Hard talk | Anna Peipiņa Avots: www.flickr.com

Dīvainais jautājums: kāpēc viņai jāstrādā?

Turpinām diskusiju par jautājumu, kas 21. gadsimtā šķiet dīvains – vai sievietei ir jāstrādā. Bet varbūt tomēr nemaz tik dīvains nešķiet?

Anna Peipiņa. Foto no personiskā arhīva.

Anna Peipiņa, žurnāla Annas Psiholoģija galvenā redaktore

Mēs izaugām ar pārliecību, ka darbs ir dabiska sievietes dzīves sastāvdaļa

Par savu pirmo darbu saņēmu tieši 9 padomju laika rubļus. Tās bija divas nedēļas bezgala garās kolhoza biešu vagās. Toreiz bērnu nodarbināšana neskaitījās cilvēktiesību pārkāpums, un mūs jau pēc 5. klases pielika pie darba. Pie tāda darba, kura otrajā vai trešajā dienā sev apsolīju, ka nekad mūžā pieaugušā dzīvē nestrādāšu darbu, kas man riebjas. Bet, ka varētu nestrādāt nemaz – tas man toreiz pat prātā neienāca. Mūsu mammas strādāja, un mēs izaugām ar pārliecību, ka darbs ir dabiska sievietes dzīves sastāvdaļa. Un tā man liekas līdz pat šim brīdim. Esmu niknojusies un lamājusi darbu, tā pāri malām plūstošo apjomu un to pavadošo stresu, taču ne uz mirkli neesmu pieļāvusi domu, ka varētu nestrādāt. Bet – tas ir mans ceļš. Un tā ir mana izvēle.

Pazīstu sievietes, kas nestrādā algotu darbu jeb, kā pie mums saka – sēž mājās. Un ticiet vai ne – viņas tāpēc nejūtas ne apdalītas, nedz nevērtīgas. Kad aizbraucu pie kādas no viņām ciemos, mani pabaro ar lieliskiem salātiem un stāsta par jaunākajām izlasītajām grāmatām. Viņas ir bijušas uz koncertiem, par kuriem es darbu steigā pat neesmu dzirdējusi un lieto telefona aplikācijas, kuras man neko neizsaka. Jā, viņas uztur (ja nu mēs gribam lietot šo vārdu) viņu vīrieši, bet viņas tāpēc nejūtas ne pazemotas, ne aizskartas. Viņu darbs ir mājas un bērni, un viņas to dara ar pietiekamu pašcieņu, lai nevienam neienāktu prātā apšaubīt šā darba nozīmīgumu.

Ko es ar to gribu teikt? Tikai to, ka pasaule nav melnbalta. Gandrīz visam šajā pasaulē ir gan plusi, gan mīnusi, un visbiežāk – vienlaikus. Nesen skatījos fotogrāfijas un sapratu, ka dažus gadus no savas dzīves, kad mazākie bērni bija pavisam mazi (viņiem ir divu gadu starpība) un es biju atsākusi strādāt, gandrīz vispār neatceros. Jā, bildēs ir visādi notikumi, svinības un tusiņi, un es arī tur esmu, bet atmiņā tajā vietā – pelēks caurums. Acīmredzot bija tik grūti, ka atmiņa psihiskās veselības nolūkos to vienkārši izdzēsusi. Bet es nevaru atbildēt, vai būtu citādi, ja es tos gadus nestrādātu. Varbūt patiesībā tas bija glābiņš, kas ļāva atelpot no mājas ņiguņega un pasmelties citu enerģiju? Varbūt bez tā būtu vēl grūtāk? Kurš gan uz šo jautājumu var tagad atbildēt?

Bet būtībā es gribēju pateikt pat ne to. Mani mulsina, ka cilvēka (ne tikai sievietes) vērtību arī 21. gadsimtā saista ar ārēju statusu. Un šajā ziņā daudz neatšķiras tradicionāli mietpilsoniskais pieņēmums, ka tā nav īsta sieviete, ja viņai nav vīra un bērnu, un uzskats, ka sievietes vērtību ceļ tikai algots darbs. Uzskats, ka sieviete ir vērtīga tikai tad, ja kaut ko dod valstij un sabiedrībai (vienalga, vai ir bērnu dzemdējamā vai karjeru veidojošā mašīna) ir, atvainojiet, vismaz totalitāristisks. Cilvēks ir vērtība pati par sevi! Vēlreiz atvainojiet – šoreiz par patosu.

Man viņa smaids joprojām apgaismo kādu nelielu apziņas stūrīti

Kādā meditācijas retrītā satiku dzenbudistu mūku, kurš jau četrdesmit gadus nav darījis neko, izņemot lūgšanas un meditācijas. Viņš arī nav gatavojis sev neko ēdamu, jo mūki to nedara – viņi pārtiek no ziedota ēdiena. Būtībā – liekēdis, no kura dzīves nav ne labuma, ne vērtības, ne jēgas. Tikai ēd, lūdzas un smaida. Bet man viņa smaids joprojām apgaismo kādu nelielu apziņas stūrīti! Vai tad tam nav vērtības?

Es personīgi ceru strādāt visu mūžu, ja vien veselība un skaidrais prāts ļaus, protams. Ne tikai tāpēc, ka ne sevišķi paļaujos uz pensiju sistēmu mainīgajos sociālekonomiskajos apstākļos. Galvenokārt tāpēc, ka man tas ir būtiski un interesanti. Bet pats galvenais – tāpēc, ka tā ir mana pašas izvēle.

3 Komentāri

  1. 12/07/2013 12:30 | Saite

    un kas tie par KOM-E-NĀRIEM? Izlabojiet kļūdiņu, čaklās bites!

  2. Saulesbrālis
    12/07/2013 12:28 | Saite

    Izrādās, es rakstīju no nākotnes – no decembra:)

  3. Saules brālis
    12/07/2013 12:28 | Saite

    Kas nestrādā, tam nebūs ēst – latv. tautas sakāmvārds.
    Tam “neko nedarošajam” tik ļoti noteikti patīk, ka kāds ir izcepis maizi, uzšuvis bikses, izslaucījis ielu, gādā par viņa veselību, ražo elektrību un vēl 1001 lietu, ko izmantojam ikdienā. Dzīvojot sabiedrībā nav iespējams dzīvot ārpus tās, ja reiz ņem, ko citi ir paveikuši, tad dod arī pretim. Ar smaidu tā kā būs par maz. Tas patiesībā ir egoisms, dzīvošana uz citu rēķina reliģijas vārdā.
    Bet par sievietēm – arī mājsaimniecei būt ir darbs, ja vien visu nepaveic apteksnes un guvernantes. Un jāveido sabiedriskā ( arī vīriešu) doma, ka tas nebūt nav viegls darbs. Sēdēt un knibināties kādā valsts iestādē pie datora ir daudz vieglāk, kā stiept no tirgus produktus, gludināt veļu, pieskatīt bērneļus… Daudzas tāpēc arī raujas uz darbu. Lai bērneļus pieskata bērnārzu audzinātājas, bet ēst vāra kafejnīcas…

Atstāj komentāru

Tavs e-pasts nebūs pieejams publiski.

Aizpildi kontaktinformāciju šeit:

You may use these HTML tags and attributes <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

+

Monday.lv esam radījuši tev!

Ja tev tas patīk, pievienojies mūsu atbalstītājiem!