Izaugsme, Start-up Fotogrāfe ar ambīcijām | Monday, foto Vika Anisko

Fotogrāfe ar ambīcijām

Vika Anisko savos 25 gados, no kuriem ar fotografēšanu nopietni nodarbojas vien trīs, ir paguvusi neticami daudz. Vika ne tikai ir viena no redzamākajām jaunajām modes fotogrāfēm Latvijā, bet paguvusi sarīkot jau trīs savu darbu izstādes. Zinātāji jauno fotomākslinieci slavē par fotogrāfijas izprašanu un talantu, taču sarunā arvien vairāk top skaidrs, ka mērķtiecība, nepadošanās un darba spējas ir viņas panākumu pamatā. Vakar Vika devās uz Londonu, lai vēl par solīti pietuvotos savam sapnim. Sarunā ar Monday Vika atklāj, vai fotografēšana var būt bizness, un kā viņas izglītība Starptautiskajā ekonomikā palīdz darbā.

 

 

Vēl pirms pāris gadiem plašāka sabiedrība tevi nezināja, bet tagad esi viena no pieprasītākajām modes fotogrāfēm Latvijā. Kur tu biji līdz šim un ko šobrīd dari?


Esmu no Rīgas, un tikai pēdējos divus gadus par mājām uzskatu gan Rīgu, gan Londonu. Londonu izvēlējos kā vienu no iespēju pilsētām, jāatzīst gan, ka sākumā viegli nav, īpaši, ja nevienu nepazīst, taču no otras puses tas mazina bailes mēģināt. Man ir nepieciešams laiks, lai iejustos. Pirmo reizi aizbraucu vienkārši atpūsties, apksatīt pilsētu. Kad aizbraucu nākamreiz, jau smalkāk iepazinu pilsētu un pavisam skaidri sapratu, ka man tur patiks. Šobrīd koncentrējos uz iespējām pierādīt sevi Londonā, gribētu vairākus gadus tur padzīvot, jo, lai darbotos jomā, kas mani interesē – fotogrāfijā, ir jājūt pilsēta, ir jāpazīst cilvēki un jābūt sasniedzamai.

Vai esi paguvusi Londonā jau izdarīt ko nozīmīgu?

Esmu strādājusi ar vienu Londonas modeļu aģentūru, ar vienu Igaunijas dizaineri, bildēju dažus projektus kādam blogam. Piedāvājumi tagad tikai sākas un noteikti būs vēl, vienīgi jārēķinās, ka tur visi procesi notiek daudz lēnāk. Ja pie mums, lai noorganizētu fotosesiju, vajag 1-2 dienas, tad Londonā tas prasa daudz vairāk laika, bet tā ir lieliska pieredze.

Kā Tu atradi modeļu aģentūru Londonā?

Pirmo darbu man piedāvāja Londonas modeļu aģentūra, kas sadarbojas ar Latvijas aģentūru Dandy. Es biju Londonā vienlaicīgi ar latviešu modeli Kārli Adleru, un man piedāvāja viņu nobildēt. Aģentūrai bildes iepatikās, viņi man piedāvāja arvien jaunus modeļus, ko bildēt, pārsvarā puišus. Patīkami bija tas, ka bildēt man piedāvāja arī pieredzējušus modeļus, kas šajā nozarē darbojas jau sen, nevis tikai pavisam jaunos.

Kas jādara, lai jauns fotogrāfs Londonā tiktu pamanīts?

Ļoti, ļoti svarīgi ir kontakti. Uzskatu, ka neapārtraukti ir jāapmeklē pasākumi, uz kuriem tiec aicināts. Lai cik liels būtu talants, kontaktiem ir milzīga nozīme. Tomēr bez kontaktiem ļoti svarīga ir arī rīcība un iniciatīva. Piemēram, man ļoti bija iepaticies interneta portāls www.boysbygirls.co.uk, kurā publicētajās fotogrāfijās sievietes bildē vīriešus un otrādi. Pēc pamatīgas izpētes ļoti gribēju, lai arī manas bildes tajā parādās. Sapratu, ka nav, ko sapņot, jārīkojas. Uztaisīju fotosesiju, saņēmu drosmi un aizsūtīju. Viņiem manas bildes iepatikās, un tās tika publicētas portālā. Tas man deva drosmi, tāpēc uztaisīju vēl vienu fotosesiju, un arī to publicēja. Un tagad es došos uz Londonu, kur mani uz tikšanos uzaicināja šī portāla veidotāji.

Fragments no fototāsta "A Latvian Fairytale"

Fragments no Vikas fototāsta “A Latvian Fairytale” portālā www.boysbygirls.co.uk

Vai tu nebaidies? Radoši cilvēki nereti nevēlas paši piedāvāt savus darbus, jo baidās no kritikas un atteikuma.


Es arī, protams, nedaudz baidos, man kā ikvienam ir šaubas. Bet man ir ambīcijas, es zinu, ko gribu sasniegt. Jūtu, ka agrāk biju daudz drošāka. Taču man liekas, ka, ja gribu ko sasniegt, ir jārīkojas. Tikai darot, būs panākumi. Protams, man arī ir situācijas, kad no uztraukuma trīcu, taču es protu to neizrādīt.

Tu esi ieguvusi izglītību Starptautiskajā ekonomikā. Kāpēc tik krasi mainīji savu nodarbošanās virzienu?


Izglītību ieguvu Latvijas Universitātē, taču līdz tam es biju sapņojusi apgūt žurnālistiku. Es pat gāju uz sagatavošnas kursiem un nedaudz rakstīju, biju izlēmusi doties mācīties uz Pēterburgu, taču laikam tomēr nebiju gatava toreiz aizbraukt.

Vai paguvi arī pastrādāt nozarē, par kuru mācījies?

Jā, taču ātri vien sapratu, ka tas nebūs mans īstais aicinājums. Vispār es sāku strādāt jau 16 gadu vecumā, jo ļoti gribēju kļūt pastavīga, mans pirmais darbs bija pārdevēja – kasiere. Atceros, ka toreiz vecākiem pat neko nejautāju, vienkārši nostādīju viņus fakta priekšā, ka rīt eju uz darbu – tik ļoti es vēlējos būs patstāvīga. Vēlāk esmu strādājusi par operatoru, bet pēc tam likumsakarīgi sāku strādāt bankā. Sākumā man pat patika, tas likās nopietns darbs. Taču pēc laika sapratu – lai gan darbs man tiešām patika, nevaru visu dienu sēdēt uz vietas. Tad kāds darba kolēģis rīkoja kāzas un palūdza mani tās organizēt un  fotografēt.

Kad Tu sāki fotografēt?

Man ir sajūta, ka fotogrāfija vienmēr ir bijusi līdzās. Pati sāku bildēt vēl studiju laikā, tas bija mans hobijs, taču drīz vien man radās arvien vairāk pasūtījumu. 2012. gadā es izlēmu aiziet no iepriekšējā darba un nodarboties tikai ar fotografēšanu.

Kur tu ņēmi pārliecību, ka tas ir pareizais lēmums? Pastāv taču risks, ka  neizdosies, ka nevarēs nopelnīt.

Protams, mani sākumā atbalstīja tuvinieki un liels paldies viņiem par to. Uzskatu, ka ikvienā profesijā ir vajadzīgs laiks, lai kļūtu par labu speciālistu, taču to var izdarīt, tikai nepārtraukti darot. Turklāt fotografēšana ir mans pašizpausmes veids, fotografēšana man ir vajadzīga, lai es justos labi. Fotografēšana mani iedvesmo, tāpēc man arī ir pārliecība, ka viss izdosies.

Tu sāki bildēt salīdzinoši nesen, kā Tev izdevās tik ātri kļūt par vienu no pieprasītākajām modes fotogrāfēm Latvijā?

Es vienmēr nospraužu mērķi. Pēc atgriešanās no Londonas, es uzstādīju mērķi, ka vēlos publikācijas žurnālos, un tas notika. Kad izlēmu, ka vēlos bildēt modeļus, es vienkārši devos uz aģentūru Dandy un teicu, ka gribu bildēt testu bildes. Protams, dažreiz ir pašam jāpārkāpj sev pāri, taču iesaku to uztvert kā izaicinājumu, iespēju izaicināt pašam sevi. Līdz šim viss ir noticis bez ārkārtīgas piespiešanās, man nepārtraukti tiek dāvātas iespējas iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Viens darbs aizved pie nākamā. Viens to šādiem gadījumiem bija, kad man piezvanīja Anita Altmane un uzaicināja bildēt fotosesiju žurnālam Pastaiga. Tā bija mana pirmā lielā fotosesija žurnālam. Tas bija nozīmīgs pavērsiens, kas sniedza man iespēju turpināt bildēt modi. Man ir ļoti paveicies, jo apkārt ir daudz cilvēku, kuri mani atbalsta un palīdz, es vienmēr būšu pateicīga viņiem.

Tu bildē arī kāzas, tomēr cilvēki Tevi pazīst kā modes fotogrāfi. Vai tas nozīmē, ka vēl neesi atradusi savu ceļu?


Man ļoti patīk fotogtrafēt modi. Lai bildētu modes foto, ir jāzina ļoti daudz nianšu, to darīt ir jāmācās, kas arī ietilpst manos plānos. Modes fotogrāfija ir formāts, kas mani interesē kā darbs, kā bizness, un ar to arī gribu startēt ārpus Latvijas. Bet kāzas – tas ir tik īpaši! Divi iemīlējušies cilvēki ir pavisam kas cits, arī kāzu foto ir savas nianses. Kāzu fotografēšana ir mana aizraušanās, un es nepiekrītu tam, ka kāzu fotogrāfi nav mākslinieki vai ka kāzas var bildēt ikviens. Bildējot kāzas, es atpūšos no modes un otrādi. Jā, es vēl meklēju savu ceļu, taču šie divi virzieni ir tie, kas man šobrīd ir visinteresantākie.

Vai fotografējot Tev palīdz iegūtā izglītība?

Jā, noteikti, jo es sevi neuztveru tikai kā radošu mākslinieci, kam otra – biznesa puse ir vienaldzīga. Man ir skaidrība par visu, ko daru, man ir sastādīti plāni, viss sasktrukturizēts, es neesmu radošā bardaka cienītāja. Uzskatu, ka organizētību un augsto atbildības sajūtu esmu ieguvusi tieši mācībās. Tas gan nenozīmē, ka neesmu spontāna, tomēr es tam nekad neļauju traucēt darbam.

Kāds ir Tavs mērķis, kāpēc Tu nodarbojies ar fotogrāfiju?

Protams, es vēlos kļūt atpazīstama ar saviem darbiem. Es labi saprotu, ka tas prasīs daudz gadus un daudz darba, taču darbs mani nebaida. Es nereti piekrītu iesaistīties projektos bez maksas, ja redzu idejā potenciālu. Jo arī mani, kad sāku fotografēt, ļoti atbalstīja.

Kādi ir Tavi tālākie plāni?

Es vēlos ne tikai fotografēt, bet būt fotomāksliniece. Gribu attīstīt sevi, gribu turpināt bildēt žurnāliem, bildēt modi un kļūt par profesionāli tieši šajā jomā. Bet kāzas uztveru kā mākslas projektu, kuru gribu baudīt un iedvesmoties no tām.

Fotogrāfija no Marinas Abramovičas mākslai veltītā projekta Ten Easy Peaces

Fotogrāfija no Marinas Abramovičas mākslai veltītā projekta Ten Easy Pieces

Kas Tevi iedvesmo?

Visvairāk mani iedvesmo pati fotografēšana – process, darbs ar cilvēkiem. Cilvēks ir brīnumaina būtne, katrā iekšā slēpjas tāda pasaule, emocijas! Mani iedvesmo arī arhitektūra, kino, un, protams, mani ļoti iedvesmo māksla, es dievinu staigāšanu pa galerijām un muzejiem.

Kas Tevi fascinē māksliniecē Marinā Abramovičā? Tava fotoizstāde TEN EASY PIECES bija bija veltīta viņai, kāpēc?


Mana fotoizstāde bija veltījums viņas mākslai. Marina Abramoviča mani iedvesmo kā sieviete, kā satriecoša māksliniece, mani uzrunā viņas domu gājiens. Viņai bija projekts ar perfomancēm, kas atspoguļoja viņas dvēseles stāvokli, enerģiju un  dzīves svarīgos notikumus, taču man negribējās tos vienkārši iemūžināt bildēs. Es gribēju parādīt emocijas. Šovasar Londonā bija apskatāma viņas performance, un, lai gan man neizdevās to apmeklēt, mūsu projekta kuratore Estere Kajema viņu satika, parādīja viņai manus darbus, kas māksliniecei iepatikās. Man ir sajūta un pārliecība, ka kādreiz es Marinu Abramoviču noteikti satikšu.

 

Atstāj komentāru

Tavs e-pasts nebūs pieejams publiski.

Aizpildi kontaktinformāciju šeit:

You may use these HTML tags and attributes <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!