GPS, Iedvesmai | Aina Poiša foto no personīgā arhīva

Jaunības recepte

Cilvēki gadsimtiem meklējuši jaunības eliksīru, daži bijuši gatavi par to pat atdot dvēseli. Patiesībā šāda recepte nav nekāds noslēpums. Tev taču arī gadījies satikt cilvēkus, kuru īstais vecums nesakrīt ar pasē minēto? Un ne jau par grumbiņām vai sirmiem matiem ir runa. Par attieksmi pret dzīvi. Par vitalitāti, dzīvesprieku un zinātkāri, kas cilvēkā vai nu ir vai nav.

Psihoterapeite Aina Poiša atklāj lietas, kas spēj padarīt mūs jaunākas

Jaunības un skaistuma kults

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā sevi jāpierāda, jākonkurē, jācīnās par savu vietu. Un jākonkurē arī ar pirmo iespaidu – tātad izskatu, enerģiju, starojumu. Visu, kas piemīt jaunībai. Jaunības kults uztur vajadzību būt līmenī, būt pieprasītam, būt barā. Jaunības un skaistuma kults, no vienas puses, ir lamatas, kuras mums uzspiež ārējā pasaule. Tas ir patērēšanas sabiedrības elements, kas liek griezties skaistuma, modes, medicīnas pakalpojumu biznesam, un te liela loma ir arī  medijiem un jaunības kulta ideoloģijai. Ja sieviete šajā ideoloģijā ieņem apkalpotājas lomu, ļaujas būt manipulējama,  dara neprātīgas lietas, sabojā attiecības, veselību, tad tikai tāpēc, ka viņa nav mierā ar sevi. Bet manipulācija var notikt tikai tad, ja tev nav savas autonomijas. Savukārt autonomijas trūkums ir “neizārstēti” mazvērtības kompleksi.

No otras puses – mēs ļoti labprāt pieslēdzamies pie tā skaistuma piedāvājuma, jo tas lielā mērā sakrīt ar sievietes identitāti, kur sievišķība, skaistums aizņem lielu daļu. Vēlme būt skaistai sievietei ir dabiska. Tā ir gan skaistuma izjūta pašai par sevi, gan mājas estētika, gan sievišķās enerģijas dāvināšana vīrietim, kas viņam dod spēku darīt lielas lietas. Kā noturēt līdzsvaru?

Sāc ar revīziju savā pašapziņas plauktiņā! Vai tur nav kaudzīte ar mazvērtības kompleksiem?

Attīsti autonomiju

Labā ziņa ir tāda, ka mazvērtības kompleksi vairāk vai mazāk piemīt teju katram, jo mēs nepiedzimstam ne ideālā vietā, ne ideālos apstākļos, ne ideāliem vecākiem. Otra labā ziņa – dzīve mums visu laiku sūta eksāmenus, kuros varam slīpēt prasmi tikt galā ar saviem kompleksiem.  Katra pieredze mūs māca veidot attiecības ar pasauli, kur jāsaprot, jāattīsta un jānosargā sava autonomija. Grūtāks un ilgāks ceļš ir tad, ja vecāki mūsos nav ielikuši autonomijas un pašvērtības pamatus, iedrošinot – tu esi individualitāte, tu esi īpaša, un tavs atšķirīgums ir tavs kapitāls. Skola, arī bieži vien darba vide veicina saplūšanu ar baru. Būt barā vienmēr ir drošāk, un tu esi gatava upurēt savu unikalitāti, lai uzturētu savu sociālo drošību. Tomēr tā var sevi pazaudēt. Izšķirošais brīdis ir  saprast, kad vēl vari dabūt sevi atpakaļ. Laikus neatpazīsti mazvērtības kompleksi vēlāk var izpausties kā pašiznīcinošas darbības – alkohols, sportošana kā sevis izdzīšana, diētas, kas atņem spēkus…  Pat grūtniecības, viena pēc otras – jo arī tas tev var iedod vērtības sajutu.

Ārēji viss ar šādu sievietei izskatās veiksmīgi, bet dziļākajā būtībā viņa ir emocionāli izsalkusi, jo mērķis ir destruktīvs.

 

Apzinies savu vērtību

Agrāk vai vēlāk atnāk tas iekšējais spiediens, kad pati daba liek atbildēt uz eksistenciālajiem jautājumiem – kas ir kas un kas es esmu. Tu beidzot esi nogurusi kalpot citu rakstītiem noteikumiem, tu gribi atbrīvoties no stresa, ko rada citu uzliktās latiņas, topi, pieprasījumi, gaidas. Tad tu sāc atbrīvoties no liekā, sataustīt to savu kodolu.

Sieviete sāk strādāt ar saviem kompleksiem ap trīsdesmit, kad viņai jāpiedzimst burtiski no jauna. Šoreiz ne no vecākiem, bet garīgi, pašai no sevis, caur savu identitāti. It kā jāsakārto sevi pa gabaliņam vienotā puzlē. Ja sieviete piedzimst savā vidusposma krīzē kā viengabalaina būtne, savākusi sevi kopā, tad arī vīrietim ir mazāk bail no viņas. Jo tad viņa neuzkrauj vīrietim atbildību palīdzēt dzemdināt sevi. Tikai tāda sieviete, kas piedzimusi pati no sevis, var veidot līdzvērtīgākas un efektīvākas attiecības, jo viņa skaidrāk zina, ko grib un ko negrib. Bet to mēs zinām tikai tad, kad sevi apvienojam.  Jo piedzimšana ietver arī savas vīrišķās daļas apzināšanos, un tajā ir gan mūsu profesionālie sasniegumi, gan pieredze, gan aplauzieni. Tu vairs neesi astoņpadsmitgadīga meitene, tu vairs neesi gatava akli sekot tai plūsmai, un gaidīt – nu, atnāks tas princis baltā zirgā un padarīs mani laimīgu. Tu saproti, ka laimīgu vari sevi padarīt tikai tu pati.

Riskē

Sabiedrībā ir tāds arhetips jēra dvēseles – cilvēki, kas labprāt ieņem upura lomu. Jēra dvēseles pavisam droši daudz ātrāk dabū tos skumji noslīdējušos plakstiņus un dziļās rievas. Viņi gadiem strādā darbu, kas nepatīk, turas pie attiecībām, kas sen beigušās. Pačīkst, bet neko nemaina savā dzīvē. Nekad neriskē. Bet risks – tas ir jaunības eliksīrs! Ja tu uzdrošinies riskēt, piemēram, pamest darbu, kas vairs nesniedz gandarījumu – zini, tu arvien esi tā pati sešpadsmitgadīgā meitene, kurai jūtas liek kāpt pa logu laukā un skriet uz randiņu ar nepareizo puisi. Ja gribi skaisti dzīvot un vēl jo vairāk skaisti novecot, sauc palīgā to meiteni sevī, kas joprojām grib riskēt. Ja tevi nomoca jautājums – vai šis darbs, attiecības ir viss, kas man būs, tu jau esi uz pareizā ceļa. Ziedonis ir teicis – viss nekad nav viss. Vienmēr ir vairāk. Vai ir kas tāds, kas tevi sauc, kas vēl jāizmēģina? Lūk, ļaušanās un riskēšana ir vēl viens jaunības noslēpums!

Priecājies par citām sievietēm

Kad vīrietis konkurē par sievieti, viņš izmanto atribūtus, kas mērķēti uz sievieti. Piemēram, drošība, ko viņš cenšas signalizēt ar statusa lietām. Mēs, sievietes, konkurējam ar citām sievietēm par vislabāko vīrieti, un izmantojam savus tradicionālos relišerus – skaistumu un jaunību. Mēs cenšamies viena otru ievainot tieši šajās, vājajās vietās. Bet – jo vairāk tu būsi nobijusies par saviem relišeriem, jo vairāk tu būsi ievainojama un… manipulējama. Arī vīrieši jūt mūsu trauksmi. Tas viņiem neliek justies labi. Īstenībā vairumam vīriešu vajag īstu, patiesu sievieti, kura viņu saprot un ļauj atspringt. Sieviete, kas dzenas pēc perfekta skaistuma, vīrieti biedē. Vīrieši nereti saka – viņa man netic, ka es saku, ka viņa ir skaista, ko var ņemties ar to skaistumu…

Galu galā uzvarēs (ja lietojam šo terminu) tā, kurai būs sakartotāka galva. Kura būs autonoma un viengabalaina kā personība. Kurai pašai pietiek, tāpēc nav grūti otrai sievietei pateikt labu vārdu, komplimentu par izskatu vai atzinību par darbu. Un, jo vairāk mēs, sievietes, teiksim labus vārdus viena otrai, jo mazāk grūstīsimies par vietu uz krēslu, par šķietami vienīgo laimīgo biļeti. Jo patiesībā biļete ir katrai sava.

 

Brīnies, atver prātu un sirdi

Ieklausies pati sevī! Ja tavā valodā parādās tādas pērles kā “mani nekas vairs nepārsteidz”, „man ir garlaicīgi, nekas vairs nespēj iepriecināt”, „es visu zinu”, vai arī – „es vairs nesaprotu šo pasauli, man nepatīk būt šajā dzīves vilcienā”, tas signalizē – nav labi! Tu esi sākusi ceļu lejup no kalna. Man, protams var nepatikt mūzika, ko izvēlas astoņpadsmitgadīgie, bet vismaz nekritizēju, nonosodu, nenoniecinu. Bet arī nepārspīlēju, nelaužu sevi, izliekoties par to, kas neesmu.  Iekšēji novecojušos cilvēkus var atpazīt pēc tā, cik kategoriski viņi sludina vienu vienīgo patiesību. Viss, kas nav apšaubāms, jau ir nedzīvs! Tiklīdz tu sāc pārlieku kritizēt, moralizēt, kontrolēt, kategorizēt – apstājies, iecērt kāpslīšus tajā kalnu nogāzē, lai noturētu savu kritienu lejup. Kamēr tu brīnies, apgūsti jaunas lietas, nepieķeries dogmām – tu esi jauna. Ja tu vari sev un citiem atzīt, ka kaut ko nezini, ka neesi perfekta – tas ir gan briedums, gan autonomija, gan patiesā, iekšējā jaunība.

5 Komentāri

  1. Edīte
    14/02/2014 17:39 | Saite

    Lielisks un iedvesmojošs raksts. Pēc šī izlasīšanas tā vien gribas visu mainīt savā dzīvē, BET… ko darīt tad, ja visu laiku parādās kādi šķēršļi? Ja vēlos uzsākt ko jaunu, tad nav kas paliek ar bērnu, ja man ir apnikušas esošās attiecības un nav sajūta, ka te vairs kas būtu līdzams, tad visu tik viegli nevar pamest, jo pa vidu tam visam ir bērns.

  2. Vārds
    14/02/2014 13:20 | Saite

    Sveiciens Ainiņai no Ievas nometnes 2008. ārkārtīgi daudz deva viņas lekcija. Arī šis – kā dzīvē.

  3. Ieva
    14/02/2014 12:23 | Saite

    Tvēros pie šī raksta kā pie cerību salmiņa, bet tā vietā ieguvu vēl lielāku nemieru, asaras un bezcerības sajūtu… Kur lai šajā pasaulē paliek tie, kuri nav harmoniski, sakārtoti un pati pilnība?

    • Gunta
      14/02/2014 18:55 | Saite

      Tie nāk uz “Ābeļziedu”… sakārtoties!

  4. Inga Anžjāne
    14/02/2014 07:30 | Saite

    Bravissimo – par rakstu!

Atstāj komentāru

Tavs e-pasts nebūs pieejams publiski.

Aizpildi kontaktinformāciju šeit:

You may use these HTML tags and attributes <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!