Izaugsme, Psiholoģija, Vadīt Man riebjas mans darbs! | Monday, foto-www.bigstockphoto.com

Man riebjas mans darbs!

Vai kādreiz nikumā un nepatikā pret darbu neesi pierakstījusi pilnu datorlapu ar vienu vienīgu teikumu: “man riebjas mans darbs, man riebjas mans darbs, man riebjas mans darbs”. Jā, jā es esmu to darījusi cerībā, ka riebumu vienkārši var norakstīt nost. Bet nevar vis! Monday saruna ar psiholoģi Jolantu Cihanoviču par to, ko iesākt ar darbu, kas riebjas.

 

Kāpēc riebjas darbs?

Latvijā ļoti izplatīts iemesls riebumam pret darbu ir izdegšanas sindroms. Uzsākot darbu, riebuma, visticamāk, nav bijis – droši vien sākumā tas pat ir kaut nedaudz paticis. Neapmierinātība ir krājusies pakāpeniski. Visbiežāk darbinieki ir ilgstoši lieguši sev atpūtu, nav pietiekami restartējušies. Nogurums ir sakrājies, un cilvēki vairs nespēj domāt par darbu bez nepatikas. Bet kad jautā – ko tad citu tu gribētu darīt? – viņi atbild, ka gribētu gadu nedarīt neko un vienkārši atpūsties. Tātad nevis darbs ir apriebies, bet cilvēks pats ir pārguris.

 Screaming girl wearing a pot as hat

Noteiktu profesiju darbinieki ir vairāk pakļauti izdegšanai, kas ved uz nepatiku pret darbu. Piemēram, strādājot palīdzošajās profesijās (ārsti, medmāsas, skolotāji), cilvēkam bieži vien ir jāapkalpo vairāk cilvēku nekā viņš patiesībā var izdarīt. Bet viss, kas prasa piepūli un resursus, kuru vairs nav, var izraisīt nepatiku, jo organisma saka – viss, pietiek, vairs nevaru turēt! Arī profesijās, kas saistītas ar varu, cilvēki izdeg biežāk, jo atbildības smagums var kļūt nepanesams. Bieži mēdz salūst arī radošo profesiju cilvēki, īpaši jomās, kur nemitīgi jāiet pret straumi, kur visu laiku jāpiedāvā kaut kas jauns un nebijis, kur viss nemitīgi mainās un trūkst pat minimālas stabilitātes. Cilvēkam rodas sajūta, ka viņa radošie resursi izsīkst, ka viņš sāk atkārtoties, un viņam pašam sāk riebties darba rezultāts.

Ko darīt? Ja pamani, ka darbs vairs nesagādā prieku, esi izdegusi un pārgurusi, vispirms rūpīgi pārskati savu darba un atpūtas režīmu – vai regulāri un kvalitatīvi atpūties, ņem atvaļinājumu, izmanto brīvdienas. Lai mēs spētu radīt, sevī cītīgi jāiegulda. Savukārt, ja rodas sajūta, ka esi viena, ka neviens nesniedz atbalstu, tev jāiemācās nebaidīties lūgt palīdzību.

Ne nu gluži riebjas, bet…

Cilvēki dažkārt domā tā – mājās es rūpējos par bērniem, māju, vecākiem, bet darbā sagaidu, ka par mani rūpēsies kāds cits. Viņi cer, ka darba devējs piedāvās tādas lomas, amatus un vidi, kas ļaus darbiniekiem sevi pilnībā realizēt. Bet ir ļoti maz ir tādu darbu, kas ļauj realizēt visus mūsu talantus visā spožumā. Rodas neapmierinātība, cilvēki sāk sūdzēties, ka darbs ir rutinēts, nav interesants.

Ko darīt? Tad tev jājautā – vai nav tā, ka es pilnīgi visu interesanto gaidu no darba. Taču darbs nav domāts, lai kompensētu to, ko mēs varbūt nesaņemam no citām dzīves sfērām. Līdzsvaro darbu ar lietām, no kurām gūsti prieku. Izkop tos talantus un nodarbes, kas patīk, kuros vari realizēties kā personība. Un vēl – izvērtē, vai tiešām darbā nav nekā, par ko tu varētu būt pateicīga? Mēs neprotam būt pateicīgi par to, kas mums ir; visu laiku analizējam un salīdzināmies ar citiem, uzsverot to, kas mums pietrūkst. Un tad, protams, viss sāk riebties.

Sāc kopt to, kas jau tev ir. Es daru tā – katru vakaru veltu 3 minūtes laika, lai apzinātos, par ko varu būt pateicīga šodien. Ja to to darīsi divas nedēļas pēc kārtas, tas kļūs par ieradumu, un tu iemācīsies citādāk paskatīties uz daudzām lietām. Pamostoties un ieraugot sauli, pirmā doma vairs nebūs – o, saule, ko lai šodien velk, bet gan – o, saule, būs skaista diena! Es vairāk sāku pamanīt lietas, ko agrāk pieņēmu kā pasšaprotamas. Sāku domās teikt paldies par to – ģimenei, draugiem, darbabiedriem, darba devējam.

Darbs nesniedz absolūtu pilnību

Tagad daudz runā (un jauniešiem šī doma ir īpaši iestāstīta), ka darbam itin visā mums jāsniedz gandarījums, ka tam jānes prieks un apmierinājums. Ja tas nav tāds, tad tā ir nepareiza izvēle – ej, meklē nākamo! Bet pilnīgi perfekti ir tikai meiteņu sapņu prinči – dzīvē nekas nav absolūti ideāls.

Ko darīt? Mums var būt dažāda motivācija, kāpēc tas vai cits darbs mums sniedz jēgu. Vieni iet uz darbu realizēt sevi. Citiem darbs ir iespēja darīt pasauli labāku, vēl citiem – būt sociāli baudāmā vidē. Un vēl citiem tas ir veids, ka pelnīt naudu, kura palīdzēs piepildīt citas baudas. Mācies citu pieeju – iemīli to darbu, ko dari, atrodi darba procesā kaut ko, kas sagādā prieku. Veido savu prieku pati, uzņemies atbildību, nevis gaidi no darba devēja, ka viņš tev to sagādās.

Bet man tiešām riebjas mans darbs!

Ja tiešām esi sapratusi, ka neesi izvēlējusies sev piemērotāko profesiju, neturi sevi pie rokas un nemoki ar atrunu – nu, jā es te esmu jau ieguldījusi piecus, desmit vai pat piecpadsmit gadus. Droši vien arī citi tevi mēģinās atrunāt – kur tu iesi, tu tur būsi nulle, tev būs mazāk atalgojums, tev ir atbildība – bērni, kredīti, rēķini… Un mēs noliekam sevi maliņā, un sakām (pat savos tikko trīsdesmit gados) – ko nu vairs, par vēlu!

Ar darbu bieži vien ir līdzīgi kā ar attiecībām. Sākumā viss ir labi, bet pēc vairākiem kopā nodzīvotiem gadiem, pat ja nepatīk, tik un tā ir grūti aiziet. Jo tik daudz ieguldīts – un būs jāatzīst, ka tie bijuši nelietderīgi ieguldījumi; jo bail atkal kļūdīties. Un samierināmies ar to, kā ir. Taču jāatceras, ka mēs visu dzīvi maināmies – tas, kas derēja 20 gados, 30 gados vairs var nederēt. Un mums ir iespēja vienmēr sākt kaut ko jaunu.

Ko darīt? Ja tu maini profesiju 30, 40, vai 50 gadu vecumā, tu vairs neko nesāc no pilnīgas nulles, tev ir pieredze, ar ko vari bagātināt jauno sfēru. Tiesa, būtiski saprast, ko es īsti meklēju – lai nav tā, ka atkal izvēlos darbu, kas man pēc brīža nepatiks. Dažreiz pietiek ar vienu hobiju vai jaunas prasmes apgūšanu, lai darbs vairs neliktos netīkams. Tomēr, ja redzi, ka jaunā joma tiešām dod lielāku gandarījumu – sāc pārplānot dzīvi!

Un galu galā – man nav laika! 

Daudzi teiks – bet es jau tā darbā pavadu tik daudz laika, kādi vēl vaļasprieki? Man nav laika – tas ir aizbildināšanās teiciens, kuru izvēlamies, kad patiesībā izvēlamies nedot laiku sev. Dažreiz ir vieglāk turpināt kustību pa iebrauktām sliedēm, turpināt dzīvot ar nevēlamiem paradumiem. Cik daudz laika vajadzīgs, lai, nākot no darba, kādu gabaliņu paietu kājām, izietu caur parku, ar baudu iedzertu kafiju? Jā, iespējams, stunda trenažieru zālē trīsreiz nedēļā ir par daudz prasīts, bet atrast sev 15 minūtes dienā ir iespējams katram. Jautājums – vai dodam sev tiesības to darīt. Biežāk nedodam gan, jo domājam, ka labāk padarīt kaut ko derīgu, nevis staigāt pa parku. Tikai – ja mašīnai vajag degvielu, mēs taču neaizbildināmies, ka tagad nav laika un tāpēc pabrauksim kādu gabalu bez degvielas. Būtiski ir mainīt domāšanu un apzināties, ka mēs paši sev esam vērtīgs resurs. Ja mēs paši par sevi nerūpēsimies, nevienam nebūsim vajadzīgi. Nogurums un stress ir viens no laika zagļiem, jo sagurumā visam aiziet vairāk laika nekā tad, ja esam atpūtušies un priecīgi par savu dzīvi.

 

Izlasi Jolantas pastāstu un jautājumu šeit

Psiholoģe Jolanta Cihanoviča

Psiholoģe Jolanta Cihanoviča

One Komentārs

  1. Ance
    03/03/2017 23:07 | Saite

    mana draudzene ir skolotāja Kara vairs never ciest savu darbu.. Vairākus gadus vina mēgina mainīt, bet vienmēr atgriežas atpakal,jo nevienā kolektīvā taču skolotājus nevēlās. Tāda sajüta ka šīs profess has pārstāvjiem iededzināta kauna zīme. Kāpēc pedagogues neviens nevēlās? Sievieteii ir 47 gadi. Ok darït šādā situācijā?

Atstāj komentāru

Tavs e-pasts nebūs pieejams publiski.

Aizpildi kontaktinformāciju šeit:

You may use these HTML tags and attributes <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!