Izaugsme, Nauda, Psiholoģija Sliktie naudas ieradumi - kā tie rodas? | Monday www.bigstockphoto.com

Sliktie naudas ieradumi – kā tie rodas?

Vai tu esi tērētājs vai krājējs? Un kas to nosaka – dzīvesstils, izglītība, audzināšana vai tomēr ģenētika? Monday apkopoja pētījumu rezultātus, kas atklāj, kā no gēnu viedokļa varētu pamatot mūsu kļūdainos finanšu lēmumus.

Gēni ir vienīgais nopietnais indikators, kas izskaidro indivīda vēlmi tērēt vai uzkrāt – tā uzskata amerikāņu gēnu ekonomikas pētnieks Stīvens Sīgels (Stephan Siegel). Protams, izglītībai, audzināšanai ģimenē, socializēšanās videi joprojām ir nozīme, apgalvo pētnieki. Tāpēc gēnus nevajadzētu lietot kā aizbildinājumu saviem sliktajiem finanšu lēmumiem. Un galvenais – mēs neesam, un mums nav jābūt savu gēnu vergiem! Apzinoties, kā darbojas mūsu emocijas un instinkti, varam būtiski mainīt savu finanšu uzvedību – tā uzskata Stenfordas universitātes pētnieks Braiens Knutsons (Brian Knutson)

Pirmā kļūda: impulsīvā pārtērēšanās

Gan jau katrai no mums kaut reizi ir gadījies pārtērēties, taču, pateicoties amerikāņu finanšu kompānijas Chase Blueprint pasūtītajam pētījumam Dzimis, lai tērētu”, tagad zinām, ka tikai 25% no mums (jeb populācijas) ir dzimuši ar tā saukto paškontroles gēnu. Šis gēns dara cilvēku diezgan imūnu pret vilinājumu pārtērēties un pirkt lietas, ko patiesībā nemaz nevajag.

Interesanti, ka Dzīves vēstures teorijas (Life History Theory) bioloģijas pētnieks Vlads Gruskevičs izvirza teoriju, ka impulsa pirkumi un riskanta iepirkšanās uzvedība ir atkarīga no tā, kāda bijusi indivīda bērnība. Proti, jo finansiāli skarbākos un nenoteiktākos apstākļos tā pagājusi, jo lielāka varbūtība, ka pieaudzis viņš izdarīs impulsīvus un riskantus lēmumus, salīdzinot ar to pieaugušo, kura bērnība ir bijusi drošāka no finansu viedokļa. Šī teorija arī izvirza pieņēmumu, ka tieši tie cilvēki, kas vairāk tendēti uz impulsīviem un riskantiem lēmumiem, parasti veiksmīgāk pārdzīvo ekonomikas lejuslīdes periodus.

Ko darīt:

Lai izvairītos no impulsīviem pirkumiem, der ievērot trīs lietas. Pirmā – izvirzi lielāku mērķi, kam vērts krāt. Vislabāk “atveseļošanās” programma strādās, ja tas būs mērķis, kas tevi aizrauj un ielīksmo, jo tā būs vieglāk turēties pret ikdienas kārdinājumiem. Otrā – izveido “soli pa solim” plānu. Trešā – iesaisti savā ”programmā” atbalstītājus, kas tev tic un arī atgādina par taviem labajiem nodomiem. Tie var būt draugi, kas tevi uzmundrina, un arī tava banka, kas regulāri atsūta ziņu par tavu apņemšanos.

Otrā kļūda: salikt visas olas vienā grozā

Vašingtonas universitātes pētnieks Stīvens Sīgels savukārt ir atklājis, ka gēni pietiekami lielā mērā izskaidro mūsu uzvedību, arī investējot akciju tirgos, uzkrājot vai ieguldot. Tieši gēni virza mūs pieņemt tipiskus, bet bieži vien kļūdainus finanšu lēmumus. Piemēram, investēt visus līdzekļus vienā iespējā. Otra tipiska kļūda – pieņemt, ka lietas notiks, tirgus uzvedīsies un akciju cena kāps tāpat, kā tas bijis iepriekš. Viņš to devē par dzīšanos pēc karstās naudas, kad mēs paļaujamies, ka jebkuri pagātnes un tagadnes rādītāji ir labs indikators arī nākotnes sasniegumam. Diemžēl ekonomikā tas nestrādā. Tās ir mūsu smadzenes, kas tendētas iet pierastos un ātrākos ceļus.

Ko darīt:

Ja tev ir brīva (un turklāt liela) nauda, vislabāk par to, kā balansēt savu finanšu ieguldījumu portfeli un diversificēt riskus, būtu konsultēties pie finanšu speciālista. Un vēl. Kad visi iegulda vienā lietā, apsēsties un mierīgi padomāt par vecā, gudrā investora Vorena Bafeta padomu – esiet uzmanīgi, kad citi ir pārāk mantkārīgi, un esiet mantkārīgi, kad pārējie ir nobijušies.

Trešā kļūda: Par daudz riskējam

Katrs savu gatavību riskēt var izmērīt pēc tā, vai esam gatavi akceptēt riskantas investīcijas ar mērķi iegūt to augstu atdevi vai, tieši pretēji – labāk pieturamies pie zemiem, bet drošiem investīciju un ieguldījumu atdeves procentiem. Nomierinoši skan amerikāņu pētnieku atklājums, ka mums lielākā vai mazākā mērā piemīt tā saucamie riska gēni – vieni saistīti ar hormonu dopamīnu, kas atbild par apbalvojuma sajūtām un riskēšanu, otri – ar serotonīnu, kas atbild par noskaņojumu un trauksmes sajūtām. Ja cilvēkam lielākā mērā piemīt pirmais gēns, viņš būs vairāk gatavs riskēt, pirkt dārgus lietas, savukārt tie, kam piemīt augsts serotonīna līmenis, būs daudz apdomīgāki. Jau pieminētais amerikāņu pētnieks Sīgels apgalvo, ka to, vai esam orientēti riskēt, 40 procentos gadījumu nosaka mūsu gēni. Savukārt Honkongas universitātes pētnieki atklājuši, ka sociāli izolēti cilvēki ir vairāk tendēti uz riskantiem finansu ieguldījumiem, viņus motivē lielāki ieguvumi un peļņa. Turklāt tas nebūt nav saistīts ar zemāku pašapziņu, sliktu noskaņojumu vai riska neapzināšanos, bet gan ar paaugstinātu vēlmi pēc drošības.

Ko darīt:

Kad riskēt un kad neriskēt – tas ir maģiskais 21. gadsimta Hamleta jautājums “būt vai nebūt”. Lai nekļūdītos, pieņemot nopietnus finanšu lēmumus, izvairies to darīt augsta stresa vai konfliktu apstākļos, kad jūtami pastiprinās emociju, nevis racionālas pieejas loma. Izvairies runāt par šiem lēmumiem ar cilvēkiem, kam varētu būtu tieša personiska ieinteresētība tajā vai citā tavā lēmumā – nez vai viņi būs labākie padomdevēji.

 

 

 

Atstāj komentāru

Tavs e-pasts nebūs pieejams publiski.

Aizpildi kontaktinformāciju šeit:

You may use these HTML tags and attributes <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!