Iedvesmai, Personība Valda Vancoviča panākumu piezīmes | monday Valdis Vancovičs. Foto no personiskā arhīva.

Šeit un tagad – biznesā un dzīvē

Valdis Vancovičs, Tele2 valdes priekšsēdētājs, intervijā Monday – par pārmaiņām biznesā un tehnoloģiju pasaulē, par spēju mācīties no neveiksmēm, prasmi būt šeit un tagad, ambīcijām un panākumiem.

–          Dzīve kļūst aizvien ātrāka, un jūs kā cilvēks, kas saistīts ar tehnoloģiju jomu, to zināt vislabāk. Ar kādu pārvietošanās līdzekli jūs varētu salīdzināt savu dzīves ātrumu?

–          Patiesību sakot, es nemaz nevaru nosaukt šo transporta līdzekli – tāds vēl nav izgudrots. Jā, mēs visi šodien esam kustības daļa, bet šī kustība ir tik mainīga un tik sarežģīta… Šādam transporta līdzeklim vajadzētu spēt pārvietoties gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan bremzēt un paātrināt kustību, gan ienirt un pacelties gaisā. Un vēl tam jāspēj iet caur uguni un ūdeni un citām substancēm. Jā, temps, protams, šobrīd ir ļoti augsts, jāpaspēj daudz. Turklāt ir sajūta, ka laiks nemitīgi paātrinās. Kādreiz tehnoloģiju attīstības cikli bija ilgi – viss mainījās ik pa gadiem piecpadsmit, bet šobrīd tas notiek pat ātrāk nekā reizi piecos gados.

–          Jūsu profesionālā darbība visu laiku ir saistīta ar telekomunikāciju nozari, vai ne?

–          Jā, tā ir mana lielā aizraušanās jau kopš jaunības, arī pirmā izglītība ir telekomunikācijas. Var pat teikt, ka esmu ar šo nozari saistīts jau trešajā paaudzē. Vēlāk apguvu arī starptautiskā biznesa vadību. Tele2 es vadu kopš 2010. gada sākuma, bet kopumā man ir bijusi privilēģija būt par liecinieku radikālām izmaiņām šajā nozarē, un tas bijis ļoti aizraujoši.

–          Un pārmaiņas turpinās. Kā jūs jūtaties šajā laikā?

–          Es jūtos labi. Protams, laiki mainās un prasības arī. Ir daudz vairāk jāorientējas uz sadarbību, uz lielāku savstarpēju uzticēšanos. Varbūt mazāk uz varas komponenti. Šis ir zināšanu laikmets, un mums ir jāatrod veids, kā sadarboties ar cilvēkiem, kas ir gudrāki par mums. Vienlaikus parādās tendence, kas aktuāla pasaulē, un daļēji arī Latvijā – aizvien grūtāk atrast cilvēkus, kas vēlas darīt fizisku darbu. Nesen lasīju, ka iespējams, Norvēģijas ziemeļos šī būs pēdējā vaļu mednieku paaudze. Un ne tāpēc, ka pietrūkst vaļu, bet tāpēc, ka nav vairs cilvēku, kas to gribētu darīt. Jaunā paaudze labprātāk izvēlas darbu birojā un pārceļas dzīvot citur.

–          Bet varbūt pasaulei vairs nevajadzēs vaļus? Varbūt tas ir likumsakarīgs process?

–          Ļoti iespējams. Es jau nevērtēju, vai tas ir labi vai slikti, es runāju par tendenci. Ļoti interesanti vērot, kā komunikāciju nozare maina pasauli, maina cilvēkus. Piemēram, pirms trīsdesmit gadiem, 1978. gadā, 86% no Amerikas jauniešiem, kuri sasniedza astoņpadsmit gadu vecumu, uzreiz ieguva vadītāja tiesības. Mūsdienās šis rādītājs ir nokrities līdz 61 procentam. Kāpēc? Ļoti vienkārši – mūsdienu komunikācijas līdzekļi dod mums virtuālu pārvietošanās brīvību. Mašīna vairs nav tik nepieciešama. To es redzu arī pēc saviem bērniem. Kad man bija 18 gadu, man tās tiesības tā vajadzēja! Un es uzreiz arī dabūju. Bet tagad viņi uz to skatās filozofiski – varbūt nākošgad… Dažu sekunžu laikā mēs varam sazināties ar cilvēku jebkur. Jaunā paaudze tehnoloģijas jau uztver intuitīvā līmenī. Ir veikti interesanti eksperimenti ar planšetdatoriem, iedodot tos Āfrikas bērniem, kuri pirms tam nekad nav turējuši šādas lietas rokās. Pēc mēneša vai pusotra viņi jau spēj tās lietot – lielā mērā intuitīvi.

–          Bet kā tas mainīs cilvēku attiecības dziļākā līmenī, mēs nezinām…

–          Jā, esmu dzirdējis joku par to, ka „kāzas noritēja salīdzinoši klusi, jo restorānā bija pieejams wi-fi”. Protams, tas maina attiecības. Bet tas ir dziļš un filosofisks jautājums, uz kuru man pagaidām nav atbildes. Skaidrs ir viens – ja negribam izkrist no spēles, mums visiem ātri jāmācās un mēs nedrīkstam turēties pie vecām patiesībām un ieradumiem. Jābūt atvērtiem.

–          Mūsu portāla lasītāju vidū ir daudz jaunu cilvēku, kurus interesē profesionāli panākumi. Kādas savas atziņas jūs varētu viņiem atklāt?

–          Viena no būtiskākajām – jo agrāk sākam strādāt, jo labāk. Mani pirmie darbi bija apkopējs un naktssargs. Taču katrs darbs man ir devis savu daļu izpratnes par to, kā darbojas organizācija, kas ir atbildība, ko no manis sagaida. Ir bijis arī daudz cilvēku, kam esmu bijis pateicīgs gan par dalīšanos ar zināšanām, gan atbalstu. Pašā karjeras sākumā apmeklēju britu pasniedzēja Džona Snelusa vadītus kursus. Un reiz, kad kursi jau tuvojās beigām, pasniedzējs apsēdās blakus un teica: ”Zināt, Valdi, man šķiet, jums būs liela nākotne”. Es samulsu, bet viņš turpināja: „Jā, jo es redzu, ka jūs ieliekat sevi visu tajā, ko darāt.” Vēlāk, pēc gadiem astoņiem, kad biju veiksmīgi startējis kādā no konkursiem uz amatu, piezvanīju šim cilvēkam un pateicu paldies. Jo tas man bija ļoti nozīmīgs iedrošinājums.

–          Ko jums nozīmē „ielikt darbā sevi visu”?

–          Tas, protams, nenozīmē strādāt bez atpūtas. Tas drīzāk nozīmē būt darbā ar visu sirdi. Jums var būt zināšanas un pieredze, bet, ja nebūs entuziasma un degsmes, nekas izcils nesanāks.

–          Un kas jums ir panākumi?

–          Iespēja dzīvot saskaņā ar sevi un darīt to, kas vislabāk padodas.

–          Vai jums jau jaunībā bija lielas ambīcijas?

–          Nē, tā es nevarētu teikt. Katrā ziņā tās nebija amatu ambīcijas. Nevajag glorificēt amatus – cilvēks var būt izcils jebkurā amatā. Amats drīzāk ir instruments, kas ļauj vairāk izdarīt, jo dod varu, dod piekļuvi dažādiem resursiem. Bet pats par sevi amats nav galvenais.

–          Tad kas īsti ir jūs motivējis?

–          Man patīk sacensība. Esmu izmantojis katru izdevību piedalīties kādā interesantā konkursā. Tas man dod enerģiju un sniedz gandarījumu. Un man vienmēr gribējies atstāt organizāciju nedaudz labākā stāvoklī, nekā esmu saņēmis, un šķiet, ka vairāk vai mazāk tas ir izdevies. Ja gribat, varat to saukt par ambīciju.

Valdis Vancovičs. Foto no personiskā arhīva.

–          Sievietes atzīst, ka bieži dzīvo nākotnē, domā par to. Vai vīrieši vairāk dzīvo šeit un tagad?

–          Es gan negribētu piekrist, ka visas sievietes dzīvo nākotnē. Bet jebkurā gadījumā tāda domāšana nes sevī risku. Jo mums pieder tikai šī sekunde, kurā mēs dzīvojam. Kas bijis pirms desmit minūtēm, tas bijis, bet kas būs – tas eksistē tikai mūsu galvās. Ir svarīgi pēc iespējas būt šeit un tagad. Tas atbrīvo no lieka stresa. Un iemāca koncentrēties uz darāmo.

–          Vai jums tas vienmēr izdodas?

–          Nē, noteikti nē. Ir dažādas tehnikas un metodes, kā to trenēt, bet nav universālas receptes. Katrs līdz tam nonāk citādāk. Esmu meklējis atbildes uz daudziem jautājumiem, esmu studējis attiecīgu literatūru. Ne visi to meklē, un varbūt ne visiem arī vajag.

–          Tagad gan aizvien vairāk…

–          Jā, droši vien. Pasaule kļūst garīgāka. Biznesa sfēra un garīguma sfēra tuvinās un izskatās, ka tuvināsies arī turpmāk. Cilvēki aizvien vairāk meklē dziļāku jēgu gan savā dzīvē, gan biznesā. Naudas pelnīšana pati par sevi daļai no biznesa cilvēkiem vairs nedod pietiekamu gandarījumu.

–          Un kādi ir jūsu lielie neatbildētie jautājumi?

–          Divi jautājumi, uz kuriem laikam gan nevienam nav atbildes – ko darīt un kā dzīvot. Atbildes meklēju neklātienes sarunās ar gudriem cilvēkiem – lasu grāmatas. Viens no maniem pēdējā laika atklājumiem – „Dzens un motociklu tehniskās apkopes māksla”. Dziļa, brīnišķīga Roberta Pirsiga grāmata.

–          Nesen skatījos ierakstu, kur slavenā rakstniece Džoanna Roulinga teica izlaiduma runu Hārvardas absolventiem. Viņa teica – esat beiguši Hārvardu, jums ir visas iespējas, un neviens neiedomājas pateikt, ka jums reiz būs arī neveiksmes. Bet neveiksmes ir vērtīgas – tā viņa piebilda. Kā jūs uz to skatāties?

–          Svarīgākais ir attieksme, ar kādu mēs kādu notikumu, arī neveiksmi, uzlūkojam. Jo patieso šā notikuma nozīmi mēs varbūt sapratīsim pēc pieciem, desmit vai pat divdesmit gadiem. Varbūt tad liksies, ka tas ir labākais, kas noticis, jo tas nesa līdzi atkal citus notikumus. Tas pagaidām ir noslēpums. Protams, arī man ir bijušas neveiksmes, bet, laikam ejot, esmu iemācījies uztvert tās kā mācībstundu un pat kā dāvanu, jo, kā mēs zinām, vislabāk cilvēki mācās, esot ārpus komforta zonas. Nekas nenāk pats par sevi. Kā reiz teica mans sporta treneris – grūtākie ir tikai pirmie divdesmit gadi…

–          Jūs esat bijis sportists. Tas dzīvē un biznesā daudz dod, vai ne?

–          Mana lielā jaunības mīlestība ir akadēmiskā airēšana. Pēc enerģijas patēriņa tas, šķiet, ir nākamais sporta veids aiz peldēšanas. Un tur būtisks ir komandas darbs. Reiz mums izdevās uzvarēt ļoti spēcīgus airētājus, kas bija pirms tam uzrādījuši brīnišķīgus rezultātus. Mēs bijām varbūt fiziski ne tik labā formā, bet bijām pieslīpējuši saskaņotu airēšanu. Un mēs viņus apdzinām! Tā ir liela mācība arī biznesam. Individuāla efektivitāte nedod tādu rezultātu kā komandas darbs.

–          Sakiet, kas ir patīkamākais, vadot šāda līmeņa uzņēmumu?

–          Strādāt ar augstākās klases profesionāļu komandu. To es liktu pāri visam. Protams, ir prieks, ka iespējams iedzīvināt daudzas idejas, kas reiz iznēsātas.

–          Tomēr skaidrs, ka tā ir liela slodze un atbildība. Kā jūs, ja tā drīkst teikt, sevi restartējat?

–          Ziniet, kāds ir teicis – ja jums patīk tas, ko darāt, tad jums vienmēr interesanti, jūs faktiski nestrādājat. Un, kad es pirmo gadu strādāju Tele2, man bija tik interesanti, ka es pat nepaņēmu atvaļinājumu. Bet vispār man patīk ūdens un vējš, un kopā tas ir vindsērfings. Savu ar biznesu un skaitļiem nenodarbināto galvas pusi cenšos nodarbināt ar mākslas lietām. Man ļoti patīk mūzika un aizrauj opera. Pats ņemu stundas akadēmiskajā dziedāšanā.

–          Tas nu gan ir pārsteidzoši! Tas tomēr nav mācīties ģitārspēli…

–          Arī ģitāru es spēlēju. (Smiekli)

–          Jūs esat ļoti tehnoloģiski advancēts cilvēks, jums visam jāseko līdzi. Kas ir jūsu jaunākais atklājums pašam sev?

–          Lūk, šis instruments. Tas ir planšetdators ar rokraksta iespējām. Kopš es strādāju ar šo, vairs nav nepieciešams piezīmju bloks. Man patīk rakstīt ar roku un zīmēt – man tas liekas ātrāk un loģiskāk nekā ar tastatūru.

–          Jūs neapšaubāmi esat veiksminieks. Vai ir kaut kas, kas jums šobrīd pietrūkst?

–          Nezinu, laikam nē. Es tiešām esmu laimīgs. Ir vasara, un kas gan var būs skaistāks par Latvijas vasaru? Varbūt vienīgi varētu būt vairāk laika, ko pavadīt kopā ar bērniem.

Atstāj komentāru

Tavs e-pasts nebūs pieejams publiski.

Aizpildi kontaktinformāciju šeit:

You may use these HTML tags and attributes <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!