Attiecības, Bērni, Iedvesmai | Monday, www.bigstockphoto.com

Vainīga bērna priekšā. Ko nu?

Vainas sajūtu vecāki, īpaši mammas izjūt dažādu iemeslu dēļ – tāpēc, ka atsākusi strādāt neilgi pēc bērna dzimšanas, tāpēc, ka bērns raud vai slimo, tāpēc, ka izšķīrusies no bērna tēva. Reizēm sievietes vainas sajūta, bērnam augot, kļūst par viņas vājāko punktu, kura dēļ ar viņu manipulē pašas bērns. Monday sarunā ar psihoterapeiti Baibu Gerhardi par to, kā atpazīt sevī vainas sajūtu un ko ar to darīt, lai dzīve atkal kļūtu baudāma.

Psihoterapeite Baiba Gerharde

Psihoterapeite Baiba Gerharde

 

Vainas apziņa – no kurienes?

Vecākiem ir neskaitāmi iemesli, par ko justies atbildīgiem un vainīgiem bērnu priekšā: pārāk maz laika, kas veltīts bērniem, šķiršanās, bērna slimības, īpaši honiskas un neārstējamas, operācijas, ģenētika un citi pārdzīvojumi. Vainas apziņa moka mammas, kuru bērniem ir kāda dzemdību trauma vai iedzimta slimība, lai arī racionālais prāts saka, ka tas nav bijis atkarīgs no viņas. Bet ir situācijas, kurās vecāki paši ir pieņēmuši lēmumus, taču vēlāk par tiem mokās vainas sajūtā. Līdzīgi kā bērni nereti atrod savu vainu vecāku nebūšanās, tāpat vecāki jūtas vainīgi tad, ja bērniem ir radušās problēmas, piemēram, saskarsmē ar viņiem pašiem vai vienaudžiem. Reizēm vecāki nepārtraukti pavadošajai vainas apziņai tiek pāri, bet reizēm tā kļūst tirāniska, un visa vecāku dzīve kļūst par vainas izpirkšanu bērnu priekšā. Taču, ejot sevis vainošanas pavadā, vecāki vairs nevar iedot bērnam veselīgu skatījumu uz dzīvi, jo paši dzīvo pagātnē un zaudējuma izjūtā, un neredz izeju.

Kāpēc es nevaru novilkt robežu? 

Šķiršanās

Šķiršanās ir viena no smagākajām situācijām, kad mamma jūt vainu bērna priekšā, jo tā bērnu sāpīgi ievaino. Ja viņa ir bijusi šķiršanās iniciatore, tad jūtas vainīga par savu lēmumu, bet, ja ģimeni ir pametis vīrietis, sieviete nereti jūtas vainīga, ka nav spējusi attiecības nosargāt. Ja sieviete pati netiek galā ar šķiršanos, bērns tiek atstumts vai ievilkts viņas pārdzīvojumos. Tikai uzveicot savas sāpes, viņa spēj palīdzēt bērnam.

 

Nespēja būt noteicējai

Mammas grūtības būt noteicējas lomā ir bīstama, jo, bērns sāk uzstādīt savus noteikumus, un, redzot, ka mamma piekāpjas, rodas ačgārnas bērna un vecāka lomas. Bērnam tas bieži nozīmē sliktas attiecības ar vienaudžiem. Ja ģimene agresiju pieņem, tad citi bērni to nepiedos, un bērnam var nebūt draugu.  Tas nozīmē arī pārmērīgu atbildības nastu bērna plecos un nedrošību, jo bērns, lai arī it kā iegūst no visatļautības, apzinās savu nekompetenci.

 

Nenobriedusi mamma

Brieduma trūkums traucē nospraust robežas saviem bērniem.  Ja nenobriedis vīrietis visbiežāk slēpjas aiz autoritārisma, savas prasības paskaidrojot ar “tāpēc, ka es tā teicu”, tad nenobriedusi sieviete biežāk ir svārstīga, piekāpīga un viegli pierunājama. Tādā gadījumā sievietei rādītājs tam, cik viņa ir laba mamma ir bērna apmierinātība. Ja bērns ir apmierināts un smaida, viņa jūtas laba, bet, ja bērns ir neapmierināts, viņa jūtas slikta. Un viņa sāk bērnam izdabāt.

 

Visu labāko bērnam

Ir mammas, kuras saviem bērniem ir gatavas atdot visu, kuras, juzdamās par kaut ko vainīgas, nepieļauj atpūtu sev vienai vai divatā ar mīļoto. Mamma jūtas ne vien vainīga par laiku, ko atņēmusi bērnam, bet arī par naudu, ko iztērējusi savām vajadzībām, īpaši, ja ģimenē ir mazāka rocība. Bet bērns, kuru vecāki nerūpējas par savām vajadzībām un redz, ka vecāki visu atdod viņam, izaug ļoti egocentrisks. Arī pieaudzis viņš sagaida, ka viss tiks tikai viņam- viņš ir pats svarīgākais, otrs var piekāpties, pagaidīt, izdarīt vairāk, piecelties agrāk, atteikties no garšīgākā kumosiņa, jo man taču pienākas.

 

Izlutināšanai nav sakara ar mīlestību

Izlutināšana ir viena lieta, ko vecāki savas vainas apziņas dēļ piekopj pret bērniem. Izlutināšanai vienmēr ir kāds neveselīgs iemesls, arī ja ģimenē ir tikai viens bērns. Izlutināšana būtībā ir nerūpēšanās par bērnu, bet par kaut ko citu. Jo rūpējoties par bērnu, ir svarīgi noteikt robežas, iemācīt apieties ar savām emocijām, iemācīt paciesties, gaidīt un rēķināties ar citiem. Taču izlutināšana, kas būtībā ir izdabāšana bērna kaprīzēm, pārmērīga piekāpšanās vai priekšrokas došana vienam bērnam citu bērnu starpā, arī savu, partnera vajadzību ignorēšana, parāda, ka vecākiem vairāk rūp kaut kas cits, ne bērna attīstība. Izlutināšana nav mīlestības izpausme, kā mums maldīgi šķiet, tā drīzāk ir kaut kā neesoša kompensēšana. Lutinot netiek sadzirdētas bērna vajadzības pēc patstāvības, pēc autonomijas, pēc rīcības spējas.

 

 

Kādas tam ir sekas?

Pirmkārt, bērns iemācās manipulēt ar vecākiem, prasmīgi apgūstot viņu vājās vietas. Vecāki nokļūst uz ceļiem bērna priekšā, ikreiz, kad nepieciešama bērna pakļaušanās, izcīnot smagas un ļoti nogurdinošas kaujas – lūdzoties, draudot, pierunājot, uzpērkot. Vecāks bērnam vairs nav autoritāte. Ja vecāks nejūtas kā autoritāte, viņam ir grūti pastavēt par sevi. Vecākiem tad svarīgi atgūt noteicēja pozīciju- parādīt, ka viņi nepiekāpsies, neskatoties uz skandālu, kādu bērns radīs.

Otrs – vecāku pakļaušanās bērnam sašķoba bērna pasaules redzējumu, izpratni par attiecībām starp tuviem cilvēkiem. Bērns tad arī līdzīgi rīkosies ar citiem – pieprasot, vainojot un manipulējot ar viņiem.

Treškārt, tas bojā bērna pašapziņu, jo iekšēji bērns saprot, ka viņa pārākums pār vecākiem ir aplams. Ja mamma ir nedroša, tad arī bērnam veselīga pašapziņa nevar izveidoties.

Sievietes, kuru bērni nepieņemami uzvedas sabiedrībā, jūtas kā nopērtas, īpaši, ja kāds ir norādījis, ka nevajag ļaut sev kāpt uz galvas. Nereti viņas kļūst ārēji bravūrīgas – kā gribu, tā daru, bet iekšēji jūtas slikti.

Turpinājums sekos

Atstāj komentāru

Tavs e-pasts nebūs pieejams publiski.

Aizpildi kontaktinformāciju šeit:

You may use these HTML tags and attributes <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!