Izaugsme, Psiholoģija, Vadīt Ja tu neesi tu pati... | Monday, foto-www.bigstockphoto.com

Ja tu neesi tu pati…

Kad nokļūsti nebijušā situācijā, jaunā kompānijā vai sāc jaunu darbu, parasti gribas izlikties kaut mazliet labākai, nekā esi, un tad uzmundrinājumam noder slavenais padoms: „Fake it’ till you make it”. Cerības pamatā vienkārša ideja – kad mazliet pietēlojam, var gadīties, ka paši tam noticam un kļūstam pašpārliecinātāki, gudrāki, iederīgāki un visādi citādi jaunajai situācijai atbilstošāki.

Teiciens Fake it (jeb vilto sevi, savas prasmes, uzvedību) ir pastarpināti cēlies no Aristoteļa slavenā teiciena: “Cilvēki iegūst noteiktas kvalitātes, nemitīgi atkārtojot savu uzvedību vienā veidā”. Kāds profesionāls viltnieks teiks – tieši tā tas notiek; arī es, sākot strādāt, izlikos mazliet varošāks, un tikai tāpēc dabūju gan savu pirmo darbu, gan visus nākamos paaugstinājumus. Un tiešām, var likties – nu, un tad, ka darbā esmu viens, mājās – cits un ar draugiem – pavisam cits. Tomēr psihologi un viedi cilvēki brīdina – tik vienkārši tas nebūs gan. Viltojot kādu savu daļu, mēs automātiski nekļūstam pārliecinātāki, tieši otrādi – apzināta izlikšanās par to, kas neesam, īstenībā padara mūs nedrošus, trauksmainus un ievainojamus. Izņemot gadījumus, kad mēs mērķtiecīgi turpinām slīpēt savus talantus, kurus, iespējams, sākumā iepārdevām mazliet ar viltu.

Izrādās, lai dabūtu tik ļoti kāroto darbu, mēs esam iemācījušies viltot gan CV, gan uzvedību darba intervijā, gan personības testus (tiesa, jo garāki testi, jo mazāk izredžu tos noviltot). Bet, kā mēs jūtamies, kas esam sevi viltojuši?

Kas jāpaveic līdz trīsdesmit gadiem

Viens no psiholoģijas pamatlicējiem ASV Viljams Džeimss jau 19. gadsimta beigās bija konstatējis (un tam piekrīt daudzi mūsdienu psihologi), ka līdz trīsdesmit gadu vecumam mūsu personības rāmis kļūst aizvien stingrāks, un lai to pārveidotu, jāpieliek daudz vairāk spēka, un dažkārt tas iespējams, pat tikai salaužot. Sevi mīcīt kā mālu mēs varam tikai līdz divdesmit gadiem, mazliet pielabot līdz trīsdesmit, savukārt pēc šī maģiskā sliekšņa personības izmaiņas jau prasa daudz lielāku piepūli, bet atdeve, t.i. rezultāti, nāk lēnāk. Tātad, ja gribi “krāpties” ar sevi, labāk dari to līdz trīsdesmit, jo tad vismaz ir cerības, ka kaut kas no tā pielips arī pa īstam. Tomēr jāapzinās, ka ļoti grūti mainīt, piemēram, iedzimtu temperamenta tipu – introversiju vai ektraversiju. Veselībai īpaši bīstamas ir tās lomu spēles, kur mānāmies ar savām vērtībām (proti, strādājam uzņēmumos vai projektos, kuru vērtības nesaskan ar mūsējām) vai izliekamies par to, kas neesam – esam pārlieku centīgas vai efektīvas, vai līdz pat izmisumam perfektas. Kā zināms, apzinīgums ir ļoti pieprasīta īpašība un vistiešākajā ceļā var aizvest mūs līdz sasniegumiem, tāpēc tieši šī īpašība tiek tik ļoti kultivēta. Mēs uzsitam sev uz pleca par to, ka mums ir liels gribasspēks un augsti attīstīta paškontrole, un tāpēc mums darbi izdodas labāk, nekā pārējiem. Taču arī šos resursus (gribasspēku, paškontroli), izrādās, var izsmelt. Tā, piemēram, kādā pētījumā tika veikts eksperiments, kur divām cilvēku grupām piedāvāja tikko ceptas kūciņas vai svaigus redīsus. Viena grupa varēja izvēlēties, ko ēst (protams, viņi deva priekšroku kūkām), otrai grupai bija jāēd redīsi. Pēc tam abu grupu dalībniekiekm bija jāsaliek sarežģīta puzle. Tie, kuri ēda redīsus, padevās jau pēc astoņām minūtēm, tie, kuri ēda kūkas, tikai pēc 19 minūtēm. Veicot vairākus līdzīgus pētījumus, kuros cilvēkiem nākas rīkoties saskaņā ar citu noteikumiem, nevis savu izvēli, pētnieki secināja, ka ilgstošs gribasspēka sasprindzinājums un paškontrole, lai iepriecinātu kādu citu vai pakļautos citam, prasa no smadzenēm lielu papildus aktivitāti. Pārlieka paškontrole paņem gan enerģiju, gan intelektuālos resursus – protams, tikai tad, ja tas tiek darīts nevis kā sava apzināta izvēle, bet gan kā vēlme iepriecināt citus.

Jā, mēs varam noteiktā situācijā iejusties lomā, kas pretēja mūsu dabiskajai būtībai, bet ilgstoša “īstā es” izstumšana var atsaukties uz veselību – visbiežāk parādās stress, trauksme, sirdsdarbības un imūnsistēmas traucējumi, var pat būt veģetatīvās distonijas pazīmes.

Ko darīt, ja tomēr viltojam sevi

Kā atgūt savu patieso es, ja jūti, ka darbā nākas piespiesties būt mazliet citai un apzinies, ka tas tomēr ir tā vērts? Tev jāatklāj savas “atjaunošanās nišas” (resotrative nische). Lūk, dažas idejas:

  1. Ja esi atvērta, aktīva personība, bet tev darbā jāveic vienmuļi, rutinēti darbi, noteikti ieplāno pusdienas kopā ar ekstravertiem, ar saviem vismīļākajiem kolēģiem, sazvanies ar draugiem, uzliec enerģisku mūziku.
  2. Ja, savukārt esi introverta, bet darbā tev jāiejūtas ektraverta lomā, atceroes, ka tava personība saņems atjaunošanos caur ieplānotu vientulības devu. Tās var būt kafijas pauzes starp pārdošanas zvaniem, ikvakara grāmatu lasīšana, garas pastaigas, joga un meditācija.
  3. Ja jūti, ka vislielākās grūtības sagādā būt apzinīgākai un perfektākai, nekā esi patiesībā, tavs atjaunošanās rituāls būs brīvi plūstošas, neizplānotas brīvdienas – nekādu plānu, nekādu solījumu.
  4. Ja tev daudz sevi jāpiespiež, jākotrolē, jākāpj sevi pāri, tev jāiemācās ātri atjaunot enerģiju, tikai dari to veselīgiem kārumiem – enerģijas bumbām, nevis ar daudzām kafijas tasītēm vai saldinātiem dzērieniem.

Lai tev izdodas viltojumā atrast arī daļiņu sevis!

Atstāj komentāru

Tavs e-pasts nebūs pieejams publiski.

Aizpildi kontaktinformāciju šeit:

You may use these HTML tags and attributes <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!