Attiecības, Bērni, Iedvesmai Kur mājo pašpietiekamība | Monday, www.bigstockphoto.com

Kur mājo pašpietiekamība

Pašpietiekamība ir jaunā pašpārliecinātība. Monday kopā ar psihoterapeiti Ainu Poišu meklē atbildes uz jautājumiem, kas ir šis jaunais trends – būt pašpietiekamam un kā uzaudzināt pašpietiekamus dēlus un meitas.

 

aina poisa

Pašpietiekamība ir tavs gravitātes spēks

Pašpietiekamība ir mūsu iekšējā spēja justies droši, būt mierā un apmierinātībā ar sevi, tā ir dziļa iekšēja stabilitātes un sevis integritātes sajūta.  Būt pašpietiekamam nozīmē apzināties savu vērtību. Pašapziņa, ja tā nav balstīta pašpietiekamībā, ir  nestabila un trausla. Cilvēki ar veselīgu pašpietiekamību pārlieku neuztraucas, ko citi cilvēki par viņiem domā, viņus nevar destabilizēt citu negatīvais vai pozitīvais viedoklis. Viņi arī vieglāk pārvar ārējās krīzes un nenoteiktas dzīves situācijas, jo pašvērtīgums nāk no iekšēja apstiprinājuma un nav atkarīgs no statusa, varas, slavas un materiāliem labumiem. Pašpietiekamam cilvēkam piemīt noteiktas rakstura kvalitātes – spēja pieņemt lēmumus, uzticēties saviem instinktiem, mazāk apkalpot citu gaidas attiecībā uz sevi. Viņi necenšas par katru cenu atstāt iespaidu uz citiem, tāpēc arī izvēlas savu ceļu, kas var dažreiz būt citiem neizprotams, neloģisks un pat smieklīgs. Kopumā pašpietiekami cilvēki ir autentiski, jūtas labi vienatnē, viņiem nav akūti vajadzīgs sociālo tīklu apstiprinājums – esmu pieprasīts, tātad esmu vērtīgs.

 

Pašpietiekamības tumšā puse

Egoisms, narcisms, nerēķināšanās ar citu, pat tuvāko cilvēku, vajadzībām, neiecietība – tas viss pieder pie pašpietiekamības ēnas puses. Tiekšanās pēc pārmērīgas personiskās brīvības un pat radikālas autonomijas izpaužas kā nevēlēšanas piekāpties un rūpēties par citiem. Šādi cilvēki ir gatavi upurēt attiecības, ja tās nav gana vienkāršas un ērtas. Idealizēta radikālā pašpietiekamība rezultējas kā sociāls trends – laulību šķiršana vai attiecību pārtraukšana pie pirmajām grūtībām, izvēle par labu vienpatņa un hēdoniskam dzīves stilam, bezbērnu attiecību izvēle, pavisam mazu bērnu atstāšana auklēm. Pārlieku pašpietiekamas sievietes neapzināti demonstrē, ka viņas var visu pašas, viņam no vīrieša šķietami neko nevajag. Tas noved pie tā, ka vīrietis apmaldās savā misijā un pat zaudē vīrišķību, jo būt vajadzīgam – tā ir viena no vīrišķības daļām.

Veselīgi pašpietiekams cilvēks stāv ar kājām uz zemes un ir kā stiprs koks ar dziļām saknēm. Ja satiekas divi pašpietiekami cilvēki, viņi apzinās, ka īstā intimitāte kopdzīvē ir pieļaut elastību, atbalstu, sapratni un brīvības devu. Satikšanās ar otru cilvēku ir kā divu koku lapotņu savīšanās, balstot vienam otru pa brīdim, nevis izraujot otra koka saknes. Jo dzīve ir kā vējš – kad tas purina vienu no kokiem, otrs tam ļauj atstutēties pret sevi. Un, kad vējš maina virzienu, tad pienāk kārta balstīt pirmajam.

 

Ieliec labus pamatus savos bērnos

Ceļā uz pašpietiekamību vecāki var izdarīt lielas lietas, diemžēl mēs daļu iespēju palaižam garām jau agrīnā bernībā.

 

Mīli vairāk savu meitu. Vēsturiski ir izveidojies, ka ģimenē uzliek lielāku atbildību meitenēm. Meitenēs vairāk nekā zēnos tiek iedēstīts mīts, ka, lai tu varētu izdzīvot, jāuzaug par stipru un neatkarīgu, tāpēc meitas audzina par daudz stipras. Tā rodas sievietes ar pārspīlētu pašpietiekamību.

Palaid savu bērnu vaļā! Savukārt puikas mēs audzinām pārāk maigi, laikus (vai pat vispār) nepalaižot viņus vaļā. Bet tā bērns zaudē vajadzību sajust savu autonomiju. Pirmais bērna autonomijai kritiskais vecums ir četri, pieci gadi, kad bērnam nekas neliekas par grūtu. Vecākiem šajā laikā jāiedod sajūta, ka viņš ir pats, ka mamma sāk viņam uzticēties un iedrošina – pati paejot malā un beidzot atrodot laiku sev laiks sev, – un ka citi arī drīkst bērnam pieskarties un vest viņu pasaulē.

Nepāržēlo! Bieži vien puikām šajā vecumā mammas izdara lāča pakalpojumu – pārāk žēlodamas un mīļodamas. Ilgāk šņorē zābakus, novāc mantas un sakārto drēbes… Jā, mamma un dēls – tās ir īpašas attiecības gan pretējo dzimumu dēļ, gan arī aiz aiz mammu arhetipiskām bailēm, ka atnāks svešie karavīri un nogalinās zēnus, kas vecāki par astoņiem gadiem. Vairāk mīļodama, viņa zemapziņā cer, ka tādējādi savu dēlu pasargās. Vēl sarežģītāk, ja mammai trūkst veselīgu partnerattiecību – tad dēliem tiek uzliktas lielas cerības un iekodēts, ka „tu vienmēr būsi ar mani!”

Ļauj uzņemties iniciatīvu, iedrošini. Nākamā attīstības pakāpe, kad kā vecāki varam bērnam ļaut uzņemties iniciatīvu un pieteikt sevi radošā veidā, ir septiņi astoņi gadi. Tas ir vecums, kad bērns var izdomāt, kā atrisināt situācijas, kad var iestāties par kādu un apliecināt, ka nav mīkstais. Tas ir vienlīdz svarīgi arī meitenei, ļaujot apzināties savus  vīrišķības pirmsākumus, spēju pieņemt lēmumus. Bērnam šajā vecumā ir jāmāca runāt – ko es gribu vai negribu, un kāpēc. Nākamajā vecuma posmā tas ļaus labāk par sevi pastāvēt.

Runā ar bērnu par seksu. Nākamais posms ceļā uz pašpietiekamu cilvēku ir pusaudža vecums – divpadsmit – trīspadsmit gadi, kad bērnam rodas pastiprināta interese par pretējo dzimumu. Bērns sāk izjust savu seksualitāti, pieteikt dzimumidentitāti. Tas ir svarīgi, jo, ja tu nezini, kas esi pats, tev ir bail no pretējā dzimuma. Pirmais sekss – visbiežāk te tavs bērns ir atkailināts un nobijies, bet slēpjas aiz bravūrības maskas. Bieži vien meitenes nav tam gatavas, sekss ir tikai veids, kā piesaistīt uzmanību. Tās dēļ viņas ir gatavas izdabāt. Un, ja triju un astoņu gadu vecumā meitenei neļāva pašai pieņemt lēmumus, tad trīspadsmit gados viņa ļauj puisim pieņemt lēmumus savā vietā. Meitenes izaug par izdabātājam, kas nespēj pašas pieņemt lēmumus svarīgos dzīves mirkļos. Vēl sarežģītāk, ja meitene piedevām ir augusi ar apziņu – es neesmu gana laba. Lai apklusinātu šaubas un kompleksus, meitenes uzliek sev anestēziju alkohola un narkotiku veidā. Iniciācija ir notikusi – esmu kā visi, esmu pieņemta. Runā ar meitu – par to, ka mūsu ķermenis ir autonoms; ka tad, ja tu sevi nevērtēsi, visa pasaule ies tev pāri; ka meitenei nepārdomāta seksa sekas ir nopietnākas. Savukārt dēlam māci, ka, tikai sadarbojoties un ieklausoties otrā, notiek brīnums, ka sekss nav tikai fizioloģija, bet arī attieksme, un tikai tur, kur ir līdzvērtīga attieksme, varam tuvoties iņ un jaņ saplūšanai. Bez vardarbības un izlikšanās.

2 Komentāri

  1. SSSS
    21/09/2014 17:33 | Saite

    par deliem , mjaa, gribeetos, lai mazaak izaug MIXTO MEMLIKU!!!!! FUJJ

  2. Iveta
    02/09/2014 08:04 | Saite

    Raksta sākumā, kur ir aprakstītas pašpietiekamu cilvēku īpašības, ir attēlots tāds galēji pašpietiekams cilvēks, kāds Latvijā nav nemaz tik bieži sastopams. Par to liecina portāla draugiem.lv zelta gadi, kad teju visi bija tur reģistrējušies un apkārt klejoja izteiciens – “Ja Tevis nav draugos, Tevis nav vispār”. Savukārt šodien par to lieliski vēsta Facebook simtiem publicēti video ar ūdens apliešanos un foto ar baravikām. Jā, un sociālie tīkli nav vienīgie liecinieki pašpietiekamības trūkumam, tādus var novērot ik uz stūra. Tā ka latviešiem šī “kaite” nedraud. 🙂

    Toties psihologa profesija ir gana pieprasīta, pateicoties visiem tiem, kuri cīnās ar savas pašapziņas uzlabošanu. Būtu interesanti uzzināt vismaz aptuveno statistiku, cik no visiem klientiem pie konsultatīvā psihologa griežas tieši ar pašapziņas problēmām. Tas tomēr ir cēlonis virknei citu problēmu, ar ko daudzi no mums ikdienā cīnās.

    Iepatikās raksta sākumā frāze – “…apkalpot citu gaidas attiecībā uz sevi”. Lielisks formulējums! 🙂

One Trackback

Atstāj komentāru

Tavs e-pasts nebūs pieejams publiski.

Aizpildi kontaktinformāciju šeit:

You may use these HTML tags and attributes <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!