nekas. Vai Bezs Lurmens ir vēlējies mums pasniegt mazu, krāšņu dāvanu, ar ko palutināt sevi šajā laikā? Jo te tiešām viss kā košā stāstā pienākas – vizuāli krāšņas ballītes, fantastiski tērpi, skaisti, bezrūpīgi cilvēki. Un kā lai nebūtu – Art Deco laikmeta sieviešu tērpus filmai darinājusi Miuča Prada (un tie jau tiek citēti un modes žurnālos padarīti par sava veida trendu), savukārt vīriešu uzvalkus darinājusi leģendārais Brooks Brothers, bet dārglietas tapušas nekur citur kā Tiffany… Taču atcerēsimies vēsturi. Pēc šī krāšņā laikmeta sekoja amerikāņu Lielās Depresijas gadi. Ilūzijas bruka tikpat strauji kā Volstrītas biržu kursi. Varbūt Lurmens te ir gribējis vilkt kādas paralēles, bet apmaldījies pats savā vizuālā krāšņuma pasaulē un tāpēc nav pateicis visu līdz galam?

„Es brīnos, kā var uzņemties rakstīt romānu, ja nav asa un apzināta skatījuma uz dzīvi,” reiz rakstīja pats Ficdžeralds. To pašu var teikt par režisora ambīcijām. Vairums kinokritiķu piekrīt, ka dziļa un apzināta dzīves skatījuma efektīgajam vizuālistam Lurmenam šoreiz pietrūcis, un filma mazliet atgādina spožu konfekšpapīriņu, no kura izkritusi pati konfekte.

No kinoteātra, visticamāk, iznāksi vizuāli apreibusi (jo vairāk, ja skatīsies 3D formātā), bet emocionāli izsalkusi. Stāsts ir parādīts, bet atbildes nav! Varbūt atslēga slēpjas tajā, lai mēs uzdotu sev jautājumu – kāds varētu būt filmas turpinājums? Kā dzīvos tālāk jaunā sieviete, kas ar nožēlu novēl arī savai vēl mazajai meitiņai būt “skaistai muļķītei”?

Iedvesmai, Personība | Monday Dace Brencēna. Foto no personiskā arhīva.

Darbs kā iedvesma un ceļojums

Daces Brencēnas, SEB Pensiju fonda valdes priekšsēdētājas panākumu piezīmes.

Dace saka – darbs ir mana labākā iedvesma un pirmdienas ir manas labākās dienas. Dace ir stāvējusi klāt lielām lietām – izveidojusi Valsts kases valsts parāda vadības sistēmu, valsts parādzīmju tirgus koncepciju, valsts fondēto pensiju sistēmas palaišanu.

Nebaidies piedalīties pie sākuma. Deviņdesmito gadu sākumā mani, meiteni pēc augstskolas un pēc trim ar mazu bērnu mājās pavadītiem gadiem bijušie studiju biedri uzaicināja pievienoties pilnīgi jaunai institūcijai – Valsts kasei. Kļūt par naudas vadības un plānošanas daļas speciālisti. Toreiz mums pat excel bija kas jauns, paši visu izdomājām un radījām. Mans uzdevums bija izstrādāt procesu un produktu atbalsta programmatūras sistēmas dažādiem Valsts kases darījumiem.

Ļaujies izaicinājumiem izkāpt no savas profesionālās komforta zonas. Tikai mans pirmais darbs bijas tieši saistīts ar studijās apgūto. Visos nākamos darbos savā ziņā lēcu nezināmajā. Valsts kasē biju nostrādājusi tikai gadu, kad man piedāvāja kļūt par valsts vērtspapīru izsoļu komisijas vadītāju. Tas nozīmēja būt atbildīgajai par valsts parādzīmju ieviešanu. Kad teicu, ka pat nezinu, ko tas nozīmē, man iedrošināja – gan iemācīsies. Tā es nokļuvu finansu pasaulē. Tas bija laiks, kad viss bija jauns, un visi mācījās. Likām kopā labāko no citām valstīm un radījām savas sistēmas.

Izvēlies perspektīvu studiju programmu. Kad mācījos  astotajā klasē, tētis ieteica izvēlēties mācīties datoru lietas. Toreiz, 80. gadu sākumā, datori vēl bija septītais pasaules brīnums, bet viņš jau toreiz teica, pēc divdesmit gadiem katra mājsaimniece savas receptes glabās datorā.  Aizgāju studēt uz RTU automatizētās sistēmas inženieriem.  Un nekad neesmu to nožēlojusi, jo lielākais ieguvums ir ne vien iespēja pielietot zināšanas jebkurā nozarē, bet visu redzēt kopīgumā un padarīt lietas vienkāršākas.

Izaicini savus vadītājus ar racionāliem argumentiem. Uz SEB mani uzaicināja par bankas privāto pensiju uzņēmuma vadītāju. Brīdī, kad to pārņēmu, biznesa apjomi bija nelieli un līdz ar to ienākumi – zemi. Pirmajā valdes sēdē valdes priekšsēdētājs man paziņo, ka gada laikā man jāsasniedz break even punkts (punkts, kurā uzņēmums iziet no finanšu zaudējumiem). Biju panikā. Cilvēkiem nav naudas, turklāt svaigā atmiņā Bankas Baltija krahs! Kādi vēl privātie pensiju uzkrājumi! Bet tad es padomāju – viņi taču mani speciāli nečakarē! Nomierinājos. Uzprogrammēju savu mazo sistēmiņu, saliku tajā visus iespējamos mainīgos, uzmodelēju situāciju, sagatavoju budžetu. Un gāju atkal pie valdes. Saku – tā un tā, lai mēs līdz gada beigām sasniegtu to punktu, mums vajag 80 000 klientu. Situācijā, kad mums ir trīs tūkstoši klientu un seši darbinieki! Viņi saka, tas nav iespējams. Es to neteicu, viņi paši to pateica. Nu, un tad man ļāva strādāt. Tas bija 2003. gads. Un šodien mums  (SEB Pensiju fonds) ir 52% trešā līmeņa pensiju tirgus un joprojām visus šos gadus mūsu darbinieku skaits praktiski nav pieaudzis. Vajadzīgo break even punktu sasniedzām pirms četriem gadiem.

Pārliecini oponentus ar savu aizrautību un darīšanu. Protams, ka mēs seši darbinieki to vieni nevarējām panākt. Mums bija jāiesaista visi banku filiāļu pārvaldnieki un darbinieki, kas pārdod finanšu pakalpojumus un strādā ar klientiem. Pārvaldnieki man toreiz teica, ko jūs, bankas neko nepārdod. Tas nav iespējams. Es saku, mēs jums palīdzēsim, jums tas izdosies! Tā mēs sākam katru nedēļas nogali apbraukāt visu Latviju, lai satiktu cilvēkus un popularizētu pensiju uzkrājumus. Ko tik mēs toreiz nedarījām – organizējām loterijas ar balvām, veicām izglītojošās sociloģiskās aptaujas, stāstījām un zīmējām. Es smējos, ka visi toreiz gribēja redzēt, kā SEB Pensiju fonda vadītāja pati pūš balonus un intervē cilvēkus. Tagad filiāles stāv rindā uz mūsu promocijas aktivitātēm.

Padari lietas vienkāršas. Mana izglītība – sistēminženieris – visu šo gadu garumā ļāvusi ātrāk nonāk pie risinājumiem darba procesos. Savos amatos vienmēr es sākusi ar to, ka esmu ieviesusi dažādus, kā saku, atvieglojumus. Vai tie būtu īsāki līgumi SEB Pensiju fonda klientiem, vai absolūti vienkāršotas dokumentu aprites procedūras, vai iespēja klientiem tikt pie naudas ātrāk, vai aptverošu dokumentu skenēšanas sistēma, ko krīzes laikā ieviesām par nieka 600 latiem. Neskatoties uz būtisko biznesa pieaugumu, manā komandā joprojām ir tikai astoņi darbinieki. Noslēpums ir tā pati sistēmu ieviešana.

Esi taisnīga. Kad nācu uz banku, pieteikuma vēstulē rakstīju, ka man galvenais princips dzīvē ir taisnīgums. Toreiz man vēl atteica – te nevienam tavs taisnīgums nebūs vajadzīgs. Un kā vēl bija vajadzīgs! Diez vai es joprojām strādātu ar tiem pašiem darbiniekiem, kurus pirms desmit gadiem saņēmu kopā ar amata pienākumiem, ja es nebūtu taisnīga.

Liec darbiniekiem domāt. Kad atnācu uz SEB, darbinieki laikam negribēja mani īsti pieņemt. Kad prasīju padomu, atteica, kā teiksiet, tā būs. Es teicu, nebūs tā – te katram būs savs viedoklis jāpasaka.

Nepatīkamās ziņas pasniedz kopā ar patīkamām. Mums ir ļoti jauks mājīgs birojs ar labi aprīkotu virtuvīti pašā pilsētas centrā. Tā kā man nepatīk, ka birojs smaržo pēc ēdiena, biju aizliegusi mūsu biroja virtuvē cept un vārīt. Krīzes gados bija jāsamazina algas. Domāju, vai un kā varam šo nogriezto starpību kaut nedaudz kompensēt. Variants – gatavot pusdienas birojā vai joprojām ēst dārgajos apkārtnes krogos, vai iztikt ar svietstmaizēm. Nolēmu par pirmo. Pusdienu labums bija arī socializēšanās un dalīšanās prieks

Nemeklē vainīgo. Esam bieži dzirdējušas un pašas sev teikušas “pati vainīga”. It kā nevainīga frāze, bet cik lielu ļaunumu tā nodara. Tā ir visbriesmīgāka sajūta, ar kuru esmu gadiem cīnījusies, lai no tās tiktu vaļā. Man liekas to sajūtu mums padomju laiks iedeva. Pēc tam pietiek, ka tev gadās kāds priekšnieks, kurš tev visu laiku liek justies par visu vainīgai. Nemeklē vainas, vainīgos un iemeslus –  kāpēc! Netērē tam laiku, ej tālāk, mēģini citādāk.

Spēlē loģiskās spēles. Lai attīstītu loģisko domāšanu, pacietību un aukstasinību, joprojām spēlēju šahu, zolīti. To man tētis bērnībā iemācīja. Un jo agrāk to sāc, jo labāk. Ne velti mani priekšnieki vīrieši bieži ir izteikuši komplimentus ne vien par spēju uzvarēt zolīšu turnīros, bet arī par spēju sarežģīto ielikt vienkāršos vārdos un sistēmās.

Tici maģiskām vēlēšanām. Kad biju nostrādājusi Valsts kasē gandrīz desmit gadus, uzdevu sev jautājumu, ko es vēl gribētu. Un tad es sev formulēju – gribētu strādāt mazā kolektīvā, tādā vietā kā Unibankā (stradājot Valsts kasē pie pensiju sistēmu nodošanas biznesam, sadarbojos ar visām bankām, tāpēc skaidri zināju, kurai dotu priekšroku), un gribu braukt ar savu sapņu mašīnu. Un pēc trim gadiem sapnis bija klāt visu dienesta mašīnu, kuras marku varēju izvēlēties.

Hard talk | Monday Avots: www.flickr.com

Meitenes, ejam balsot! …Par ko?

Lai arī sieviete vīriešu pasaulē (lielajā politikā un biznesā) joprojām kopumā tiek uztverta kā piedeva vai retums,

sievietes bieži vien uzņemas neiespējamo misiju tad, kad vīrieši jau padevušies. Piemēram, cīnīties par mēra krēslu Rīgā. Monday meklē atbildi, vai viņām tas varētu izdoties.

(vairāk…)

Iedvesmai, Trendi | Ričards Lācis avots: www.flickr.com

Gads bez interneta

Vai jebkad esi iedomājusies – kā būtu veselu nedēļu izturēt bez sociālajiem tīkliem, izdzēsties no tvitera, feisbuka vai kādas citas sociālās vietnes?

Amerikānis Pols Millers par to ne tikai domāja. Viņš atteicās no visa interneta uz gadu.

2012. gadā tehnoloģiju entuziasts Pols Millers iedomājās: diez, kā tas būtu – pilnībā atteikties no interneta? Savā ziņā – izlauzties no tā. „Mans plāns bija tāds – pamest savu darbu, ievākties dzīvot pie vecākiem, lasīt grāmatas, rakstīt grāmatas un gulšņāt savā brīvajā laikā.”

Tehnoloģiju ziņu vietnei The Verge šī ideja iepatikās un tā bija gatava maksāt Polam, lai viņš to tiešām izdarītu. Un tā, 2012. gada 30. aprīlī plkst. 11.59., Pols atvienoja savu interneta kabeli, izslēdza Wi-Fi un nomainīja viedtālruni pret vecāku modeli. „Tā bija laba sajūta. Es beidzot jutos brīvs.”

Pēc pāris nedēļām notiek tā, ka Pols atrodas Ņujorkas Citi Field stadionā, kur 60 tūkstošu ortodoksālo ebreju uzklausa pasaules gudrāko rabīnu runas par interneta kaitīgo ietekmi. Kāds vīrs, vicinot rokā tieši Pola rakstu par aiziešanu no interneta, pamana viņu dodamies ārā no stadionā. Vīrs ir sajūsmā par Pola apņemšanos. „Internets pārprogrammē mūsu attiecības, mūsu emocijas un mūsu jūtīgumu. Tas iznīcina mūsu pacietību. Tas pārvērš mūsu bērnus klikšķa dārzeņos.”

Šis vīrs iedrošina Polu paņemt pauzi vesela gada garumā, lai apstātos un pasmaržotu puķes. Tas būšot aizraujoši.

Es izsapņoju sapni…

Pols atzīst, ka viss sākās lieliski. „Es tiešām apstājos un beidzot pasmaržoju puķes.” Tikšanās klātienē, nevis onlainā, braukšana ar riteni, sengrieķu literatūra – tas viss pēkšņi bija realitāte. Bez īstas saprašanas, kā tas jādara, Pols uzrakstīja pusi no sava pirmā stāsta un vietnei The Verge katru nedēļu iesniedza pa esejai. Viņa boss pat bija satraucies, kāpēc Pols tik daudz raksta, jo tas bija kaut kas jauns. Un arī visi apkārtējie uzreiz pamanīja pozitīvās izmaiņas Polā. „Es gan biju nedaudz garlaikots, nedaudz vientuļš, tomēr sapratu, ka tā ir laba pārmaiņa manā dzīves tempā.”

Nedēļām ritot, Pola dzīve aizvien vairāk mainījās. Viedtālruņa vietā katru dienu viņa rokās varēja manīt grāmatas, Polu varēja sastapt tiekamies ar draugiem, nevis runājot ar tiem skaipā un – viņa māsa vairs viņu neuzskatīja par kretīnu. Pols saprata, ka viņa hipotēze ir izrādījusies pareiza – internets patiešām viņam bija traucējis tuvoties savai patiesajai būtībai, savam labākajam „Es”.

Paldies, ka pameti internetu!

Pola ceļš atpakaļ realitātē, atpakaļ dzīvajā, taustāmajā pasaulē izvērtās interesants. Šī pasaule viņam iemācīja vairākas praktiskas lietas, kas tagad ikdienā noder daudz vairāk par jebkuru viedtālruni vai internetu. Taču viņš saprata arī to, ka nav obligāti jāiztiek bez interneta veselu gadu, lai to uzzinātu. Jaunums Pola dzīvē tagad bija arī pastkastīte – tā ik dienu bija pārpildīta ar fanu un vienkāršu lasītāju vēstulēm, kurās Pols tika slavēts par iesākto. Pola sirdi īpaši aizķēra vēstule no kādas meitenes, kurā bija rakstīts: „Paldies, ka pameti internetu.”

Diemžēl Pols vēl aizvien nespēja pierast pie jaunā dzīvesveida. Dzīvi sarežģīja arī tas, ka agrākās aktivitātes, tādas kā ikvakara sēdēšana uz dīvana, videospēļu spēlēšana un televizora skatīšanās nupat bija jāaizvieto ar izklaidēm, kas prasa vairāk pūliņu un enerģijas.

Divas nedēļas pirms atgriešanās 

Neilgi pirms savas atgriešanās no jaunās dzīves ārpus interneta Pols satiek savu brāli. Brālis ir armijas cilvēks un tieši tobrīd dodas militārā komandējumā. Pols pavadu vienu dienu kopā ar viņu un nākamajā rītā dodas līdzi uz lidostu. Pols redz un jūt, ka varonis patiesībā ir brālis, un tā ir īstā dzīve un realitāte.

Kolorādo Pols satiek savus kolēģus un viņi pievienojas Polam atpakaļceļā uz Ņujorku, kur tiks veidota dokumentālā filma par visu notikušo un apkopots pagājušais gads. Ceļā Polam tiek uzdoti jautājumi.

„Vai šis gads bija veiksmīgs?” „Nē.”

„Ko tu vēlies darīt, kad atgriezīsies pie interneta?” „Es gribu kaut ko darīt ar cilvēkiem.”

Protams, Pols labi apzinās, ka ne internetu vajadzētu vainot savās problēmās. Galu galā ir skaidrs, kuras ir viņa prioritātes – ģimene, draugi, darbs, mācības. Taču nav nekādas garantijas, ka viņš tās spēs saglabāt, atkal atgriežoties internetā. Tiesa, vismaz viņš zinās, cik nemanāmi, bet spēcīgi to visu ietekmē internets.

„Pēc divām nedēļām es būšu atpakaļ internetā. Es jūtos tā, it kā atkal padotos. Taču vienlaikus es zinu, ka internets ir vieta, kur iederos.”

2013. gada 1. maijs, plkst. 00.00

„Esmu izlasījis tik daudz blogu un avīžrakstu par to, kā internets padara mūs vientuļus vai stulbus (vai arī – vientuļus un stulbus), ka esmu sācis tam ticēt. Es vēlējos noskaidrot, ko īsti internets mums nodara, lai ar to varētu cīnīties. Taču ne jau internets patiesībā ir tas vaininieks. Tas drīzāk ir kas tāds, ko mēs nodarām viens otram.”

Pirms aizbraukšanas no Kolorādo Pols apsēdās ar savu piecgadīgo māsasmeitu Keziju pie rakstāmgalda, lai noskaidrotu, kas ir internets. Viņai nebija ne jausmas, kas ir internets – lai gan viņa bija nemitīgi sazinājās skaipā ar saviem vecvecākiem. Pols izstāstīja piecgadīgajai meitenei, kā darbojas internets, un paskaidroja, ka tieši no tā visa viņš ir atteicies.

„Kad atgriezīšos internetā, es, visticamāk, ļoti domāšu, cik laika tur pavadīt un kā to darīt. Gan jau arī man joprojām iznāks lieki izšķiest laiku, ik pa brīdim novērsties no svarīgā vai uzklikšķināt uz kāda nevajadzīga linka. Visticamāk, man nebūs laika daudz pētīt vai rakstīt kādu lielisku amerikāņu noveli. Bet es vismaz atkal būšu tīklā.”

Aktuāli, Jaunumi | Katrīna Peipiņa Mad men. Publicitātes foto

Kas notiek seriālos par biroju dzīvi?

Vai tur cilvēki tikai strādā? Protams, ne. Viņi iepazīstas, mīl, šķiras. Viņi gūst uzvaras un piedzīvo izgāšanās. Vārdu sakot, dzīvo.

Iepazīstinām ar trim šobrīd populārākajiem biroju seriāliem.

Citi stāsti, citi varoņi

Kas šobrīd notiek TV seriālu pasaulē? Ir lietas, kas aiziet. Piemēram, daudzsēriju ģimenes sāgas un Argentīnas telenoveles, kas tik populāras bija deviņdesmitajos (Dallasa, Santabarbara, Hameleonu rotaļas) no ekrāniem gandrīz nozudušas, kautrīgi iespraucoties raidlaikos pēc dienas multenēm. Ir arī vērtības, kas nemainās – kaut vai mūžīgās situāciju komēdijas un caururbjošu skatienu apveltīti izmeklētāji detektīvseriālos. Tomēr skatītājam kļūstot prasīgākam, arī seriālu pasaulē iezīmējas jaunas tendences.

Pirmkārt, izveidojies ģeniālu, taču visai antisociālu un rupju, seksīgu, bet noteikti ne klasisku smukulīšu klubiņš – tāds ir nu jau slavenais doktors Hauss un tāds ir jaunais seriālu kulta varonis Šerloks Holmss ( uzlecošā zvaigzne Benedikts Kamberbečs). Otrkārt, nostiprinājies tāds žanrs kā pieaugušo pasaku seriāli, kas nepavisam nekautrējas no atklātām vardarbības un tikpat atklātām seksa ainām (Game of Thrones, Spartacus:  War of the Damned). Un, protams, dažādu pārdabisko spēku pēdējo gadu uzvaras gājiens ekrānos (The Vampire Diaries, Supernatural, The Walking Dead). Tie, kas ir regulāri skatās seriālus, iespējams, būs ievērojuši, ka reti kurš šobrīd aktuāls seriāls kā galveno varoni izvēlas sievieti – kā tas bija melodrāmu un ģimenes sāgu laikos. Iespējams, tas saistīts ar auditorijas paradumu maiņām – agrāk seriālu skatītājas pamatā bija sievietes. Tagad aizvien vairāk viņām pievienojas arī vīrieši.

T.s. biroja seriāli šajā rindā neieņem gluži pirmo, tomēr pietiekami stabilu vietu gan. Varētu domāt – ja cilvēki daudz laika pavada darbā, vai viņi tiešām grib par to skatīties arī atpūtas laikā? Izrādās, jā – jo biroja dzīve tik ļoti saplūst ar daudzu cilvēku īsto dzīvi, ka vairs nav atšķirams, kura ir kura. Un tas jau kļūst interesanti.

The Office. Gandrīz dokumentāls kino

Amerikāņu seriāls jau tuvojas finālam, jo šobrīd rit pēdējās – devītās – sezonas sērijas. Komēdijseriāls pieskaitāms pēdējā laikā populārajam mockumentary žanram, kas imitē dokumentālo kino, tādējādi radot klātesamības efektu. Darbība pārsvarā notiek nelielas Amerikas pilsētiņas Skrentonas birojā, kas nodarbojas ar papīra piegādi. Viens no galvenajiem tēliem ir biroja vadītājs Maikls (lieliskais amerikāņu aktieris Stīvs Karels), pašpasludināts komiķis, kas biroju un tā darbiniekus uztver kā savu personīgo aktieru trupu, ko nepārtraukti nepieciešams iesaistīt izdomātajos jokos un uzdevumos. It kā jau tie vienmēr domāti draudzības un uzticēšanās veicināšanai, taču pārsvarā ir rasistiski, šovnistiski, homofobi vai jebkādā citā veidā aizskaroši. Maikls skatītājā varētu raisīt tikai žēlumu, ja ne viņa pārdevēja talants un, lai arī neregulārās, tomēr būtiskās, uzvaras pie dāmām – tas tēlu padara ne tikai traģikomisku, bet arī intriģējošu.

Vienmēr Maiklu gatavs atbalstīt ir viņa labā roka, padevīgais un uzticamais Dvaits, biešu fermas īpašnieks, kurš dievina noteikumus un jebkuru vienkāršāko uzdevumu ir spējīgs pārvērst militārā operācijā, taču regulāri kļūst par Džima, labā puiša un ofisa smukulīša, izjokošanas galveno mērķi. Un kā nu bez romantikas – pats Džims ir slepeni iemīlējies kautrīgajā Pemā, sekretārē, kura jau ceturto gadu ir saderināta ar Roju, noliktavas strādnieku. Epizodiski seriālam pievienojas arī citi varoņi, taču pamatsastāvs paliek nemainīgs līdz pat septītās sezonas beigām, kad šovu pameta Maikla lomas tēlotājs Stīvs Karels, kas, jāatzīst, daudziem seriāla faniem lika atteikties no tā skatīšanās.

Ofiss ir tiešām smieklīgs, tomēr to nebūtu ieteicams skatīties cilvēkiem ar izteikti jūtīgu pasaules uztveri. Seriālu vēlams skatīties secīgi, jo tikai iepazīstot katru tēlu, ir iespējams izprast birojā notiekošā absurdumu, turklāt tas nebūs grūti – pateicoties pietiekami spraigajam sižetam roka automātiski pastiepjas uzlikt nākamo sēriju. Līdz 2012. gadam šovs bija nominēts 40 Grammy balvām, un četras no tām arī ieguvis.

The Office. Publicitātes foto

Mad Men. Atgriešanās sešdesmitajos

Amerikāņu seriālā Mad Men darbība risinās sešdesmito gadu Manhatenā, skatītāji var sekot līdzi reklāmas aģentūras ikdienai. Seriāla nosaukums, kas tiešā tulkojumā nozīmētu trakie, patiesībā ir apzīmējums, kuru piecdesmitajos, lai raksturotu paši sevi, izvēlējās Medisona avēnijas reklāmas aģentūrās strādājošie. Tas ir laiks, kad sabiedrībā uzplaukst patērēšanas kults. Faktiski skatītāji kļūst par lieciniekiem aizsākumiem tam, kā tiek noteikts tas, ko un kā mums būs patērēt. Seriāla galvenais varonis ir aģentūras radošās nodaļas vadītājs Dons Dreipers, valdonīgs donžuāns, kuru apvij noslēpumainas pagātnes plīvurs, turklāt Dons nesmādē arī viskiju deviņos no rīta (viņš arī trīs bērnu tēvs). Darbā tiek pieņemta sekretāre Pegija (Elizabete Mosa), kura ar cītīgu darbu un laimīgu nejaušību pamazām iekaro savu vietu aģentūrā. Pegijas tēls ir nozīmīgs ar to, ka viņa ieņem sievietei tolaik vēl netradicionālo karjeristes lomu pasaulē, kurā valda vīrieši (atcerēsimies, ka tie ir sešdesmitie!). Pavisam cita veida neatkarība piemīt Džoannai, biroja administratorei un firmas līdzīpašnieka mīļākajai.

Lai gan rit jau sestā seriāla sezona, sižets saglabā dinamiskumu un nerodas iespaids, ka tiktu atražots jau iepriekš redzētais. Interesanti vērot, kā mainās sabiedrība un Amerika sešdesmitajos gados (piemēram, smēķējoša grūtniece kā ikdienišķa parādība). Seriāls sniedz iespēju vēlreiz atklāt, kas ir mainījies, kas noticis ar rasu segregāciju un sieviešu tiesībām, vedinot uz atbildi – vai jautājumi, kurus sev uzdodam, joprojām nav tie paši? Mad Men kritiķi ir novērtējuši, pateicoties gan tā spējai attēlot laikmeta elpu, gan tērpu un vizuālā baudījuma dēļ. Patiks cilvēkiem ar spēju novērtēt stilu un ar interesi par sabiedrībā notiekošajiem procesiem, jo Mad Men ir gan izklaidējošs, gan saturīgs vienlaikus.

Mad men. Publicitātes foto

Parks and Recreation. Sabiedrības spogulis

Vēl viens seriāls, kas cenšas ne tikai atspoguļot (un nedaudz arī izsmiet) to, kā darbojas ne vien birokrātiskā sistēma, bet sabiedrība kā tāda. Zināmā mērā var vilkt paralēles ar Ofisu, jo arī šis seriāls uzņemts tā, lai atdarinātu dokumentālo filmu – kameras it kā vienkārši seko varoņu dzīvēs notiekošajam. Darbība risinās izdomātas pilsētas Ponijas (Pawnee) domes Parku un atpūtas departamentā. Galvenajā lomā ir aktrise Eimija Polere, kas tēlo Lesliju Noupu, neticama entuziasma un enerģijas pilnu dāmu, kuras sapnis ir kļūt par pirmo ASV prezidenti – sievieti. Lai gan sākotnēji Leslija atstāj nedaudz neadekvātas personas iespaidu, saņemot kritiku pēc pirmās seriāla sezonas, autori viņas tēlu nedaudz pārstrādājuši, un skatītājs pat nepamana, kā sajūtas no līdzcietības transformējas cieņā un apbrīnā par Leslijas neapturamo sparu un gatavību tikt galā ar jebkuru problēmu. Lai gan Parks and Recreations veidots kā komēdija, cauri smiekliem vīd daudzas nopietnas sociālas un ekonomiskas problēmas (dzimumu nevienlīdzība, finansu krīze). Tas ļauj gūt ieskatu, kā patiesībā darbojas pārvaldes mehānismi Amerikas sabiedrībā.

Parks and Recreation. Publicitātes foto

Žurnāls Times seriālu ierindoja 2012. gada populārāko seriālu topa pašā augšgalā. Iespējams, par labu rezultātam nāk fakts, ka filmēšanas laikā aktieri tiekot iedrošināti improvizēt – tas ļauj, par spīti varoņu dīvainībām, tomēr noticēt izspēlēto situāciju patiesumam.

Vēl viena kopīga tendence – agrāk seriālos bija diezgan skaidrs (dažbrīd pat pārāk skaidrs), kurš ir labais, kurš ļaunais. Tagad seriāli moralizē aizvien mazāk. Var šajā sakarībā runāt par vērtību krīzi, bet var uzskatīt, ka industrija ļauj pašam skatītājam izvēlēties, ko domāt, kam piekrist un par ko pasmieties.

Izaugsme, Promo | Monday Pārsla Baško. Foto no personiskā arhīva.

Kā tikt pamanītai lielā uzņēmumā

Tu strādā lielā uzņēmumā. Lai gan darbs tev patīk un tu to dari labi, dažbrīd jūties kā sīka skrūvīte, kuru ne pamana, ne novērtē.

Kā panākt, lai tevi ievēro? Kā tikt uz augšu?  (vairāk…)

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!