Izaugsme, Promo Kā plānot karjeru | Monday, foto-www.bigstockphoto.com

Kā plānot karjeru

Mūsu laikmets ir plānošanas kulta laikmets …. Mums ir dienasgrāmatas, lieliski kalendāri, automātiski čeklisti, grafiki, plāni, mērķi, stratēģijas un vīzijas. Mēs mākam visu saplānot uz dienu, nedēļu, mēnesi, gadu un dzīvi uz priekšu. Taču patiesībā mēs nezinām, ko gribēsim pat rīt un parīt. Netici – pamēģini – saplāno šodien, ko tu gribēsi pusdienās nedēļu uz priekšu un palūko, vai tiešām to gribēsi. Protams, tu vari sekot savam plānam, bet vai vienmēr būsi apmierināta? Tāpēc jautājām karjeras un pārmaiņu treneriem, kā pareizi būtu plānot karjeru, lai ieplanotais mūs iepriecinātu

Finansiste Ilze Jurkāne par karjeras plānošanu kādā intervijā Monday saka: “….par mērķiem mūsu ģimenē bērniem iemācīja domāt ļoti agri. Jau sešu gadu vecumā skaidri zināju, ka gribu būt ārste, nevis māsiņa. 16 gadu vecumā pēc ekskursijas uz banku sapratu – gribu strādāt bankā. Universitātes laikā es laimīgas sagadīšanās dēļ vasarās dabūju darbu biržā un tirgoju vērtspapīrus. Man bija bail un mocīja migrēna, bet es to nekad neizrādīju. Pabeidzot augstkolu, es strādāju tai pašā biržā un dabūju algu, par kādu citi beidzēji varēja tikai sapņot. Jo man bija pieredze, raksturs, mērķis un taisna mugura”.

Personīgās izaugsmes trenere Dace Briede-Zālīte, intervijā Monday atzīst, ka līdz četrdesmit gadiem ļoti prātīgi plānojusi savu karjeru, taču sasniedzot visu, ko bija iecerējusi, neizjuta gaidīto gandarījumu. Un kad viņa sev pajautāja “Ja šodien mana dzīve beigtos, vai tas ir viss, ko es esmu šajā dzīvē paveikusi?” atbilde bija nē! Tagad Dace strādā ar vidusskolēniem, palīdzot viņiem formulēt karjeras mērķus

”Esmu daudz strādājusi ar bērniem no 10 gadu vecuma un esmu novērojusi, ka ir bērni, kuriem ir ļoti skaidrs savas dzīves aicinājuma redzējums. Viņi momentā var nosaukt, kas dzīvē gribētu kļūt. Ļoti skaidrs redzējums par savas profesijas niansēm, kā arī par to, ko šobrīd jau ir jādara, lai tur nonāktu. Neesmu gan izsekojusi līdzi šo bērnu gaitām, vai viņi notur šo interesi līdz skolas beigām. Taču katrā ziņā šie bērni ir ļoti mērķtiecīgi tajā vecuma posmā un aktīvi darbojas jomā, kas palīdzēs sasniegt plānotos mērķus.

Esmu daudz runājusi ar vidusskolas jauniešiem par mērķiem. Manuprāt, skolai un vecākiem vajadzētu aktīvi meklēt atbalstu pie dažādiem speciālistiem tajos gadījumos, ja bērns pats netiek skaidrībā. Un ne vienmēr viena metodika palīdz. Kādreiz tas var būt kāds video klips vai dziesma, kas iedvesmo un iedot redzējumu. Tas var būt treneris, garāmgājējs, kas pasaka atslēgas vārdus, kas pēkšņi iedod redzējumu. Mana pieredze rāda, ja jaunieši vidusskolā tā arī neatrod savu nākotnes aicinājuma virzienu, viņi joprojām ir apmaldījušies pirmajos kursos augstskolā. Un tad viņi paši meklē atbalstu. Nāk uz nodarbībām, kamēr atbilde atrodas.

Kopsavelkot, ir svarīgi sajust iekšēji to virzienu, kas uzrunā. Un tad ļauties. Iet tajā virzienā un nedomāt detaļās, kas es būšu konkrēti un, kur es konkrēti strādāšu. Tās atbildes atnāks vēlāk. Galvenais ir iekāpt vilcienā pareizajā virzienā.”

anita_gaileOrganizāciju pārmaiņu arhitekte Anita Gaile “Ja es paskatos uz savu profesionālo karjeru vēsturiskā perspektīvā – izskatās, ka es esmu ļoti savu karjeru plānojusi. Pat bērnībā spēles esmu izvēlējusies, lai tās atbilstu manam mērķim kļūt par augstākā līmeņa vadītāju starptautiskā uzņēmumā. Tomēr es nevaru teikt, ka galamērķis tika saniegts izpildot iepriekš plānotus un paredzētus soļus. Nepavisam, nē.  Drīzāk es teiktu, ka pamatā ir bijusi vīzija par to, ko gribētos: pati pirmā bija – man vajag savu naudu, tāpēc man vajag darbu (jebkuru darbu); pēc tam bija ideja par to, ka ir kaut kas jādara saistībā ar darbiniekiem (lai gan tajā brīdī termins personālvadība Latvijā nebija pazīstams vispār), paralēli atnāca doma par darbošanos starptautiskā vidē, jo pamēģināju būt darbinieks Latvijas 90-to gadu izpratnes privātā uzņēmumā. Vienā brīdī tas saslēdzās kopā – un es biju savu mērķi sasniegusi.

Bet tas ceļš drīzāk ir bijis mēģinājumu un eksperimentu vadīts, darot to, kas patīk, kas šķiet interesanti. Tas ir bijis par pretimnākošo iespēju ieraudzīšanu un izmantošanu, kādā brīdī nebaidoties arī spert šķietamu soli atpakaļ, un katrā situācijā izdarot labāko, ko es varu. Bet karjeras veiksme nebūtu arī iespējama, ja tās pamatā nebūtu bijusi ideja par to, ka es varu un man vajag būt augsta līmeņā vadītājai.

Tagad, mainot karjeru, es atkal esmu tādā eksperimentēšanas stadijā, bet nu jau skaidri apzinoties, kas ir tās lietas, kas man patīk un kas ir tās, kuras paliek citiem. Bet pateikt, ka man būtu kāds skaidrs plāns, kā es kļūšu par miljonāru, es nevaru. Un uzskatu, ka 21.gadsimtā nenoteiktība un neskaidrība ir tās, kas nosaka visu, arī karjerā”

Personālatlases speciāliste, Talentor vadošā partnere Katrīna Ošleja “Es noteikti esmu par karjeras plānošanu, taču jāņem vērā, ka dzīve ne vienmēr notiek tā, kā esam ieplānojuši. Esmu pieredzējusi, un arī pētījumi rāda, ka tie, kas izvirza mērķus un rīkojas saskaņā ar šiem mērķiem, drīzāk tos sasniedz nekā tie, kuri ļaujas plūsmai. Jo tad, ja mums ir karjeras mērķis, mēs rīkojamies saskaņā ar to – mēs apzināti piemeklējam papildus apmācības, darba vietā mēs meklējam iespējas iegūt tādu pieredzi, kas palīdzētu spert nākamos soļus. To noteikti ievēro mūsu vadītāji un virza mūs. Jā, protams, mēs varam visu ko saplānot, taču varbūt trešajā, piektajā vai desmitajā karjeras gadā esmu sapratusi, ka izvēlētais virziens nav mans, un tas ir normāli. Jo galu galā dzīve tik strauji mainās, bizness ir dinamisks, tehnoloģijas attīstībās, profesijas pazūd un vietā nāk jaunas, es pati mainos, manas prioritātes mainās un tas ir normāli pārplānot savu karjeru, pārdomāt, kā es varu iet tālāk ar to, kas jau man ir. Astoņpadsmit gadi ir tas vecums, kad rodas pirmās nopietnās karjeras izvēles. Tad ir svarīgi, lai vispār ir karjeras vīzija, taču tas, vai ir vai nav vīzija, ir arī ļoti atkarīgs no mērķa skaidrības un personības brieduma. Bieži vien jauniem cilvēkiem vīzija ir ļoti rožaina un neatbilstoša realitātei, un kad viņi sāk kaut ko darīt, viņi saprot, ka tas nav ne vienkārši, ne tas, ko viņi grib. Galvenais ir būt elastīgam. Nākamais brīdis, kad pārdomājam karjeru, ir 30 un 40 gadi, kad iekrīt arī dzīves lielās krīzes. Esmu redzējusi vairākus tādus gadījumus, kad cilvēks ilgu laiku ir nostrādājis vienā karjerā, pēkšņi kādās mācībās vai pasākumos iedvesmojas un saprot, ka kardināli viss ir jāmaina, un nolemj pamest visu iesākto. Esmu satikusi arī cilvēkus, kas līdz 30 gadiem ir visu sasnieguši, pārdeguši un kļuvuši apātiski, viņiem nekas vairs neinteresē. Es ieteiktu neiespringt domājot, ka līdz noteiktam vecumam kaut kas ir jāsasniedz un jāpaspēj. Arī es savu profesionālo izvēli izdarīju salīdzinoši vēlu, tikai ap 30 gadiem. Līdz tam es daudz mācījos un man tas nebūt nenozīmēja, ka esmu neveiksminiece. Plānojot karjeru, ieteiktu padomāt par trim lietām. Pirmā – darbs nebūs vienīgā joma, kur tu gribēsi attīstīties un visu sasniegt. Skaidrais karjeras plāns sašķobīsies brīdī, kad parādīsies ģimene un bērni. Tad jāizvērtē, kura būs prioritāte. Skatos uz daudzām sievietēm, kas sekmīgi virzās kārjerā, noteikti seko savam karjeras plānam, bet, nevarot veltīt pietiekami laika ģimenei un bērniem, izjūt vainu un ātrāk izdeg. Tāpēc otrais padoms – nav nekur jāsateidzas, jāieklausās savā iekšēja ritmā, tempā, vēlmēs un jābūt elastīgai. Un trešais – kad plāno lielas karjeras pārmaiņas, saglabā kādu laiku ierasto karjeru, pamēģini jauno un pārej uz to pakāpeniski”

Atstāj komentāru

Tavs e-pasts nebūs pieejams publiski.

Aizpildi kontaktinformāciju šeit:

You may use these HTML tags and attributes <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!